Vai zini, ka Cēsu viduslaiku pils ir apdzīvota arī mūsdienās?

Stāsta mākslas zinātniece Ināra Bula 

Nav noslēpums, ka cilvēks ar savu dzīvesveidu un darbību ir ienācējs dabas pasaulē. Ēkas un būves, kas top gadsimtu gaitā, spēj kalpot par mājvietu kā cilvēkiem, tā arī floras un faunas pārstāvjiem, veidojot sev vien zināmu un noteiktu ekosistēmu. Latvijas kultūrvēsturiskajā mantojumā, kurā ietilpst baznīcas, pilis un muižas, dzīvojamās ēkas un etnogrāfiskās celtnes, vērojama sabalansēta sinerģija starp dabā mākslīgi ielikto, cilvēku būvēto materiālu un dzīvniekiem un augiem.

Viens no šādiem piemēriem ir Cēsu viduslaiku pils. Tās pētnieks un saimnieks, vēsturnieks Gundars Kalniņš sadarbībā ar Latvijas zinātniekiem ilgstoši pētījis un dokumentējis novērojumus. Termins "bioloģiskās daudzveidības karstie punkti" ieviests, lai apzīmētu bagātīgā augu un dzīvnieku sugu klāsta atrašanās vietas.

Pilsdrupas un tajās esošos iemītniekus kā vienotu veselumu nereti sauc par drupu ekoloģiju.

Cēsu viduslaiku pilsdrupās mitinās daudz dzīvnieku sugu, no kurām dažas ir reti sastopamas un īpaši aizsargājamas. Visbiežāk redzamie, skaļākie un pamanāmākie iemītnieki ir putni. Svīres, zīlītes, melnie erickiņi, kovārņi un cielavas ligzdo pils mūros.

Tādēļ tos īpaši uzmana un ikgadējos pils mūru uzturēšanas darbus veic ar pietāti pret ligzdu vietām, tās neaiztiekot vai – tieši otrādi – salabojot, lai nākamajā gadā tur atkal varētu atgriezties to saimnieki. Putnu saimē jāizceļ svīres, kas – atbilstoši Gundara Kalniņa pētījumiem — visticamāk Cēsu pilī ligzdojušas arī pašos pils pirmsākumos, tātad Vācu ordeņa bruņiniekus modinājuši tieši svīru saucieni.

Pils zemākos stāvus apdzīvo ne mazāk cēli un ievērojami faunas pārstāvji – sikspārņi. Līdz šim reģistrētas 6 no 8 Latvijā ziemojošām sikspārņu sugām, kas novērtē tiem radītos dzīvošanas un vairošanos apstākļus.

Tie labprāt izmanto ne tikai pils mūru spraugas, bet arī apkārt esošo koku dobumus. Pils saimnieks, rūpējoties par sikspārņu saglabāšanu, izvietojis arī speciālas mājvietas – būrīšus –, kur tiem patverties pārlidojumu laikā.

Arī šķietami tik romantiskie naktstauriņi siltajās vasaras naktīs izvēlas patverties pils teritorijā. Šīs vasaras laikapstākļi bija īpaši atbilstoši naktstauriņu vērošanai – lielākoties bez nokrišņiem un gaisa temperatūra neatdzisa zemāk par +23° atzīmi.

Entomologa Uģa Piterāna profesionālā pavadībā šovasar bija iespēja iepazīt pilī sastopamās naktstauriņu sugas, kas šajā arhitektūras piemineklī iepriekš novērotas ap 200.

Viens no viduslaiku pils konservācijas priekšnosacījumiem bija maksimāli izmantot videi un dabai draudzīgus, vēsturiskajam oriģinālam atbilstošus materiālus. Tādēļ kā viens no mūru nosegšanas variantiem izvēlēts zāliens, kurā aug arī laimiņi, sūnas u. c. dabā sastopamie augi. Arī tur mitinās kukaiņi, zirnekļi un citi dabas pārstāvji.

Drupu ekoloģija ir iespējama ne tikai drupās, bet arī citos kultūras pieminekļos. Objektu saimniekiem būtiski apzināties, kāda bagātība ir viņu rīcībā.

Eksistē daži pamatprincipi, kas būtu jāņem vērā, lai saglabātu kultūras un dabas mijiedarbību. Atjaunojot kultūras pieminekli, būtiski saglabāt katrai sugai nepieciešamos dzīves apstākļus.

Piemēram, sikspārņu dzīvescikla nodrošināšanu veicina tumšas telpas, siltas naktis un pieklusināts apgaismojums. Savukārt lai nodrošinātu zāliena augu un tajā mītošās dzīvās dabu saglabāšanu, vēlams ievērot veģetācijai atbilstošu pļaušanas laiku.