Vai zini, ka Henrika Ibsena lugas "Brands" manuskripts ceļā uz izdošanu gandrīz pazuda?

Stāsta literatūrzinātnieks, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vadošais pētnieks Benedikts Kalnačs

Henrika Ibsena dramatiskā poēma "Brands" bija nozīmīgākais pavērsiena punkts norvēģu rakstnieka radošajā biogrāfijā, jo tieši ar šo darbu viņš izpelnījās vispārēju ievērību. Taču "Branda" publicēšana saistījās ar pārpratumiem, kas manuskriptam varēja kļūt liktenīgi.

Dramatisko poēmu "Brands" Ibsens uzrakstīja pēc tam, kad 1864. gadā Norvēģijas parlaments Stūrtings bija viņam piešķīris gada stipendiju klasiskās kultūras studijām Itālijā. Ibsens apmetās Romā, kur, dzīvodams visai pieticīgos apstākļos, centās iepazīties ar antīko un Renesanses mākslu un rast vielu jaunam literāram darbam. Viņa iepriekšējā pieredze teātrī nebija īpaši laimīga, jo gadu pirms aizbraukšanas no dzimtenes bankrotēja viņa vadītais Kristiānijas (tagad Oslo) Norvēģu teātris; tur glabātās Ibsena personiskās lietas vēlāk, pēc viņa aizbraukšanas, tika pārdotas ūtrupē. Sieva Suzanna vēlāk atmiņās stāstīja, ka 1865. gada vasarā, kad Itālijas mazpilsētā Aričā tapa "Brands", viņi dzīvoja ne tikvien nabadzīgi, bet gandrīz kā ubagi. Tāpēc Ibsenam ienākumi par jauna darba publikāciju bija izšķirīgi svarīgi.

"Branda" sacerēšana tomēr nesekmējās tā, kā gribētos. Ibsens sāka "Brandu" rakstīt kā episku poēmu, taču darbs nevirzījās uz priekšu. Par to, ka aizsāktais sižets tiks veidots dramaturģiskā formā, Ibsens izšķīrās vairāk nekā gadu pēc ierašanās Romā.

Rakstnieka vēstules liecina, ka "Branda" monumentālais, plašais vēriens viņam kļuva skaidrs pēc Svētā Pētera katedrāles apmeklējuma. Ibsens vēstulēs uzsvēris arī to, ka ar grūtībām spēj saskatīt antīkās mākslas saistību ar 19. gadsimtu, savukārt Renesanses perioda Mikelandželo darbi, arī Džovanni Lorenco Bernīni veidotā baroka laikmeta arhitektūra ir tāda, kurā viņš saskata mākslinieka uzdrīkstēšanos un pat neprātu, kāds bija nepieciešams arī "Branda" radīšanā.

Turklāt Ibsenu vadīja personiskas dusmas un aizvainojums par to, ko viņš pa ceļam uz Itāliju bija piedzīvojis Berlīnē, kur tieši tobrīd tika skaļi svinēta uzvara prūšu-dāņu karā un demonstrētas dāņiem atņemtās trofejas.

Citas Skandināvijas valstis izvairījās no iesaistīšanās šajā konfliktā un ieņēma nogaidošu nostāju, par ko Ibsens bija patiesi sašutis, un dusmas par šādu neizlēmību atspoguļojas arī “Brandā”. Savam laikabiedram Bjernstjernem Bjernsonam Ibsens rakstīja, ka Norvēģijas parlaments, kas bija viņam piešķīris stipendiju, diezin vai būs priecīgs par topošo lugu, tomēr uzsvēra, ka nav gatavs nekādiem kompromisiem.

Tieši Bjernsons, viens no tiem, kurš jau iepriekš bija atbalstījis Ibsenu, 1865. gadā panāca vienošanos ar Kopenhāgenas izdevēju Frederiku Hēgeli par Ibsena jaunās lugas izdošanu. Tomēr situācija veidojās sarežģīta.

Mutiska vienošanās bija panākta par sacerējumu, kurā būtu risināta ar antīko pasauli saistīta tēma, tomēr rakstnieks izdevēju pārsteidza. Ibsens pavēstīja Hēgelim, ka viņa sacerējums, "Brands", būs laikmetīga luga, kurā pa daļai satīriski atspoguļota norvēģu sabiedrība.

Kad rakstnieks nosūtīja lugas manuskriptu, izdevēja atbilde ilgi kavējās, un Ibsens nesaprata, vai viņa darbs apgādā ir saņemts vai arī ir pazudis. Pēc kāda laika Hēgelis tomēr atbildēja un izteica priekšlikumu uz pusi samazināt sākotnēji iecerēto grāmatas metienu.

Ibsens nosūtīja uz Kopenhāgenu vēstuli, kurā piedāvājumam piekrita. Taču šī vēstule ceļā noklīda, un rakstnieks, nesaņēmis ziņas no izdevēja, atkal bija neskaidrībā par tālāko. Pēc vairāku mēnešu ilgas kavēšanās “Branda” izdevums tika laists klajā 1866. gada martā.

Notikumu tālākā attīstība pārspēja visas cerības. Līdz gada beigām, kā izdevējs ziņoja Ibsenam, luga tika publicēta atkārtoti, četros izdevumos. Frederiks Hēgelis kļuva par pastāvīgu Ibsena darbu izdevēju, turklāt sniedza autoram svarīgus padomus finanšu lietās, tostarp par to, kā vislabāk ieguldīt iekrātos līdzekļus, jo pēc piedzīvotā trūkuma Ibsena ģimene turpināja dzīvot ļoti taupīgi. Tomēr rakstnieks uzreiz apzinājās, ka ar "Branda" panākumiem ir notikusi viņa literārā izlaušanās.

Saņemtie honorāri ļāva viņam ar ģimeni apmesties uz dzīvi Itālijā un pievērsties tikai literārajam darbam; turpmāk regulāri sarakstot vienu lugu divos gados, Ibsens izpelnījās arvien lielāku popularitāti un ar saviem darbiem spēja nodrošināt ģimenei stabilus ienākumus.

"Branda" publikācija bija pavērsiena punkts arī rakstnieka tēla veidošanā. Ibsens mainīja ģērbšanās paradumus, turpmāk vienmēr cenšoties apģērbā ievērot vislielāko cienību, kas radīja pamatu vēlākajos gados plaši cirkulējošām anekdotēm par Ibsena pilsoniskajiem un pat konservatīvajiem uzskatiem. Viņš mainīja arī rokrakstu, straujas un visai nekārtīgas rakstīšanas vietā turpmāk izdevējam sūtīdams glītus un labi nostrādātus manuskriptus. Tomēr ārējā cienība nekļuva par šķērsli tam, lai Ibsens kļūtu par vienu no visradošākajiem un arī izaicinošākajiem 19. gadsimta pēdējā ceturkšņa autoriem Eiropas literatūrā.