Stāsta Jāņa Jaunsudrabiņa muzeja "Riekstiņi" vadītāja Ilze Līduma

Tajā tālajā 1901. gadā Jānis Jaunsudrabiņš ar  draugu vasaru pavadīja Neretā. Draugam līdzi bija fotoaparāts, ar to viņš bildēja visus fotografēties gribētājus gan mājās, kur bija  apmeties, gan kaimiņos. Tie pārsvarā bija jauni ļaudis. Savukārt Jaunsudrabiņš, lai nedaudz piepelnītos, izmēģināja roku, zīmējot portretus. Tikai kuram gan gribējās sēdēt tik ilgi, lai sagaidītu, kamēr portrets tiks uzzīmēts. Kad pēc pāris nedēļām draugs devās atpakaļ uz Rīgu, Jaunsudrabiņš aizņēmās naudu un iegādājās  no viņa fotoaparātu, un draugs pamācīja kā ar to darboties. Tas bija pareizi darīts: Jaunsudrabiņš ātri vien atdeva parādu, vēl nopelnīja, iekrāja naudu mācībām Blūma skolā un dzīvošanai Rīgā. Ja par zīmēto portretu viņam samaksāja 50 kapeikas, tad par fotogrāfiju viņš dabūja rubli.

Draudzība ar fotografēšanu ar to nebeidzās. Jaunsudrabiņu dzīve saveda kopā ar saucieti Mārtiņu Bucleru – latviešu profesionālās un amatieru fotogrāfu biedrības priekšnieku. Buclers uzaicina Jaunsudrabiņu uzņemties redaktora pienākumus žurnāla “Stari”, kurā tika izveidota plaša, fotogrāfijai veltīta nodaļa, lai ar plašiem teorētiskiem un praktiskiem rakstiem varētu sniegt palīdzību jaunajiem aroda meistariem. Jaunsudrabiņš uzņēmās un godprātīgi pildīja savus pienākumus, publicēja ne tikai savus mākslas apskatus, arī kādu stāstu, tēlojumu, arī tulkojumus (piemēram,  Knuta Hamsuna “Pāns”). Jaunsudrabiņš arī noorganizēja un iekārtoja fotogrāfu biedrības pirmo lielāko izstādi  Siguldā.  Viņš arī tika uzņemts kā fotogrāfu biedrības goda biedrs uz visu mūžu.

Savas dzīves laikā Jaunsudrabiņš ar fotografēšanu ne pārāk aizrāvās, to darīja tikai savām un ģimenes vajadzībām. Diemžēl līdz mūsdienām maz kas ir saglabājies, tomēr pāris šādu foto attēlu kopijas atrodas Latvijas Fotogrāfijas muzejā. Kā jau mākslas cilvēkam, Jaunsudrabiņa fotogrāfiju kompozīcijas izceļas ar savdabīgu gleznieciskumu.