Vai zini, ka Jānis Jaunsudrabiņš dažkārt iesaistījies arī neparastās nodarbēs, pat afērās?

Stāsta Jāņa Jaunsudrabiņa muzeja „Riekstiņi” vadītāja Ilze Līduma

Jau mācoties Blūma zīmēšanas skolā otro ziemu, tāpat kā citi skolnieki, lai izdzīvotu, viņš sāka nedaudz piepelnīties, zīmēdams portretus no vecām, izbalējušām kartiņām. Bet gadījās arī tā, ka pasūtītājs “gribēja, lai uzzīmē viņa tēvu, kurš sen jau bija nomiris, tādu, kāds viņš tagad izskatītos, lai iznāktu abi ar māti vienā vecumā, kura vēl bija dzīva, nupat kā fotografēta. Es uzzīmēju, bet mums iznāca strīdiņš. Dēls domāja, ka tēvs nevarētu būt tik stipri novecojis, es turpretim apgalvoju, ka taisni tādam viņam vajadzētu izskatīties.”  Darba devējs nebija apmierināts un negribēja maksāt norunāto cenu, tomēr viss beidzās pozitīvi.

Blūma skolas jaunieši jeb kā viņus sauca “blūmisti” bez gleznošanas piekopa arī cita veida mākslas pašdarbību. Viņi organizēja skolēnu pulciņus, kuros iztirzāja latviešu nacionālās kultūras jautājumus, jaunumus glezniecībā un arī rakstniecībā, bieži ar ekstrēmām idejām.

Daži rakstīja dzeju un to paši lasīja. Arī Jaunsudrabiņš nolēma uzrakstīt kādu tēlojumu vai stāstu. Tā radās stāsts “Mietiņš” (tagad zināms ar nosaukumu “Guļmeļa un Medinieks”) un tas ir arī viņa pirmais prozas darbs. Stāstu pats arī nolasa un izpelnās atsaucību. Vēlākos gados  lasot savus tēlojumus publiskos pasākumos, viņš plūca laurus ar savu priekšnesumu.

  Blūma mākslas skolā laiku pa laikam rīkoja īstus publiskus skolas vakarus ar jauktu programmu, kuros tika gan dziedāts, gan spēlēts, pieaicinot speciālus viesus. Jaunsudrabiņš kādreiz bija palielījies, ka viņš ir labs vijoles spēlētājs. Skolas direktors  Blūms  bija to uzzinājis un iekļauj koncerta programmā Jaunsudrabiņu, kur jāspēlē  “Saulīt, tecēj tecēdama”, par laimi duetā ar Augustu Jullu.  Jaunsudrabiņš atceras, ka brīžam braucis ar lociņu pāri visām četrām stīgām. Priekšnesums nav guvis piekrišanu un viņš nekad vairs nav saņēmis uzaicinājumu uzstāties. Kopš tā laika Jaunsudrabiņš godkārības velnam nav ļāvis sevi dīdīt.   

      Skolas pavasara izstādēs reizēm gadījās, ka apmeklētāji nopirka kādu Jaunsudrabiņa studiju, bet tam bija gadījuma raksturs. Kaut darbu bija daudz, bet nevienam tie nebija vajadzīgi. Pat jau nobriedušāki gleznotāji pārdeva savus darbus par 50 kapeikām.

   Pēc četru gadu studijām Blūma skolā, Jaunsudrabiņš sāka domāt par darbu, kaut vai dzelzceļniekos. Bet iznāca savādāk, sākās kalpošana gleznu tirgotājam  Heinriham Berkem, pie kura strādāja ne viens vien Blūma skolas audzēknis. Jā, tā bija gleznu kopēšana, kopijas rotāja Rīgas pilsoņu dzīvokļus. Tur bija gan Jūlija Klēvera saulrieti, gan Šiškina ainavas vai gluži  “vienkārši Mazkrievijas skati ar šabloniskām māla būdām, retiem kokiem un zilām debesīm… Zināms, parakstus mēs neviltojām,bet vai to nevarēja izdarīt pats Berke? Kopijas taču bija gluži kā oriģināli, tikai cenu ziņā bija liela starpība.”(“Mana dzīve”)

   Jaunsudrabiņš aktīvi darbojās glezniecībā un bija sakrājies lielāks studiju daudzums, bet tās netika rādītas. Līdz beidzot , Cēsu ielas dzīvoklī 1905./1906. g.g. mijā  tika sarīkota pirmā izstāde, kas ienesa arī papildinājumu ģimenes budžetā.  1916.-1917.gadā notika trīs izstādes Pjatigorskā, un tajā reizē pāris viņa darbus iegādājās Tiflisas (Tbilisi) pilsētas muzejs. Savukārt, 1918.gadā, dodoties uz Latviju, kad mājupceļam pietrūka naudas,  Jaunsudrabiņš Rjabinskā sarīkoja izstādi, kurā labi izdevās pārdod darbus.  No 1920.gada viņš piedalījās izstādēs Latvijā, Lietuvā, Krievijā u. c. Šodien viņa gleznas atrodas Latvijā, Eiropā, Amerikā, Austrālijā un citviet pasaulē; muzejos un privātās kolekcijās.