Vai zini, ka ērģeles ir visdaudzveidīgākais mūzikas instruments pasaulē?

Stāsta ērģeļbūves meistars Jānis Kalniņš

Lai kādu mūzikas instrumentu drīkstētu saukt par ērģelēm, tam ir jābūt stabulēm, kuras skan, kad tajās iepūš gaisu. Vismazākās ērģeles sauc par portatīvu. To novieto uz galda, vai pat tur klēpī. Ar vienu roku mūziķis spiež taustiņus, ar otru roku darbina plēšas. Klaviatūras apjoms reti kad pārsniedz 2 oktāvas.

Jau lielākās ērģeles sauc par pozitīvu. Šis nosaukums cēlies no latīņu vārda positus – novietots. Dažkārt gadās redzēt latviski rakstām “ērģeļpozitīvs” vai pat vēl aplamāk “pozitīvērģeles”. Var jau saprast vēlmi izvairīties no vārda “pozitīvs” izpratnes nozīmē labs, tomēr tas norāda vien uz zemu valodas kultūru. Tad jau jālieto arī nosaukums “flīģeļklavieres”, jo vārds “flīģelis” arhitektūrā senāk tika lietots, lai apzīmētu ēkas izvirzījumu. Tātad pozitīvs ir samērā viegli pārvietojamas ērģeles ar reti kad vairāk par 5 – 7 reģistriem, vienu manuāli, ļoti kompaktu stabuļu novietojumu, taustiņš atrodas tieši virs stienīša, kurš atver ventili, nospiežot taustiņu. Šādus instrumentus izmanto kameransambļos, nereti continuo partijām orķestros klavesīna vietā, baznīcās kā kora ērģeles.

Baznīcu ērģeles nereti kļūst tik lielas, ka sākas diskusijas: vai ērģeles ir kustamais vai nekustamais priekšmets. Lai cik tas nebūtu dīvaini, šis jautājums ir ļoti aktuāls mūsdienu grāmatvedībā un visādos iepirkumos. Jāteic, ka viennozīmīgas atbildes uz šo jautājumu pagaidām vēl nav. Kopš 19. gadsimta beigām pastāv dalījums baznīcas ērģeles un koncertērģeles. Tas gan ir visai nosacīti, jo koncertu var nospēlēt uz ikviena laba instrumenta. Pie tam mūsdienu instrumentos arī baznīcās lielākoties ir iebūvētas modernas vadības sistēmas, kuras atvieglo ērģelnieka darbu.

Kad sākās mēmā kino laikmets, lielajos, greznajos konoteātros tika iebūvētas kino ērģeles. Šeit monopols piederēja amerikāņu firmai Wurlitzer, kuras izgatavotie instrumenti tika uzstādīti visā pasaulē. Wurlitzer ērģelēm bija jau elektropneimatiska traktūra, multipleksa sistēma – tas nozīmē, ka vienu un to pašu stabuli izmantoja vairākos reģistros. Tas nekādā ziņā netraucēja, jo šo instrumentu repertuārā bija kino un teātra mūzika; tajos bija visdažādākie skaņu efekti kā pērkona dārdi, lapu čaboņa, vēja šalkšana utt., lai ilustrētu mēmā kino epizodes.

Tomēr paradoksālā kārtā pasaules lielākās Wurlitzer ērģeles atrodas nevis teātrī, bet gan picērijā, Arizonā! Gluži tāpat kā pasaules lielākās ērģeles, kurām ir 7 manuāļi, divas pedāļu klaviatūras, 450 reģistri un pāri pār 30 000 stabulēm, atrodas nevis kādā gigantiskā koncertzālē, bet lielveikalā Filadelfijā! Nu, ko lai saka – amerikāņi...

Baznīcas, koncertzāles, kapličas, lielveikali un picērijas – vai ir kāda vieta, kur ērģeles nevar atrasties? Nē, nav – ja ne citādi, tad tās var aizvest ar pajūgu vai auto uz jebkuru pagalmu, tirgus laukumu vai skvēru. Protams, es runāju par ielu ērģelēm, angliski street organ, pie mums sauktas par leijerkastēm.

Varbūt kāds vēl atcerās ainu no filmas "Vārnu ielas republika", kur pagalmā ienāca leijerkastnieks. Tās arī ir ērģeles, tikai tur taustiņus nospiež nevis meistarīga ērģelnieka pirksti, bet vienkāršā rullī iedzītas nagliņas vai pneimatisko sistēmu darbina perforēta papīra lente.

Esmu dzirdējis nostāstu, ka slavenākais Berlīnes leijerkastu būvētājs Džovanni Badžigalupo (Giovanni Badjigalupo) esot pārbaudījis savu instrumentu skanīgumu tādējādi, ka licis to spēlēt savam palīgam otrpus Šprē upei. Ja visu varēja labi dzirdēt, instruments atzīts par labu esam un laists pārdošanā. Dažkārt šādi instrumenti sasniedza ļoti ievērojamus izmērus un to plēšu darbināšanai bija vajadzīga tvaika mašīna vai jaunākos laikos elektromotors. Atšķirībā no iepriekšējiem, angliski tos sauc fairground organ, latviski pat grūti iztulkot šo nosaukumu, jo mūsu zemē tādi nebija pazīstami. Vakareiropā šādi instrumenti skanēja tirgus laukumos, tie bija neatņemami karuseļu pavadoņi – visur, kur tauta lustējās, skanēja šīs ērģeles. Bet vēl senāk mehāniskās ērģeles iebūvēja pat pulksteņos – gan tādos kuri stāvēja istabās, gan arī baznīcu torņos. Šādiem pulksteņiem, kuri vāciski saucas Flötenuhr, burtiski tulkojot "flautu pulkstenis", skaņdarbus rakstīja daudzi izcili komponisti, tostarp Haidns, Mocarts un Bēthovens.

Mūsu uzskaitījums būtu nepilnīgs, ja nepieminētu kaliopi (calliope) – tvaika ērģeles, kur stabulēs pūta nevis gaisu, bet īstu, karstu tvaiku! Tādēļ saprotams, ka stabulēm un vējlādēm vajadzēja būt no metāla, lai tvaiks neko nesabojātu. Tvaika avots bija visparastākais tvaika katls, kurš atradās ikvienā tvaikonī. Kaut ko tādu, protams, varēja izdomāt tikai amerikāņi – šādas ērģeles atradās uz lepnākajiem tvaikoņiem, kuri kursēja pa Misisipi upi. Iebraucot ostā, sagaidītājus apsveica ne vien kuģa svilpe, bet arī vesels ērģeļkoncerts!