Vai zini, ka eiropiešiem vajadzēja gandrīz 400 gadus, lai pieņemtu kartupeļus?

Stāsta gastronomiskās kultūras entuziaste un pētniece Brigita Puriņa

Vai zini, ka  eiropiešiem vajadzēja gandrīz 400 gadus, līdz tie pārstāja baidīties no kartupeļiem?

Eiropa līdz 16. gadsimta sākumam kartupeļus nepazina. Tie uz Eiropu atceļoja pēc 1532. gada, pateicoties spāņu iekarotājiem, kas zelta meklējumos piestāja Dienvidamerikas krastā, senās Inku impērijas teritorijā. Viņi ievēroja, ka vietējie indiāņi uzturā lieto savāda izskata bumbuļus, ko sauca papa. Spāņi tos uzlūkoja ar aizdomām, tomēr tādēļ, ka tie bija lēti un ilgi glabājās, sāka  izmantot pārtikai, dodoties garajos jūras braucienos. Lai nerastos pārpratumi ar Svēto tēvu, ko spāņi sauca papa viņi bumbuļiem deva vārdu patatas.

Senajā Inku impērijas teritorijā kartupeļi tika kultivēti jau 8000 – 5000 gadus pirms Kristus dzimšanas.

Seni dokumenti liecina, ka kartupeļi 1567. gadā  mājvietu vispirms atrada  Kanāriju salās, bet  Spānijas kontinenta daļā kartupeļi savas pozīcijas nostiprināja  ap 1580. gadu. Iesākumā kartupeļi Spānijā bija domāti tikai vārgajiem un nabagiem.

Kartupeļi savu vietu eiropiešu ēdienkartē  ieņēma ļoti lēni. Cilvēki pret kartupeļiem izturējās aizdomīgi, tos atbaidīja gan kartupeļu bumbuļu izskats, gan tas, ka tie auga zem zemes no bumbuļiem un nevis no sēklām. Savu artavu bailēm deva arī kristīgās baznīcas autoritātes, nosaucot kartupeļus par velnāboliem  un norādot, ka tie nav paredzēti cilvēka pārtikai, jo tie nav minēti Bībelē.

 Pirmais zinātniskais apraksts par kartupeli ir Šveices botāniķa Gasparda Bauhina (Casparo Bavhino)  1596. gadā izdotajā augu katalogā, kurā viņš  aprakstījis kartupeli, piešķirot tam latīņu nosaukumu Solanum tuberosum .  

Īpaši  aizdomīgi  pret kartupeļiem izturējās  Francijā.  Ilgu laiku  francūži uzskatīja, ka kartupeļi ir pretīgi un indīgi un var izraisīt spitālību  un lepras slimību.

Mūža garumā franču attieksmi pret kartupeļiem pūlējās mainīt izcilais franču farmaceits un agronoms  Antuāns Augustīns Parmentjē (Antone-Auguste Parmentier (1737-1813), kurš ar kartupeļiem sastapās Septiņgadu karā (1756-1763). Tā laikā viņš kā farmaceits kalpoja Francijas armijā, bet nokļuva gūstā Prūsijas cietumā. Kad viņu pēc vairākiem gadiem atbrīvoja, Parmentjē pārsteigts konstatēja, ka viņa veselībai nekas nekaiš un secināja, ka tas noticis, pateicoties kartupeļiem, kas ietilpa cietumnieku uzturā. Pēc šīs pieredzes Parmentjē interese par kartupeļiem kļuva gandrīz par  apsēstību.

Kamēr Francijā no 1748. līdz 1772. gadam ar likumu aizliedza kartupeļus audzēt, tikmēr prūši jau tos kultivēja. Pēc bada gada, ko Prūsija piedzīvoja 1744.gadā,  Prūsijas karalis Frederiks II, dēvēts arī par Frederiku Lielo, neskatoties uz zemnieku kurnēšanu, ka kartupeļi atbaidoši, bezgaršīgi kunkuļi, ko pat suņi neēd, izdeva pavēli zemniekiem audzēt un ēst kartupeļus visā valstī, piedraudot ar bargiem sodiem, ja tie kartupeļus neaudzēs. Uzskata, ka pateicoties Frederikam Lielajam kartupeļi izplatījās visā Vācijā.

Karalis Frederiks Lielais tiek dēvēts arī par Kartupeļu karali, un viņa atdusas vietā Potsdamā cilvēki līdz šai dienai ziedu vietā bieži noliek kādu kartupeli.

Atgriežoties Parīzē 1763. gadā, Parmentjē turpināja pētījumus uztura ķīmijā, pētot kartupeļa uzturvielas. Viņa ierosinājumi kartupeļus izmantot uzturā cieta neveiksmi, līdz 1770. gada neveiksmīgajai ražai, kas draudēja ar badu. Parmentjē kārtējo reizi piedāvāja neražas problēmu risināt, ieviešot uzturā kartupeļus, un tas šoreiz tika pieņemts. Pateicoties Parmentje pētījumiem, Parīzes medicīnas fakultāte 1773. gadā pasludināja kartupeļus par ēdamiem, tomēr visāda veida pretestība turpinājās.

Francijas  karalis Luijs XVI (1754-1793), atbalstot Parmentjē ideju, ka kartupeļi nākotnē neražas un bada laikā var aizstāt maizi, piešķīra viņam zemi  netālu no  Parīzes. Parmentjē tur ierīkoja eksperimentālos kartupeļu laukus. Kad kartupeļi uzziedēja, viņš kādā karaļnama ballē kartupeļu ziedu pušķus uzdāvināja  karalim Luijam XVI un Marijai Antuanetei, kas ar tiem greznojās. To redzot, galminieki vēlējās kartupeļu ziedus kā veiksmes simbolu un bija gatavi par tiem pat maksāt.

18. gadsimtā daudzu Eiropas dižciltīgo dārzos kartupeļi savu ziedu dēļ gozējās dobēs kā krāšņuma augs.

Parmentjē, izmantojot savu pieredzi, zinātnisko pieeju un izdomu dažādi pūlējās pārliecināt gan dižciltīgos, gan zemniekus, ka kartupeļi ir vērtīgi un ēdami. Un tikai 18. gadsimta beigās Francijā un arī citur Eiropā ar izglītošanu lūgšanos un piespiešanu beidzot izdevās panākt, ka zemnieki sāk audzēt un ēst kartupeļus. Pateicoties kartupeļu popularizēšanas nopelniem, Parmentjē tiek dēvēts par Kartupeļu vīru. Pēc Parmentjē nāves par godu viņam daudziem franču kartupeļu ēdieniem tika piešķirts Parmentjē vārds.

Piemēram, Hackis Parmentier ir krāsnī pagatavots sacepums, kas sastāv no liellopa gaļas un kartupeļu biezeņa kārtām, kas pārkaisīts ar sieru. Mūsdienās to uzskata par komforta ēdienu.

Brandade de morue Parmentier ir sālītas mencas  zīdains biezenis (dips) un tiek uzskatīts par franču virtuves klasiku no dienvidiem. Sālīta menca tiek izmērcēta, sasautēta un tad kopā ar olīveļļu, kartupeļu biezeni, garšvielām, pienu vai saldo krējumu sastrādāta zīdainā masā. Klasiski ēd, liekot uz bagetes.

Arī puravu un kartupeļu krēmzupa un kubiņos sviestā cepti kartupeļi ar rozmarīnu un ķiploku ir ieguvuši Parmantjē vārdu - Crème Parmentier  un Pommes Parmentier.

Pārpublicējot materiālu, atsauce uz autoru ir obligāta.