Vai zini, kā ikonās attēlo svētos?

Stāsta ikonu gleznotāja un pasniedzēja Evija Rudzīte

Pareizticīgās baznīcas tradīcijā, tātad arī ikonogrāfijā, īpaši tiek godināti dažādu kārtu svētie. Tie ir cilvēki visā pasaules pastāvēšanas vēsturē, sākot jau no Radīšanas līdz pat mūsdienām, kas ir daļa no visas pasaules Pestīšanas vēstures, un tā vai citādi ir saistīti ar Jēzu Kristu, kristīgo mācību un ticību Dievam. Un katram svētajam ir sava ikona.

Svētie ikonās tiek attēloti ne savas zemes dzīves izskatā, bet savā debesu godībā, apskaidrotajā veidolā, stājušies Dieva priekšā Debesu valstībā. Zinot Svētos Rakstus, svēto dzīvesstāstus, baznīcas tradīciju pēc ikonogrāfijas, ja pat nav saglabājies ikonas uzraksts, mēs varam kaut ko uzzināt par attēloto svēto. Aina, kādā svētais tiek attēlots, viņa izskats, apģērbs, žesti, atribūti viņa rokās liecina par viņu un dod iespēju atpazīt svēto.

Mēs varam atpazīt, piemēram, patriarhu Ābelu. Atšķirībā no citiem sentēviem, viņš tiek attēlots jauns, ar gana zizli, nereti viņam rokās ir jēriņš. Patriarhi jeb sentēvi veido to pēctecību un ciltsrakstus, kurus varam izsekot līdz pat Jēzus Kristus piedzimšanai.

Starp praviešiem, kuri Svētā Gara iedvesmoti tautai atklāja Dieva gribu un nodomus, mēs vislabāk zinām un atpazīstam pravieti Eliju viņa aitādas apmetnī. Visbiežāk viņu redzam attēlotu tuksnesī, sēžam pie alas kopā ar kraukli, kurš pienes viņam ēdienu. Vai uzbraucam ugunsratos debesīs. Zinām virkni praviešu, kuri sludināja par gaidāmo Mesijas atnākšanu. Un viņu pravietojumus atpazīstam tekstu tīstokļos vai atribūtos.

Kristum tuvākie bija Viņa mācekļi, apustuļi – Dieva Vārda nesēji un sludinātāji. Viņu apģērbs ir tāds pats kā Kristum un rokās vienmēr ir tekstu rullis vai evaņģēlijs, kā zīme, ka viņi, Kristus sūtīti, nes Viņa mācību pa visu pasauli.

Pirmo gadsimtu Kristus sekotāji, īpaši kristiešu vajāšanu laikā, ir svētie mocekļi jeb liecinieki. Viņi savu ticību un uzticību Kristum ir apliecinājuši, pārciešot moceklības un nāvi. Viņus atpazīstam pēc krustiem rokās vai sarkanas krāsas apģērbā. Ja svētā ikonai ir pievienotas arī ainas no viņa dzīves, tad tajās redzam visu pārciesto.

Tos, kas Kristus dēļ ir nošķīrušies no laicīgās dzīves un veltījuši sevi pilnībā Kristum, dažkārt pat stingrā askēzē, dēvējam par sirdsskaidrajiem. Starp viņiem tuksneša askētus redzam vai nu pavisam kailus, apaugušus ar matiem un spalvām, vai tērpušos raupjos, niecīgos tērpos. Daži savu dzīvi pavadījuši stabu galos.

Mūkus atpazīstam pēc viņu apģērba, nereti lūgšanu krellēm rokās vai pie sirds pieliktu roku, kas simbolizē nepārtraukto sirds lūgšanu. Tāds ir Sarovas Serafims. Dažkārt mūkam fonā klosteris, kurā viņš mitis, vai rokās ir klostera modelis, kuru viņš dibinājis.

Ir svētie, kas ar visu savu dzīvi ir apliecinājuši Kristu un savu ticību, kalpojot cilvēkiem un baznīcai. Piemēram, nemantkārīgos, kas visbiežāk bija ārsti un dziedinātāji, kuri palīdzēja cilvēkiem, neprasot par to samaksu, tikai viņu ticību Kristum, varam atpazīt pēc zāļu trauciņiem un citiem ārstu instrumentiem viņu rokās.

Labticīgos jeb valstu valdītājus, kas veicinājuši ticību Kristum savās tautās, atpazīstam pēc ķēnišķajiem apģērbiem un uzcelto baznīcu modeļiem vai citiem atribūtiem rokās.

Svētkalpotājus atpazīstam pēc viņu liturģiskajiem tērpiem. Tāds ir arī Latvijas vienīgais svētais - svētmoceklis, Rīgas un visas Latvijas arhibīskaps Jānis. 

Daudzi svētie, jo īpaši jaunmocekļi, vēl tikai gaida uz savu ikonogrāfiju. Un ikonu gleznotāju uzdevums ir ļoti atbildīgi, dziļā ticībā, ciešā sadarbībā ar baznīcu izveidot atbilstošu, ikonogrāfisku, tomēr atpazīstamu svētā tēlu.