Stāsta komponists Imants Zemzaris

1973. gadā pienāk otrā reize, kad Ivanova mūzika tiek pārstāvēta festivālā "Varšavas rudens", tātad pazīstamajā laikmetīgās mūzikas forumā. Pirmā bija 1958. gadā - ar gluži obligāto Sestās simfonijas atskaņojumu: spēlēja Ļeņingradas filharmoniķi un Kurts Zanderlings.

Kaut tad jau bija tapusi Astotā, ko var uzskatīt par pirmo Ivanova "atkušņa" simfoniju. Starp citu, toreiz no festivāla programmas tika svītrots Prokofjeva Koncerts-simfonija ar Mstislava Rostropoviča solo, vietā liekot tautisko un demokrātisko Otara Taktakišvili ļoti optimistisko Klavierkoncertu.

Šoreiz - 1973. gadā - izskan Ivanova 14. simfonija (Sinfonia da Camera) - pirms diviem gadiem tapis, tātad pietiekami svaigs un laikmetīgs opuss, kas apliecina sešdesmitpiecgadīgā komponista garīgo un māksliniecisko briedumu. Ne jaunāka un arī ne vecāka. Varšavas filharmonijas lielajā zālē spēlē Latvijas filharmonijas kamerorķestris Tovija Lifšica vadībā - tieši šis 1967. gadā dibinātais kamerorķestris jau arī bija komponistam devis impulsu simfonijas radīšanai.

Koncerta otrajā daļā koris "Latvija" izpilda Paula Dambja oratoriju Stanza di Michelangelo, Ivanova vokalīzi "Gubu mākoņi", arī Marģera Zariņa un Rutas Vintules miniatūras. Programmā iekļauti vēl vairāku citu padomju komponistu kordarbi ar diktēti idejisku tematiku.

Pret mūziku, kas nākusi no PSRS, poļu klausītājiem ir sava specifiska attieksme. Tomēr zāle ir pieklājīgi publikas piepildīta, to vēl kuplina prāvs jauno mūziķu, mākslinieku un mediju pārstāvju pulciņš no Rīgas, kas pašsaprotami jūt līdzi savējiem šajā respektablajā starptautiskajā pasākumā.

Festivāla centrā togad ir trīs poļu pašu mūzikas grandi: Lutoslavskis, Pendereckis, Gureckis. Visiem trim dzimšanas dienas gada skaitļi beidzas ar "3", tātad pienākušas nozīmīgas jubilejas. Izskan Vitolda Lutoslavska Čellkoncerts, Kšištofa Penderecka Pirmā simfonija, Henrika Mikolaja Gurecka Otrā "Kopernika" simfonija - iespaidīgs minimālisma estētikā radīts darbs kā tāda savdabīga freska diviem solistiem, korim un megalielam orķestrim.

Oficiāli formulētais sauklis "Varšavas rudens" - uz Rietumiem vērstais Polijas kultūras skatlogs - sevi attaisno saturiski bagātīgi. Festivāla degpunktā ir daudzu poļu pašu skaņražu iespaidīgais devums. Taču galvenais, ar ko šis festivāls pievelk poļu un visas Austrumeiropas interesentu uzmanību, ir tā uz Rietumiem un visu plašo pasauli pavērtā auss un acs. Un te nu plašā spektrā pārstāvēts viss, ko laikmetīgajā mūzikā ienesuši 70. gadi - aleatorika, sonoristika, minimālisms, repetitīvisms, elektroakustiskie meklējumi, hepeningi, performances, nonstopi, akcijas, kolāžas, instrumentālais teātris.  

Festivāls (ik dienas trīs koncerti!) aizrit spraigi radošā inovatīvā noskaņojumā. Un tikai krietni vēlāk kļūst zināms, ka 1973. gadā tas varēja arī nenotikt. Augstāko punktu bija sasniegusi festivāla rīkotāju pastāvīgā rīvēšanās ar padomju ideoloģisko uzraudzību - kā pelei ar kaķi -, saņemot kritiku par pārlieku avangardisko orientāciju un klanīšanos Rietumu priekšā.

Kad pēc smagām diskusijām viss jau šķitis zaudēts, cēlies kājās padomju grupas pārstāvis Arams Hačaturjans un sirsnīgi pateicies poļu kolēģiem par viņu ilgus gadus radīto iespēju dzirdēt tik atšķirīgu mūziku. "Ja tikai mācētu," viņš teicis, "es pats vienā vai otrā virzienā iemēģinātu roku." Faktiski Hačaturjans toreiz izglābis festivālu…

Interesanta sakritība: 1973. gada Varšavas rudenī  tiek atskaņota arī Dmitrija Šostakoviča Četrpadsmitā…

Šoreiz - pēc piecpadsmit gadiem - Jānis Ivanovs var būt apmierināts ar savu pārstāvību festivālā Polijā. Kolēģi atveduši viņam "Varšavas rudens" bukletu, ko viņš nu ar gandarījumu studē. Turpmāk, sastopot Konservatorijas gaitenī Juri Griņeviču, skaņu ierakstu kabineta vadītāju un skrupulozi fanātisku starptautiskas informācijas vācēju, viņš arvien apvaicāsies: "Kas jauns par Ivanovu rodams pasaules informatīvajā telpā?" Ivanovam piemīt sava īpaša humora izjūta…