Stāsta stikla māksliniece Anda Munkevica

Vai zini, ka stikls ir materiāls, kuram jāparedz visi desmit vai simts un vairāk soļu uz priekšu, lai panāktu iedomāto rezultātu? Vai zini, ka visas formas, zīmējumi un liekumi, pat burti stikla skulptūrā vai cilnī ir jāraksta ačgārni? Tas nozīmē, ka daudzu gadu garumā strādājot ar šo materiālu, arī smadzenes sāk darboties reversā. Brīžam „pa labi” - ir „pa kreisi” un „ pozitīvs” - ir „negatīvs”, un grāmatu sāc lasīt no apakšas uz augšu, no aizmugures uz priekšu, un - nekas nav tieši tā, kā izskatās. Tāda ir iemiesotās, ieslēgtās, maģiskās gaismas - stikla skulptūras tēla radīšana.

Jau izsenis cilvēku ir vilinājusi iespēja ieskatīties otrā pusē. Ieskatīties tur, kur prāts kā racionāla uztveres vienība vairs īsti nedarbojas.

Pavērt durvis uz nezināmo - gan spoguļa atspulgā, gan caur dažādiem rituāliem ar stikla piramīdām un lodēm, gan alegoriju meklējumos kā „Stikla pērlīšu spēle”, „Alise brīnumzemē” vai Stikla kalns, kurā jāuzjāj Antiņam. Gaismas pils latvietim ir stipra metafora. Tiekšanās uz ideālismu, līdzsvaru, labā un skaistā modināšana. Tās ir drosmīgas, simboliskas un pārlaicīgas kultūras mantojuma un gadsimtu zināšanas, kas jāatmodina sevī.

Priekšmets, kas apvīts ar maģiju, ir spogulis, kas ir tas pats stikls, tikai pārklāts ar plānu metāla kārtiņu. Ar to saistās ticējumi, teikas. Spogulī skatoties, mēs it kā redzam sevi - mūsu spogulis rāda dubultnieku. Spogulis ir katra otrā puse - cilvēka reverss. Tikai ar spoguļa plašu pieejamību cilvēks sevi sāka apzināties kā individuālu būtni.

Atklājumi par spoguli un teleskopisko stikla objektīvu izgudrošana ienes jaunu ēru kosmosa noslēpumu pētīšanā.

Fiziķi ir atraduši paņēmienu, kā ar gaismas stara palīdzību tuvināt objektus, kas ir simtiem kilometru attālumā, un līdz ar to - tālās un neizpētītās planētas kļūst daudz tuvākas. Konstrukcijas pamatā ir stingri noteiktā secībā izkārtota spoguļu sistēma, kas daudzkārt reižu palielina pievilkšanās stara jaudu.

Kas vēl slēpjas otrpus atstarojošām spoguļu virsmām? Kā jau nereti gadās ar lietām, kuras cilvēki nevar līdz galam izprast, pastāv vairākas interpretācijas un ideālu meklējumi. Runā, ka aizgājusī dvēsele uz visiem laikiem var iestrēgt spoguļa koridorā starp divām pasaulēm un, ka spoguļa aizklāšana pasargā no paralēlo pasauļu nelabvēlīgās ietekmes. Austrumos tic, ka ar atstarojošās virsmas palīdzību savu māju var aizsargāt no ienaidniekiem. Tāpēc senāk milzīgus spoguļus novietoja aiz mājas loga, bet mazus lika kabatā kā sava veida amuletu.

„Alise Brīnumzemē” ir stāsts par Aizspoguliju, kas ir cita realitāte, kurā iekļūt iespējams tikai caur spoguli, kas ir attēla simbols, tātad - apziņas simbols. Grāmatā tas atspoguļo pasaules daudzveidību, smadzeņu ilūzijas, soli nezināmajā - tur, kur robeža starp dzīvību un nāvi tiek dzēsta.

Hermaņa Heses “Stikla pērlīšu spēle” ir visu estētisko mākslu un jebkuru zinātņu sintēze. Tajās var vilkt paralēles, savienojumus starp nesaistītām lietām, piemēram, starp mūziku un matemātiku vai ķīniešu arhitektūru. Simboliski spēle attiecas uz veidiem, kā cilvēki konstruē savas realitātes. Lai saprastu realitāti, ir jāizprot daudz un dažādas lietas, sfēras, jautājumi, un jāspēj tie sasaistīt cēloņos un sekās. Piemēram, katrs nākamais amats nav vis pakāpiens pretī brīvībai, bet gan jauna atkarība. Jo augstāks amats, jo lielāka atkarība. Jo lielāka amata vara, jo smagāka kalpība. Jo stiprāka personība, jo vairāk nosodāma patvaļa. Gļēvulis un nodevējs ir arī tas, kurš gara dzīves principus noliedz materiālu interešu vārdā. "Stikla pērlīšu spēle" ir dilemma starp gara un reālo pasauli, tikai abu pasauļu savienošana sniedz pilnvērtīgu dzīvi.

Novēlu katram atrast savu stikla pērli, kurā spoguļoties un pievārēt savu stikla kalnu. Novēlu pavērt apziņu, paraudzīties uz pasauli caur citu skatu prizmu, no dažādiem skatu punktiem - ne tikai no ārēji redzamajiem, jo īpaši šodienas pasaules notikumu kontekstā. Tagad ir rīcības krustceles, kad saskaramies ar eksistenciāliem izaicinājumiem, un nekādi ārēji marķieri nepalīdz tajos orientēties.