Stāsta diriģents un čellists Imants Resnis

Droši vien daudzi būs dzirdējuši par Bēthovena Nemirstīgo mīļoto, kurai rakstīta kaislīga vēstule un kuru viņa nekad nav saņēmusi. Šī vēstule kopā ar testamentu tika atrasta pēc komponista nāves. Līdz pat šai dienai nav nekādu tiešu dokumentālu pierādījumu par to, kas bijusi šī persona, un tas raisījis neskaitāmus minējumus un spekulācijas. Tomēr ir viens diezgan drošs pieturas punkts, kas var ievērojami sašaurināt minējumu loku: izpētīts, ka vēstule rakstīta 1812. gada jūlijā.

Ir droši zināms, ka Bēthovens šajā laikā dažas dienas uzturējies Prāgā, kur viņam bijis liels emocionāls pārdzīvojums ar kādu dāmu. Tai skaitā arī intīms. Jautājums - kas bijusi šī dāma.

Labi zināms, ka Bēthovens ir diezgan bieži iemīlējies, gan kā pats kādā vēstulē atzinis - augstākais uz septiņiem mēnešiem …  Tiek nosauktas vairākas kandidātes un it kā katrai no viņām par labu runā kādi nozīmīgi pierādījumi. Arī muzikāli. 

Tā, piemēram, Jūlija jeb Džuljeta Gvičardi, ar kuru kādu brīdi viņš nopietni aizrāvies un pat lolojis precību plānus. Jūlijai veltīta tā saucamā Mēnesnīcas sonāte. Te gan jāsaka, ka sonātes veltījums ir vairāk nejaušs, jo sākotnēji dāvāto kādu nelielu Rondo (visticamāk solmažorā, opus 51) steidzīgi ievajadzējies kādam labdarim tālākdāvināšanai, un solītais veltījums automātiski pārcēlās uz nākamo skaņdarbu. Drīz vien Jūlija apprecējās ar kādu grāfu un aizbrauca uz Neapoli. Tomēr veltījums palika. Un pētnieku aizdomas arī, lai gan viņi nekad vairs netikās.

Citkārt sievietes meklējumos (pareizāk gan laikam būtu teikt – sievas meklējumos) Bēthovens palūdzis palīdzību draugam un ar mazliet ironiju piebildis: "Liec aiz auss, skaistai viņai jābūt, jo neglītu es nevaru mīlēt – citādi man jāmīl pašam sevi!" Draugs lūgumu ņēmis jo nopietni un ievedis Bēthovenu savas saderinātās mājā, kur Bēthovens ar skubu iemīlējās viņas māsā Terēzā, kas gan tobrīd bijusi uz pusi jaunāka par viņu. Terēzai tobrīd bija astoņpadsmit.

Nepretenciozais, tomēr ārkārtīgi populārais darbiņš "Elīzai" veltīts Terēzai. Viņas vārds veltījumā neskaidrā rokraksta dēļ ticis izlasīts kļūdaini, tālab vēlāk pārtapis par Elīzu. Saņēmis no iecerētās kārtējo "groziņu", Bēthovens daudz nebēdāja un vēstulē ar vārdiem "Aizmirstiet trako!" viņai atvainojās.

Vēl viena pētītāju izvirzītā Nemirstīgās mīļotās kandidāte ir Antonija Brentano. Antonijai Bēthovens veltījis dziesmu "Mīļotajai" ("An die Geliebte"). Tomēr viņas kandidatūra būtu jāizslēdz kaut vai tādēļ, ka Bēthovens bija tuvs draugs arī viņas vīram, kurš viņu nereti arī atbalstīja. Nedrīkst  aizmirst arī to, ka viens no Bēthovena morāles uzstādījumiem bija – ar precētām sievietēm  tikai draudzīgās attiecībās! Par to viņš rakstījis arī kādas audzēknes greizsirdīgajam vīram.

Būtu izslēdzama arī viņas māsa Betīna Brentāno, kas iegājusi vēsturē ne tikai ar pazīšanos ar Bēthovenu, ar kuru kādu laiciņu viņa staigājusi, sadevusies rokās, bet arī ar saraksti ar Gēti. Tiesa, ne viena vien viņas sarakstes epizode vēlāk izrādījusies tikai viņas fantāzijas augļi.

Te nu mēs nonākam pie Jozefīnes fon Brunsvikas, ar kuru Bēthovens tika iepazīstināts 1799. gadā un kurā nekavējoties iemīlējās. Tomēr Jozefīnes māte meklēja savai meitai atbilstošu partiju un tādu drīz vien arī bija atradusi 27 gadus vecākā grāfa Deima personā. Bēthovenam nekas cits neatlika kā uzrakstīt "Mīlas dziesmiņu" ("Liebeslied"): lai neizraisītu skandālu, viņš to veltīja gan Jozefīnei, gan viņas māsai.

Pēc pieciem gadiem Jozefīne kļuva atraitne. Atkal uzdzirkstīja jūtas un Bēthovens savā prātā būvēja sapņu pilis. Lai gan viss liecina par to, ka jūtām bijusi arī atbilde, jo 1805. gadā viņi pavadījuši kopīgu vasaru lauku īpašumā, par ko Bēthovens atstājis muzikālu liecību ar dziesmu "Cerībām" ("An die Hoffnung"), turpinājuma tam nav bijis. Viņa mīļotā acīmredzot nevarēja viņā ieraudzīt savu bērnu audžutēvu. Pēc laiciņa abu ceļi atkal šķīrās un Jozefīne aizceļoja uz Šveici, lai sameklētu saviem dēliem skolotāju. Tādu viņa arī atrada tolaik slavenā Šveices pedagoga Pestaloci asistenta personā. Tas bija šarmantais un izglītotais barons fon Štakelbergs, kurš nāca no Igaunijā mītošas ievērojamas vācbaltiešu dzimtas.

Saglabājusies Jozefīnes korespondence, pēc kuras var spriest, ka viņa bijusi jutekliska un erotiska sieviete, kura nekad nav  saņēmusi pilnvērtīgu miesisku mīlestību, tālab nav jābrīnās, ka viņai izveidojušās attiecības Štakelbergu. Tas rezultējās ar ārlaulības bērnu, kas gan tika notušēts ar vēlāko laulību. Arī šī laulība nenesa Jozefīnei laimi un jau pēc dažiem gadiem viņa bija vīru padzinusi.

Lai arī nav nekādu dokumentālu pierādījumu, ka Jozefīne 1812. gada jūlija sākumā vienlaicīgi ar Bēthovenu atradusies Prāgā, ir neskaitāmi netiešie pierādījumi, ka tas tā varēja būt. Savā ziņā viens no pierādījumiem ir nākošā gada aprīlī dzimusī meita, kura dabūja Štakelberga uzvārdu.

Meitas vārds "Minona" pēc dažu pētnieku domām ir apgriezts "Anonim", tomēr iespējamāks šķiet pieņēmums, ka tas ir ņemts no Gētes "Vertera", kas varēja kalpot kā zināms kods Bēthovenam.

Minonai bija vien astoņi gadi, kad viņas māte 42 gadu vecumā devās mūžībā. Minona palika kopā ar savu formālo tēvu – baronu Štakelbergu un daļu sava mūža nodzīvoja Igaunijas pilsētā Tartu, visu mūžu saglabājot baltiešu akcentu savā vācu valodā.

Minona mira 1897. gadā 84 gadu vecumā, neatstājot pēcnācējus.