Vai zini, ka elektrisko ģitāru džezā kā solo instrumentu ieviesa Vess Montgomerijs?

Stāsta mūzikas žurnālists Kaspars Zaviļeiskis

Vai zini, ka pirmais ģitārists, kurš džezā uz palikšanu ieviesa elektrisko ģitāru kā solo instrumentu, bija Vess Montgomerijs? Viņš piecdesmitajos gados tik ļoti ieinteresējās par tādu džeza pūšaminstrumentu dižgaru kā Čārlijs Pārkers spēli, ka nolēma piešķirt šādu solo balsi arī ģitārai.

Montgomerijam piemita nepieciešamā bībopa un hārdbopa solista mentalitāte, un, būdams oktāvu un blokakordu meistars, Vess daudziem par pārsteigumu nepakautrējās koncertos sākt spēlēt ģitāras solopartijas saksofonista Čārlija Pārkera vai trompetista Dizija Gilespija manierē.

Montgomerijs ar milzu enerģiju un sava īkšķa sānu raustīja stīgas tik aizrautīgi, ka tik tiešām spēja panākt Pārkera vai Gilespija eksplozīvo solopartiju galvu reibinošo efektu. Protams, nekas nerodas tukšā vietā, un

Vess ideju par drosmīgiem ģitāras solo džezā aizguva arī no pirmsbopa ēras svinga mūzikā zināmā ģitārista Čārlija Kristiana, kurš jau trīsdesmitajos gados mēdza izcelties no pavadošā ansambļa. Taču Montgomerijs kļuva par spožu paraugu ar daudziem momentāniem sekotājiem īstajā vietā un laikā – bībopa uzvaras gājienā paralēli rokenrola uzsprāgšanai klausītāju masās. 

Spēlēšanu bez mediatora Vess bija izkopis nevis tehnisku, bet sadzīvisku iemeslu dēļ – lai, naktīs trenējoties, netraucētu kaimiņiem un nepamodinātu bērnus. Loģisks risinājums būtu izvēlēties akustisko ģitāru, taču Montgomerijs bija iemīlējies elektriskā pastiprinātāja skaņā un nevēlējās atteikties no ieceres ienest tolaik moderno rokenrola sajūtu sev ne mazāk tuvajā džezā.

Vaicāsiet, kādēļ Vess netrenējās dienas laikā? Pirms pilnībā nodoties izaicinājumiem bagātajai mūziķa karjerai, viņš maizi ģimenei pelnīja kā mašīnists, tādēļ enerģiskajai stīgu raustīšanai atlika vien diennakts vēlīnās vai visagrākās stundas.

Sākotnēji Montgomerija rokenrola izlēcienus, protams, saprata ne visi džeza mūzikas cienītāji, taču potenciālu ieraudzīja daudzi, un nakts aizsegā Vesa izkopto, neparasto stilu pēcāk studējis ne viens vien džeza ģitārists.

Tāpat daudz pētīta Montgomerija un leģendārā "Hammond" ērģelnieka Džimija Smita aizrautīgā saspēle. Šis duets radīja lielisku paraugu, kā ģitāristam sadarboties ar ērģelnieku. Kā zināms, ērģelnieks, atšķirībā no pianista, nevar vienlaikus izpildīt solo partiju un turpināt spēlēt harmonisko pavadījumu, jo kreisā roka nodarbojas ar basa partijas spēlēšanu. Lūk, šeit lieliski noder ģitārists, gluži tāpat kā viņam solopartiju laikā talkā spēj nākt ērģelnieks. Turklāt abu instrumentu saspēle izklausās pat ļoti organiski. 

Pateicoties Vesa Montgomerija muzikāli atvērtajam prātam un neatlaidībai, tika nobruģēts ceļš tādiem postbopa ģitāristiem kā Grants Grīns, un ģitāra kļuva par ierastu solo instrumentu džeza pasaulē. Pats Vess sava tikai 45 gadus ilgā mūža nogalē gan pievērsās liegākai instrumentālajai popmūzikai un ironiskā kārtā kļuva plaši populārs, pateicoties tieši šiem ierakstiem.

Taču septiņdesmitajos gados Vesa stafeti jaunu ģitāras ceļu meklējumos džezā pārņēma tādi nu jau leģendāri šā elektriskā stīgu instrumenta spēlētāji kā Džons Maklaflins, Pets Metenī un Džons Skofīlds, kuri arvien drosmīgāk apvienoja džeza un rokmūzikas elementus, kā rezultātā radās džezroks jeb "jazz fusion".

Tieši ģitāra bija primārais sasaistes punkts starp džeza un roka mūziku, taču daudzi ģitāristi izvēlējās turpināt arī tradicionālo džeza ceļu, turklāt gan akustiskā, gan elektriskā izpildījumā.