Vai zini, ka džeza mūzika Padomju Savienībā patiesībā netika oficiāli aizliegta?

Stāsta džeza mūzikas menedžere, žurnāliste, sabiedrisko attiecību speciāliste un dzejniece Aleksandra Line

Vārdu salikumu “aizliegtā mūzika” saistībā džezu esam dzirdējuši neskaitāmas reizes un lasījuši visās vēstures grāmatās, taču tā nav līdz galam taisnība. Džezs Latvijā parādījies jau 20. gados, vairāk nekā pirms gadsimta, un līdz karam mūsu valsts ir draudzējusies ar amerikāņiem. Pēc Otrā pasaules kara pie mums bija ieceļojuši daudzi ārzemju mūziķi, un džezs piedzīvoja uzplaukumu.

Tas brīdis, kad Padomju Savienībā sāka aktīvi lietot teicienu “Кто сегодня любит джаз, тот завтра родину продаст” (Kurš šodien mīl džezu, tas rīt pārdos dzimteni), sakrita ar Aukstā kara periodu. Džeza žanrs bija dzimis Amerikā, un tikai tāpēc skaitījās PSRS ideoloģiskā ienaidnieka mūzika – bet neviena likuma, ar kuru to varēja aizliegt, nebija. Taču repertuāru konstanti vēroja. “Rietumu” mūziku spēlēt atļāva, bet rūpīgi izrēķināja tās īpatsvaru procentos. Nācās mānīties – džezbendu programmās, ko apstiprināja valdošā vara, norādīja aranžētāju, nevis komponistu. Piemēram, realitātē skanēja Djūks Elingtons, tikmēr oficiāli rakstīja, ka Raiskijs.

Tā altsaksofonists, pedagogs un aranžētājs Imants Meķis kādā sarunā piemin, ka pēc pirmā Latvijā džeza festivāla KIKOK konservatorijas dekāns izsauca visus studentus, kuri tajā piedalījās – tie bija pats Meķis, Ivars Vīgners, Aivars Krūmiņš, Ivars Birkāns, Raimonds Raubiško, Aivars Zītars, Zigurds Rezevskis un citi – un kaunināja: “Ja spēlēsiet šādā stilā, vajadzēs atvadīties no studenta goda, metīs ārā!” Taču kauninājumiem nesekoja izslēgšana. Esmu pavisam nesen lasījusi baltkrievu vēsturiskajā žurnālā “JAZZ-kvadrat” arī šādus Latvijas džeza žurnālista Valērija Kopmana vārdus: “Par KIKOK runājot, ienaidnieka valstī Amerikā dzimušā žanra festivāls notika tieši datumā, kurā risinājās kārtējais PSRS partijas plēnumss, tāpēc tā dalībnieki spēlēja džezu tai vietā, lai iepazītos ar plēnuma lēmumiem. Tas arī bija viens no būtiskiem iemesliem, kādēļ džezs pēc šī slavenā festivāla atgriezās pagrīdē.”

Daudzi klausītāji droši vien atceras arī Aldi Ermanbriku – žurnālistu un kolekcionāru, savulaik Latvijas Radio literāro redaktoru, fabrikas “Melodija” redaktoru visās Baltijas valstīs un arī Latvijas Televīzijas un Radio raidījuma “Varavīksne” vadītāju. “Varavīksnes” skatītāji tika iepazīstināti ne tikai ar Latvijas estrādes jaunumiem, bet arī Rietumu populāro mūziku, ko oficiāli ievest Latvijā padomju laikā nedrīkstēja. “Tas, ko es darīju, bija vairāk vai mazāk pretvalstiski”, teica man intervijā Ermanbriks – viņš tolaik draudzējās ar igauņu kolēģiem, kuri slepeni viņam ierakstīja aizliegto mūziku, meloja par to, ka rietumu dziesmu saknes aug no Maskavas Centrālās televīzijas, un ik dienu saņēma draudus no čekas. “Tie jau tie laiki – mēs zinājām, ka daudz ko nedrīkstēja, bet tāpāt darījām”, viņš teica.

Visa džeza aizstumšana pagrīdē bija mūsu platuma grādos ļoti skarba – taču papīros neierakstīta, un tāpēc lielie gribētāji varēja šādu cenzūru un aizliegumus uzmanīgi… apiet. Un paldies viņiem, ka par spīti situācijai to arī darījuši.