Stāsta ģeogrāfs, ceļotājs, Latvijas Radio direktors (1995 – 2005, 2009 – 2011) Dzintris Kolāts

Nu, es drusku pārspīlēju – degunu viņam pakasīt nevar, bet katrā ziņā degunradzis cilvēkam pilnīgi atklātā dabā var pieiet ļoti tuvu, tuvu. Vai arī otrādi – cilvēki var pienākt ļoti tuvu degunradzim.

Runa ir par tā saucamo balto degunradzi (ir vēl melnais, kurš ir niknāks un mazliet mazāks augumā). Jo degunradzim ir ļoti, ļoti slikta redze. Pie tam acis atrodas abās pusēs galvai, un viņš uz priekšu taisni sev pretī īsti neredz.

Ugandā, kur vairākkārt esmu bijis, viena no atrakcijām ir tāda, ka lielajā nacionālajā parkā mēs ejam pie degunradžiem. Lūk, šeit ir studija, kur no vienas sienas līdz otrai ir kādi septiņi vai astoņi metri. Un tad iedomāsimies, ka vienā pusē ir tas milzīgais zvērs, kurš, neskatoties uz saviem apjomiem un resnumu, ir pietiekami veikls, bet otrā pusē ir cilvēki. Protams, ir zināma robeža, par kuru tuvāk vairs nedrīkst iet, un tad reindžeri mūs stumj nost.

Bet katrā ziņā šis dzīvnieks ir apveltīts ar ļoti vāju redzi. Kā mums teica – ja gadījumā tomēr ir tā, ka viņš skrien virsū, tad vienkārši jāaiziet aiz krūma. Viņš atskries un īsti nevarēs saprast, kādēļ ir skrējis.

Tātad, tas ir dzīvnieks, kuru, atšķirībā, piemēram, no ziloņiem, apskatīt un fotografēt var ļoti, ļoti tuvu. Nu, degunu kasīt, kā es te sākumā lielījos, laikam tomēr nevajadzētu...