Atmiņu stāstus par dzejnieku piedāvā Viļa Plūdoņa muzeja vadītāja Elīna Kūla-Braže.

Spilgtas atmiņas no skolēna pozīcijām ir uzrakstījis valodnieks Konstantīns Karulis. “1928. gadā iestājos Rīgas pilsētas 1. vidusskolā. Man nebija ne jausmas, kas tā par skolu un kādi tur skolotāji. Bet nu viņš stāvēja mūsu priekšā vidēja, drīzāk neliela auguma, tumši zilā uzvalkā, patukls, pliku, spīdīgu galvas virsu, tuvredzīgām acīm, kas, mazliet izvalbītus, grozījās aiz pašaurām brillēm metāla ietvaros. Balss pazema, dobja, bet tā gan varēja mainīties un dažbrīd kļūt arī ļoti spalga. Pats ievērojamākais – lielā pušķī sasietā melnā kaklasaite, kādu nebija manījis nevienam citam un kas tūlīt atgādināja skolas grāmatās redzētos dzejnieku portretus.

Kad Plūdons klasē runāja, viņam par disciplīnu nebija jāgādā. Visus ļoti saistīja viņa balss un stāstījums – gan mazos, sīkos puišeļus, pie kuriem arī es biju pieskaitāms, gan tādus spēkavīrus, kuriem padsmitie gadi tuvojās jau beigām un kuru vieta, likās, nebija vairs skolas solā, bet armijas ierindā.

Klasē tad skanēja tikai Plūdona balss, diezgan skaļa un nekad ne monotona. Viņam bija metālisks baritons, bet viņš lieliski pārvaldīja savu balsi un varēja pāriet no visdobjākajiem balss toņiem uz lirisku tenoru vai pat norunāt veselas frāzes smalkā diskantā.

Visspilgtāk tas parādījās, kad Plūdons deklamēja, un to viņš darīja diezgan bieži. Jau parastajā stāstījumā Plūdons ik pa laikam mainīja balss toni, runāja, dažus vārdus īpatnēji stiepdams un locīdams.

Bet, kad viņš deklamēja, tad tik artistiski mainījās balss augstums, skaļums un temps, ka varēja brīnīties, kā šis gausais, cienīgais vīrs varēja pēkšņi mainīties no vissvinīgākā patosa līdz visrotaļīgāko treļļu zibenīgam skanējumam.

Kad Plūdons reiz Krilova pasakas skandējumā atdarināja vērša balsi, logu rūtis patiešām iedrebējās. Tiem, kuri mācēja Plūdona virtuozo deklamēšanas manieri atdarināt, piecnieks bija nodrošināts. Izsaukt gan Plūdons izsauca reti. Parasti atzīmes salika steigā ceturkšņa beigās. Atceros, īsi pirms Ziemassvētkiem bija jāizliek atzīmes liecībai. Bet žurnālā tikpat kā neviens atzīmes vēl nebija. Taču noteikums bija tāds, ka caurmēra atzīmi varēja izlikt ne mazāk kā uz triju atzīmju pamata.

Tā nu Plūdons vienā stundā – toreiz tā bija 45 minūtes gara – izsauca visus 45 skolniekus un ielika katram trīs atzīmes – literatūras vēsturē, gramatikā un poētikā. Viņš izsauca klases priekšā pa sešiem skolniekiem reizē. Trīs nostādīja vienā pusē katedrai, trīs – otrā un ar pirkstu norādīja, kuram kas jāatbild. Zināja – pieci. Nezināja – divi. Nekādus papildu jautājumus neuzdeva. Vēl nebija atskanējis zvans, kad visi skolnieki bija izprasīti.

Plūdons necieta pretimrunāšanu. Mazākais sods, tāpat kā par jebkuru citu pārkāpumu, bija kaktā stāvēšana. Dažreiz abos priekšējos klases kaktos stāvēja pa 2-3 puikām.

Nākamais soda mērs – ieraksts uzdevumnīcā, kā Plūdons sauca dienasgrāmatu. Visbargākais sods bija vecāku izsaukšana uz skolu. Tas negadījās tik bieži, pāris reizes nedēļā par visu klasi. Plūdons pats dažreiz aizmirsa, kāpēc viņš vecākus licis aicināt, un tad gadījās visādi kuriozi.”

Citam Plūdona skolēnam Aleksandram Kēsem par Plūdoni ir šādas atmiņas: “Klasē ar skolēniem Plūdonam īsti kontakta nebija, un viņš arī pēc tāda netiecās. Viņš pat nezināja visus skolniekus pēc uzvārdiem.

Viņš necentās iemācīt audzēkņiem faktus no literatūras vēstures, no rakstnieku biogrāfijas. Visu uzsvaru viņš lika uz dzejas absolūtā skaistuma demonstrēšanu.

Plūdonam bija tīra, paasi tembrēta balss ar ļoti labu dikciju. Viss priekšnesums bija balsī. To nepavadīja nekādi žesti vai kustības. Vai viņš bija labs skolotājs? To grūti pasacīt, vērtējot ar tradicionālās pedagoģijas mērauklu. Bet tas, ka viņš prata iedegt dzirksti par skaistumu, kas slēpts vārdos, un par latviešu valodas daiļumu, to nevar noliegt.”