Stāsta tradicionālās dejas pētnieks, biedrības "Danču krātuve" izveidotājs un vadītājs Sandis Zučiks; pārraides producente – Signe Lagzdiņa

Mūsdienās dejotais variants publicēts 2009. gada grupas "Maskačkas spēlmaņi" diskā un diska grāmatiņā "Ļipa kust" pēc Sniedzes Grīnbergas apraksta. Teikusi Elfrīda Sināte (dzim. 1918. g.) no Alūksnes rajona Brenča Malienas pagastā. Pierakstīts 1991. gadā. Deju mūsdienās dēvē par "Brenča eilenderu" jeb eilenderu "Smuka, smuka meitiņa".

No visiem apskatītājiem eilenderiem, kas tiek dejoti mūsdienu Latvijā, eilenders "Smuka, smuka meitiņa" varētu būt visvairāk pietuvināts oriģinālajiem materiāliem. Mūzika kopā ar deju ierindojas starp desmit zināmākajiem reilenderiem Vācijā, kur to pazīst ar nosaukumu "Reilenders – Grunvaldē ir koka izsole", kas sacerēts Augšbavārijā.

Eilendera "Smuka, smuka meitiņa" melodija ir ļoti līdzīga, teju pat identiska ar Franča Meisnera sacerēto aizpagājušā gadsimta beigu hitu "Grunvaldē ir koku izsole". Mūzikas stāsts sākas 19. gadsimta mežainajā Berlīnes rajonā Grunvaldē. Tolaik šis aizaugušais apvidus piedzīvoja milzīgas pārvērtības. Grunvaldē notika milzīga koku izciršana ar mērķi iegūt vērtīgu kokmateriālu. Līdz 1890. gadam tika izcirsti apmēram 234 hektāri, kas vēlāk tika pārdoti izsolēs. Koki gan nekur tālu netika vesti, bet gan izmantoti, lai lēnām būvētu vietējo apvidu. Tika būvētas lielas, greznas mājas bagātajiem iedzīvotājiem un drīz vien Grunvaldē slējās cildenas villas.

Pilnīgi precīzi nav zināms, bet droši vien tas bija Otto Teičs no Leipcigas, kurš 1890. gadā uz šī fona uzrakstīja dzejoļa pantiņu "Grunvaldē ir koku izsole". Divus gadus vēlāk Francs Meisners integrēja šo tekstu savā četrdaļīgajā reilenderī, kuru viņš publicēja 1892. gadā. Skaņdarbs jau tai pašā gadā bija ieguvis ļoti lielu popularitāti Ādolfa Ernsta teātrī Vācijā un sāka strauji izplatīties ārpus tā.

Melodija drīz bija zināma visā Vācijā. 1922. gadā Franca Meisnera sacerēto melodiju ievēroja vācu komiķis Roberts Steidls, kurš sacerēja slaveno dziesmu "Jaunībā to dara labi". Tekstā lietotais vecenītes motīvs bija tika saistošs, ka veidoja pamatu jauniem parodiskiem dziesmu pantiem. Parādījās dažādas variācijas par dziesmā apdziedāto vecmāmiņas dzīvi. Tādējādi bija radušās divas populāras dziesmas no viena meldiņa: "Grunvaldē ir koku izsole" un "Jaunībā to dara labi".

Latvijā dziesmas meldiņš dzīvoja savu dzīvi. Reilendera "Grunvaldē ir koku izsole" meldiņā var saklausīt melodijas, kas mums pazīstamas kā "Smuka, smuka meitiņa", "Pliks un nabadzīgs", "Lēksim bedrē" un "Uz Āgenskalnu kuģīt's ved mūs pāri".

Neraugoties uz mūzikas plašo popularitāti Latvijā, arī citās valstīs meldiņš par Grunvldes koku izsoli kļuva ļoti populārs. Tai pat  laikā apskatot dažādu meldiņu izcelšanos, vienmēr jāpatur prātā fakts, ka ceļošana starp pilsētām, dažādām kultūrtelpām ir notikusi tik ilgi, cik vien pastāvējusi cilvēce.

Sākotnēji ceļotāji pārvadāja dažādas preces, ar ko mainīties, vēlāk arvien vairāk sāka ceļot paši. Laika gaitā plašas iespējas pavērās māksliniekiem un mūziķiem. Ņemot vērā šo faktu, ne par vienu meldiņu nevar precīzi apgalvot, ka to ir sacerējis konkrēts autors, vismaz līdz 20. gadsimta sākumam. Tāpat ir ar šo eilenderi. Lai arī mēs tikko minējām Franca Meisnera sacerēto melodiju, tomēr, raugoties senāk pagātnē, šī meldiņa iezīmes var atrast arī citos avotos. Fragments, kas dzirdams dziesmā "Grunvaldē ir koku izsole", bijis zināms Lielbritānijā jau pirms 19. gadsimta sākuma. Domājams, ka ar emigrantiem tas aizceļojis uz ASV, kur tapis iemūžināts kā kantrimūzika. 1844. gadā amerikāņu komiķis Džons Hodžess publicēja dziesmu, kas vēlāk kļuva populāra ar nosaukumu "Bufalo meitenes". Orģinālvariantā dziesmas teksts tika sacerēts, iedvesmojoties no dejojošajām meitenēm bāros. Tomēr paši pirmie datētie pieraksti par Bufalo meitenēm tikuši jau publicēti, sākot ar 1839. gadu, kur tie parādījās kā deju meldiņš kolekcijā "Virdžīnijas dejas". Daži pētnieki uzskata, ka "Bufalo meiteņu" melodija balstīta uz angļu dziedamo rotaļu: "Lūdzies, jaukā miss!" Šis fragments ir arī pamatā pašam vecākajam skandināvu valstu nekristīgo Ziemassvētku korālim. 1911. gadā tā tika publicēta norvēģu skolotājas dziesmu grāmatā "Nisse un žurkas" ar nosaukumu "Klētī sēž Nisse". Dziesmas pamatā ir sižets par rūķi Nissi, kas sēž kūtī un ēd putraimus. Viņu iztraucē dažas žurkas. Nisse velti mēģina viņas padzīt ar koka karoti. Tikai tad, kad viņš draud ar kaķi, žurkas pazūd.

Klētī sēž Nisse

Sēž rūķis šķūnītī ar Ziemassvētku putru, gardu putru, saldu putru.
Viņš māj ar galvu, izbauda to makten priecīgs, jo putru labprāt ēd.
Bet apkārt sastājas tam mazās žurciņas un lūr un lūr un virsū lūr.
"Mēs arī gribam drusciņas no labuma!" Tās danco, danco apkārt tam.

Bet rūķis, skat, tām draud ar lielo karoti: "Nenāciet man ne tuvumā!
Es gribu savu putriņu ēst mierīgi, nevienam nedošu es to."
Bet žurciņas, tās lēkā un tās danco vien, tās grozās un grūstās.
Pēc saldās putras mazās žurkas snaikstās, tās cieši apkārt rūķim stāv.

Bet rūķis-pūķis, tas ir īstais rūgumpods, tas brūk tām žurkām virsū.
"Ja nebeigsiet, tad kaķi es jums pasaukšu, tad liksieties gan mierā!"
Nu izbīstas gan mūsu mazās žurciņas, ak izbīstas, ak izbīstas;
Tās pagriežas vēl dancī vienu reizīti, tad viens-div-trīs tās projām ir.