Stāsta Jāņa Jaunsudrabiņa muzeja "Riekstiņi" vadītāja Ilze Līduma

Jānis Jaunsudrabiņš ar makšķeri pārstaigājis Latviju krustu šķērsu, uztverdams apkārtni, bet viņa dabas vērojumi pārtapuši jaukos stāstos un tēlojumos, kas apkopoti un izdoti grāmatā “Ar makšķeri” jau 1921. gadā. Viņš makšķerējis ne tikai Latvijā, bet arī Kaukāzā, Francijā, Vācijā un citviet Eiropā.  Eiropā visvairāk iznācis makšķerēt, dzīvojot emigrācijā Vācijā. Šī grāmata izdota 10 reizes, tulkota lietuviešu un krievu valodā.

Vai zini, ka makšķerēšana nebija tikai viņa vaļasprieks? Bieži tā tika pelnīta iztika ģimenei, vai arī klejojot pa Latviju, veiksmīgs bartera darījums, lai dabūtu naktsmājas:  

“Es eju uz citu vietu. Katrā līkumā man veicas. Pievakarē es noskatos tuvāko māju un dodos turp. Rej suņi. Saimniece liek roku zemajai saulei priekšā un raugās manī.

“Labvakar! Vai gaidījāt ciemiņus?”

“Tāds nepazīstams ciemiņš.”

“Vai esiet tā ar mieru: jūsu kartupeļi un piens, - manas zivis?” es saku un paceļu savu tarbu. Saimniece apsauc suņus. Mēs ejam dārzā, saraujam kartupeļus un sākam gatavot vakariņas.

Vakarā sarodas mājā visa saime. Mēs strebjam garšīgo zupu, ēdam zivis un sūkājam pirkstus. Manas zivis ir ienesušas mazu pārmaiņu šajā vientuļajā sētā. Kā svētvakarā mēs vēl paliekam pēc vakariņām labu brīdi visi  kopā uz garā sola istabas priekšā un runājam par visu, kas ienāk prātā. Tad mēs krītam cisās, lai no rīta atkal ietu katrs savā gaitā”  (“Ar makšķeri” IV nodaļa).

Gadījies arī tā, ka patiesi it skaistā ezerā makšķerēdams viņš nav noķēris nevienu zivi:  “Es makšķerēju stundu, divas stundas, trīs. Es te pavadu tik daudzus skaistus brīžus, un manas izjūtas ir bagātas un auglīgas. Gandrīz ik dienas es te sēdu ar makšķeri gan rīta gaismiņā, gan saulei rietot, gan pelēkās, gan siltās saules dienās. Un tikai uz vasaras beigām dabūju zināt, ka šai ezerā nav nevienas zivs” (“Ar makšķeri” XIX nodaļa). 

Gadās reizēm tādi brīnumi: ejot pa upmalu, kur nākas sastapt arī citus makšķerētājus Jaunsudrabiņš redz, ka čigāņs lien uz vēdera kā krokodils pa līci. Uz jautājumu: “Ehei , kāpēc tu tā rāpo?” , čigāns atbild, ka citādi sapalu noķert nemaz nevarot, tas jādara neredzami un nedzirdami.

Bijis arī tā, reiz Jaunsudrabiņš ar draugu makšķerējuši, bet nekas lāga nav ķēries. Kāds garāmgājējs, uz jautājumu , vai daudz zivju noķerts, saņēmis noliedzošu atbildi, pamāca makšķerniekus, lai palasot rakstnieka Jaunsudrabiņa grāmatu par makšķerēšanu, tajā viss esot uzrakstīts kā tas jādara. Jaunsudrabiņš noklausījies un neko nav sacījis, tikai pasmaidījis. Uz drauga jautājumu, kāpēc viņš nav atzinies, ka pats jau ir tas rakstnieks, Jaunsudrabiņš lēnā mierā atbildējis, ka viņam lielākais prieks ir par  to, ka viņa grāmatas tiek lasītas.