Stāsta Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas kordiriģēšanas profesors Romāns Vanags 

Te nu būtu stāsts saistībā tieši ar mani. 1987. gada augustā saņemu zvanu no rektorāta: "Jūs izsaucis profesors Imants Kokars!" Nobrīnījos, jo es taču vairs nestudēju akadēmijā, kādēļ gan viņš mani tā aicinātu? Iesaucis kabinetā, saka: "Raksti iesniegumu!"

Parasti jau iesniegumus raksta ne pārāk labās lietās – kad atlaiž no kaut kurienes. Domāju – no kurienes viņi mani taisās atlaist? Tajā laikā strādāju Latvijas Radio korī pie Edgara Račevska. Un Kokars saka: "Mācīsi diriģēt!" Pats tikai divus gadus atpakaļ beidzu studēt, un tagad sākšu kādam mācīt? Bet Imantam pretī nerunāja.

Kokara kā rektora laiks beidzās 1990. gadā. Togad Latvijas Universitātes Lielajā aulā notika "Koru kari". Diriģēju savu skolotāju kori no Tukuma "Vanema" – dziedājām Emiļa Melngaiļa "Senatni".

Pēc mana izpildījuma paskatos atpakaļ, un žūrijas priekšsēdētājs Karlsona kungs ir piecēlies kājās un aplaudē. Tā parasti žūrija nedara. Pēc tam saņēmu zvanu no jaunā rektora, profesora Jura Karlsona: "Turpmāk tev būs jāvada mācību koris. Es gribu, lai viņi dzied tā, kā tu diriģē!"

Mācību koris ir īpašs organisms, kurā sastopas viedums ar pilnīgu zaļknābību. Pirmajā kursā ierodas studenti, kuriem vēl nav priekšstata, ko viņi mācīsies un kā viņiem klāsies. Un tad tur ir vecāko kursu studenti ar manāmu pārākuma apziņu. Un visu šo organismu jāmāk savienot kopā, jārada vienota izpratne par to, kas ir mūsu cunftes sūtība, cik atbildīgi mēs esam un tajā pašā laikā jāspēj sajust arī mākslinieciskās virsotnes.

Mācību koris ir izcila laboratorija, un novēlu katram jaunam diriģentam izbaudīt un pieprasīt pēc iespējas vairāk laika, lai varētu pie šī kora strādāt ne tikai kā dziedātājs, bet arī kā diriģents.

Kad vadīju mācību kori, tā rindās bija Mārtiņš Klišāns, Kaspars Putniņš un viņa brālis Pauls Putniņš, Aira Birziņa, Agita Ikauniece, Māris Sirmais. Mums bija kora vecākais, ļoti izcila personība, es patiešām priecājos, ka viņš bija mans lielākais palīgs – Juris Vaivods, komponists un diriģents.

Varu teikt, ka manā laikā visa mūsu virsdiriģentu plejāde bija mācību kora dziedātāji –klausīja man un mūzikai, un man ir prieks, par ko viņi ir izveidojušies.

Manā studiju laikā mums bija divi mācību kori, jo tajā laikā bija ļoti daudz studentu. Arī, kad es vadīju kori, dziedāja vairāk par 30 puišiem un tikai kādas padsmit meitenes. No mūzikas skolotājiem meitenes nāca dziedāt, jo mums vienkārši nebija balansa, toties dažiem puišiem pēc manas atlases bija jāiet dziedāt mūzikas skolotāju korī. Mums bija liela konkurence.

Kad vēl studēju pats, mācību korim, protams, nebija tādu uzdevumu kā tagad. Repertuārs bija krietni vienkāršāks, un mūsu zināšanas par pasaules mūziku un tendencēm bija stipri ierobežotas, kā jau padomju laika cilvēkiem, kuri nevarēja daudz dziedāt sakrālo mūziku, kuriem bija diezgan problemātiska izpratne par mūsdienu mūzikas tendencēm. Bet tā bija laboratorija.

Pēteris Vasks nāca ar saviem darbiem, Ilze Arne, Selga Mence, Pēteris Plakidis, kas mums bija jaunums. Mums bija ļoti daudz sadarbību, piemēram, ar Leonīdu Vīgneru, kurš iestudēja daudz interesantu darbu – gan latviešu klasiku, gan jaunos komponistus.

Atceros Imanta Kalniņa darbu, ko vairs laikam nekad neizpildīs – "Oktobra oratoriju". Tas bija milzīgs pārdzīvojums – braukt ar Leonīdu Vīgneru uz viņa studiju vietu – Maskavu – un dziedāt to Čaikovska koncertzālē. Man, pirmā kursa studentam, tas bija liels saviļņojums.

Vīgnera kungs gan nebija pārāk laipns ne pret dziedātājiem, ne pret mūziķiem, bet tagad es to novērtēju kā izcilu skolu.

5. oktobrī Latvijas Universitātes aulā Kora diriģēšanas katedras jubilejas koncertā mācību koris skanēs pašreizējā sastāvā, un pirmajā daļā to diriģēs visi iepriekšējie mācību kora diriģenti, tajā skaitā arī es. Domāju, ka šis koncerts būs atkalredzēšanās tiem, kas paši ir bijuši mācību kora dziedātāji, pēc tam mācību kora diriģenti, un tagad varbūt jau ir senioru vecumā, un varēs atskatīties uz savu padarīto darbu un redzēt, kā turpinājums veidojas.