LSM ziņās: Vai zini, ka bagātajā un izsmalcinātajā renesanses laika Venēcijā greznību ierobežoja skarbi likumi?

Stāsta mākslas muzeja "Rīgas birža" vadītāja Daiga Upeniece

Vai zini, ka bagātajā un izsmalcinātajā renesanses laika Venēcijā bija skarbi greznību ierobežojoši likumi, t.s. "Le leggi suntuarie"? Šie likumi pārsvarā tika ieviesti, lai mazinātu greznību un izšķēdību apģērbā, mielastos un kāzu rīkošanā. Tad jājautā – kāpēc?  Atbilde nebūt nav sarežģīta – pirmkārt, lai bagātie tirgotāji un amatnieki izskatā un dzīves veidā nepārspētu aristokrātiju; otrkārt – lai regulētu importēto lietu daudzumu, un visbeidzot – lai gūtu peļņu.

Tātad politiskais statuss, ekonomika un tikumība, par ko visvairāk uztraucās baznīca, bija šī likuma trīs stūrakmeņi.

15. un 16. gadsimtā dažādās Itālijas pilsētās šie likumi varēja būt dažādi. Piemēram, Sjēnā tie tika saistīti ar iedomības mazināšanu, jo šejienes meistari bija bagāti un slaveni ar izsmalcinātiem modes aksesuāriem un varēja dižoties ar precēm, kādas citiem nebija.

Vēl šodien sievietes apavus brauc pirkt tieši uz Sjēnu, un katra no mums lepojas, ja ir Sjēnas zābaki ar perfektu liesti un izcilu dizainu.

1415. gadā pieņemtie Florences likumi ierobežoja sieviešu apģērba greznību, bet atbrīvoja no ierobežojumiem tās donnas, kas bija gatavas pilsētai maksāt 50 florīnus gadā – tātad jebkuru, kas šo greznību spēja atļauties. Vai esat bijušas Florences ādas amatniecības tirgū? Smalkādas cimdi te vēl arvien ir visskaistākie un elegantākie visā Itālijā.

Savukārt Dženovā, Milānā un Romā šie likumi vairāk tika saistīti arī ar tikumību. Te aizliedza dāmām dziļus kakla izgriezumus – tātad dekoltē. Pilnīgi saprotams un akceptējams ir tas, ka Vatikānā vēl šodien ir savi pieklājīgas ģērbšanās noteikumi. Īsos šortos te nebūtu vēlams iet.

Vieni no bargākajiem noteikumiem 15. un 16. gadsimtā  bija Boloņā. Tie tika pieņemti 1453. gadā. Dāmu apģērbs tika īpaši skarbi ierobežots. Ir saglabājies Boloņas aristokrātes Nikolasas Sanuti (? – 1505) perfektā latīņu valodā uzrakstītais protests, kurā viņa uzsver netaisnību, kas saistīta ar to, ka Boloņas sievietes ir spiestas pieņemt atšķirīgas un pieticīgākas paražas nekā visas pārējās itāļu sievietes. Viņa arī norāda, ka sievietes uzskata par nepanesamu, ja kāds vēlas atņemt viņām sievišķīgās drēbes. Vēsture šo protestu saglabājusi ar nosaukumu "Veltīgā lūgšana par rotājumu atgūšanu".

Bet nu pievērsīsimies Venēcijai.

Renesanses laika Venēcijas aristokrātiem bija īpaši grūti sabiedrībā saglabāt sava sociālā statusa pārākumu. Bagātie Venēcijas tirgoņi un amatnieki viegli varēja viņus pārspēt. Tāpēc

Venēcijas greznību ierobežojošie likumi bija īpaši drastiski, bet no otras puses – tie tika īpaši ļoti radoši apieti. Venēcijā ieplūda arī visvairāk Āzijas luksusa preču, kas varēja apdraudēt vēlmi attīstīt vietējo amatniecību, tādēļ apģērbā skarbi tika ierobežoti no tālām zemēm vestais samts, zīds un brokāts, atļaujot valkāt tikai pašu austos audumus. Tika regulēts, kuras sabiedrības grupas drīkstēja nēsāt konkrētas krāsas (piemēram, purpursarkanā krāsa tradicionāli tika saistīta ar varu).

Lielās padomes (Maggior Consiglio) pieņemtie likumi atšķirīgiem sociālajiem slāņiem bija dažādi: aristokrātijai bija aizliegta pārmērīga greznība kāzās, pārspīlēti mielasti; bagātajiem tirgotājiem – zelta izšuvumi, pērles, sabuļādas kažoki, sarkanie purpura toņi, pārmērīgas frizūras vai tērpi;

amatniekiem – zīda vai citādi dārgi audumi, rotas, greznas frizūras, piedalīšanās greznos mielastos; visu kārtu sievietēm – vairāk nekā viens rotu komplekts vienlaikus; atklāti dekoltē; tika noteikti ierobežojumi pārspīlētām frizūrām, krāsotiem matiem un pārmērīgai kosmētikai, jo tās tika uzskatītas par izšķērdīgām vai amorālām.

Visai sabiedrībai kopēji bija aizliegts izvadot aizgājējus bērēs izmantot greznus zārkus un dārgus apģērbus, kā arī organizēt pārspīlētas bēru procesijas. Savukārt viesībās tika limitēts ēdienu daudzums, veids un galda piederumu krāšņums.

Greznība tika ierobežota arī kāzu tērpos, kāzu dāvanās, un viesībās — piemēram, tika noteikts maksimālais atļautais viesu skaits.

Kas draudēja, to visu neievērojot? Tika noteikti naudas sodi, varēja tikt piemērota rotu vai apģērba konfiskācija, publisks kauninājums vai uzraudzība. Atkārtotu pārkāpumu gadījumā – ierobežojumi sabiedriskās dzīves aktivitātēs.

Kā venēcieši apgāja greznības likumus? Izplatījās t.s. slēptā greznība – dārga odere no smalka auduma tika iešūta apģērba iekšpusē; kažoks tika izvērsts otrādi – ar pieticīgu oderi ārpusē; mājas viesībās, kur varēja svešām acīm aizvērt durvis, nēsāja daudz greznāku apģērbu. 

Ja nedrīkstēja lietot krāsainu kosmētiku, tad sejas tika balinātas ar svinu, lai iegūtu t.s. "dižciltīgo" gaišo ādu. Nekādas kosmētikas – bet āda skaisti bāla. Sekas šai toksiskajai idejai parādījās  vēlāk.

Samts tika sajaukts ar vilnu, lai formāli atbilstu noteikumiem, bet pēc izskata šķistu greznāks. Audumos, lai panāktu dārguma efektu, tika izmantotas īpašas optiskas ilūzijas – piemēram, gaismas lūzums. Ja rotas lietas nebija atļauts pirkt, tad tās formāli "aizņēmās" no radinieces vai draudzenes, kas bija augstākā sociālā slānī. Piemēram, tirgotāju sievas aizņēmās patriciešu rotas, jo

likumi regulēja īpašumtiesības, nevis lietošanu.

Toties viss tika atļauts karnevālu laikā. Krāšņie šodienas Venēcijas karnevāli vēl arvien ir tāla atblāzma no kādreiz bijušā...