Vai zini, ka Frideriks Šopēns bija gurmē jeb cilvēks, kam patika ēst izsmalcināti? Šādu grāmatu 2015. gadā publicējis poļu muzikologs un vīnzinis Vojčehs Bonkovskis, atklājot, ka Šopēna attieksme pret ēšanu agrāk nemaz nav pētīta, turklāt viņa ēšanas paradumi rada gan pārsteigumus, gan sniedz mākslinieka portretējumam jaunas nianses. 

Piemēram, Šopēnam esot īpaši garšojusi karstā šokolāde, tā tiek daudzkārt pieminēta, ieskaitot vēstuli māsai 1847. gadā: „Mana šokolāde nāk no Bordo, kur tā tiek speciāli man pagatavota, bez aromatizētāja. To rada privāta firma, kas pieder kāda mana uzticīga skolnieka brālēnam un šī šokolāde man tiek piegādāta.”  Zināms, ka visur, kur komponists vien viesojies Francijā un Lielbritānijā 1848. gadā, saimnieki viņam esot pienācīgi nodrošinājuši tasīti karstās šokolādes.

Plašāk zināms fakts, ko komponists dažkārt pats deklarējis, ka viņam garšojusi lauku maize un sevišķa patikšana uz piparkūkām!

1825. gadā, 15 gadu vecumā Šopēns rakstījis savam draugam no Toruņas (Polijā) -  Senas Hanzas pilsētas, kam labi saglabājusies gotiskā vecpilsēta ar aizsardzības mūriem : „Manu vislielāko apbrīnu raisa piparkūkas. To priekšā nobāl gan gotiskās baznīcas, gan liektais tornis un pazīstamā vecpilsētas zāle. Ak, šīs piparkūkas!”  

Šopēna ierašanās Parīzē bija ne tikai viņa dzīves būtiskais pavērsiens, bet nozīmēja arī pilnīgu gastronomiskās ainas izmaiņu. Ja Varšavā 1825. gadā bija apmēram 50 restorānu, tad Parīzē šāds uzplaukums sniedzās līdz 1200 restorāniem! Tam vēl jāpieskaita kafejnīcas, kas kļuva par intelektuālās dzīves centriem: mudinot rakstniekus un māksliniekus pulcēties pie kafijas krūzes vai vīna karafes.  Šopēns savās vēstulēs diemžēl nemin konkrētus Parīzes restorānus un kafejnīcas. Viņš runā par privātiem saloniem, kuros vakariņoja. Saviesīgās vakariņas sākās pulksten sešos, sekoja trīs vai četri ēdienu piedāvājumi, tad notika kafijas vai tējas dzeršana un tikai tad sākās koncerts vai literārais lasījums. Papildināts ar kādiem dzērieniem, vakars noslēdzās ap pulksten vienpadsmitiem. Jāatzīmē, ka

Šopēns esot apmeklējis restorānus, bet tikai pašus modīgākos, kurus izvēlējies tikpat izveicīgi kā savu apģērbu un dzīvokļus.     

1838./1839. gada ziemu Šopēns pavadīja Maļorkā un ēda eksotiskos lokālos ēdienus – kāpostus ar rozīnēm un ciedru riekstiem, trusi ar gliemežiem, zuti ar spinātiem, bet galvenokārt cūkgaļu. Šopēns uz savu ēdienkarti atsaucas vēstules īsās rindās: „Te nu esmu – Palmā de Maļorkā, starp palmām, ciedriem, kaktusiem, olīvkokiem, apelsīniem, citroniem, vīģēm, granātāboliem utt. Es nedzeru ne vīnu, ne kafiju, bet tikai pienu.” 

Atšķirībā no sava partnera, Žorža Sanda par Maļorkas gastronomiskajām iezīmēm atstājusi daudz izvērstāku raksturojumu, bet šoreiz mūsu stāsts ir par Šopēnu.

Un vēstures liecības pierāda, ka viņš bijis laba ēdiena un vīna pazinējs un cienītājs. Citādi viņš nebūtu lūdzis draugiem sūtīt viņam Bordo un Tokaji vīnu pudeles. Kopumā jāsaka, ka

Šopēna gastronomiskās intereses bija nekonsekventas, taču nekad nesasniedza rijīguma robežas, bet atsevišķos gadījumos viņš spēja pacelties gardēža gaumes augstumos.

Noslēgumā kāda drauga atmiņas par to, kā kompānija nolēmusi, ieejot izsmalcinātā Parīzes restorānā, ēdienu izvēli uzticēt tieši Šopēnam. Šopēns neiebildis un pierakstījis savas vēlmes uz lapas un atdevis tās viesmīlim. Ēdiens ticis pasniegts gandrīz bez kavēšanās:

Draugs atceras: „Sākām ar austerēm – gardi! Tad sekoja medījuma gaļas biezenis – krāšņi! Tad viņi atnesa zivi vīna un sīpolu mērcē. Šī matelote bija īsts dievu ēdiens. Pēc tam mums piedāvāja sparģeļus, kāda slavas dziesma! Tad nāca vēl izcilas uzkodas šķīvjos un to pavadīja pasakains šampanietis, karaliskā stilā! Ar cigāriem mutē mēs pēcāk devāmies uz Grand Cafe Tortoni.

Atceroties pieminēto prieku par svaigu lauku maizi un piparkūkām jaunībā, Šopēna ēdienkarte brieduma gados nonāk līdz austerēm un šampanietim smalkā Parīzes restorānā. Bet tāda arī ir viņa tā smalki saucamā garšas biogrāfija, kas līdzās viņa mūziķa karjerai patiesi atspoguļo arī dzīves sociālo trajektoriju.