Broņislavas tēvs nomira 1937. gadā, bet sapnis Broņislavai parādījās pēc pāris gadiem – brāļi bija sākuši būvēt jauno dzīvojamo māju – vēl nebija ne logu, ne durvju, sliekšņa vietā augsts baļķis.

Broņislavas sapnis:

Mirušais tēvs atnāk uz jauno māju, pārkāpj pār augsto sliekšņa baļķi, visu apskatās un saka: “Labi!” Broņislava  staigā  viņam līdzi, viņai  nav miera – viņai ir  sapnis tikt Rēzeknes Skolotāju institūtā, un viņa prasa: “Tēt, vai es tikšu uz institūtu?” Un tēvs saka: “Uz institūtu tu tiksi, bet par skolotāju nebūsi. Nē, par skolotāju tu nekad nebūsi, bet kaut kas liels no tevis iznāks.” 

1941. gada vasarā brālis Pēteris ar divriteni aizveda māsas dokumentus uz Rēzeknes Skolotāju institūtu un vēlā rudenī, kad jau bija sācies karš, ar zirga pajūgu aizveda arī pašu māsu. 1944. gada augustā Lubānā jau ienāca padomju armija, pasaule sagriezās ar kājām gaisā. Broņislava piecus gadus dzīvoja pagrīdē, piecus gadus pavadīja Sibīrijā. Pēc atgriešanās no Sibīrijas viņa bija ļoti slima, ārstējās slimnīcās un sanatorijās, sapnis par skolotāju palika nepiepildīts. Vēlāk viņa teica: “Ja es būtu varējusi strādāt par skolotāju pēc kara, es drīz vien atkal nonāktu Taišetas trasē, jo melot bērniem es nemācētu”.

Bet tēvam bija taisnība – kaut kas liels no tās meitenes tomēr iznāca!

*   *   *

Pēc kara piecus gadus Broņislava slēpās mājās brāļa ierīkotā bunkurā zem grīdas. 1949. gada 22. aprīlī, nepilnu mēnesi pēc izvešanām, Broņislava uzrakstīja dzejoli „Mans sapnis”. Viņa naktī bija sapņojusi, ka ir saulgrieze – viena pati klajā laukā. Karsta saule, tveice, bezvējš, ziedi novītuši, strauti izsīkuši, putni un sīki zvēri brēc slāpēs. Viņai sajūta, ka drūmais klajums viņu, vienu sauleņstiebru, ļauni vēro.

Un tad – pārskrien ēna, nāk dzestrs viesulis, zibšņi, lietus, dārd pērkons… Un tad viss ir pagājis. Riet saule, no atzēluša lauka kāpj migla, burbuļo strauti, pie tiem veldzējas visa dzīvā radība…

Tā notika arī dzīvē – pēc drūmā izsekošanas, apcietinājuma un melīgā padomju  perioda viss mainījās – Latvija atguva neatkarību un Broņislavas dvēsele varēja atveldzēties.

   *   *   *

1951. gada 14. februārī Broņislavu apcietināja, 22. jūnijā pasludināja spriedumu – 25 gadi Gulaga labošanas darba nometnēs – un 1952. gada 1. februārī izveda no Rīgas centrālcietuma. Ceļš uz Ozerlaga nometnēm Taišetas trasē ilga divus mēnešus. Ceļā radās temperatūra pāri 40 grādiem, kad pat kriminālisti apžēlojās un palaida vagonā uz augšējās nāras pie loga. Skaista poliete, kas bija nozīmēta vagonā par feldšeri, noteica, ka tas esot sirds somiņas iekaisums, sameklēja un deva zāles, lai varētu tās drausmīgās, līdz bezsamaņai neizturamās sāpes sirdī remdināt. Vagonā kā siļķes mucā.

„No tām sāpēm un temperatūras es degu, nejutu nekā. Un tad redzu it kā pa miegam, it kā bez miega: ārā spoža saule, mēs braucam pāri kalniem, tad viss spožums apdziest. Atnāk Jānis Skumbiņš, mans līgavainis, vācu formā, iedod man smagu, smagu spičku kastīti. Es taisu to kastīti vaļā. Viņš saka: “Attaisi, attaisi vaļā!” Es paskatos tajā kastītē zelts! Liels zelta gabals! Jānis saka: “Neko vairāk es tev palīdzēt nevaru. Zelts tagad tev ir, bet gredzens būs jāizkaļ pašai. Un viss paputēja.”

Kaimiņpuisi Jāni Skumbiņu iesauca leģionā 1943. gadā. Viņa liktenis vēl arvien ir nezināms.