Vai zini, ka aukstās ūdensdziedniecības pirmsākumi Latvijas teritorijā meklējami Cēsīs?

Stāsta mākslas zinātniece Ināra Bula

Aukstā ūdensdziedniecība Eiropā savu renesansi piedzīvoja 18. gs. beigās – 19. gs. sākumā, kulmināciju sasniedzot pagājušā gadsimta sākumā. Rīgas jūrmalā no 18. gs. pamazām attīstījās dziedniecisko ūdeņu un dūņu ārstēšanas iespējas un metodes, kuras baudīt un izmēģināt brauca Kurzemes muižniecības pārstāvji. Vēlāk Jūrmalas, īpaši Ķemeru ārstniecības atpūtas labumus, atzinīgi novērtēja arī Krievijas armijas virsnieki.

Vēsturniece Dace Cepurīte sekojusi ūdensdziedniecības attīstības līkločiem Cēsu pilsētā jau no pirmsākumiem, kad

ārsts Johans Gabriels Eislebens 1839. gadā vienā no Cēsu gravām uzbūvēja aukstā ūdens dušas, tādējādi aizstājot t. s. "jūras peldes" tiem pacientiem, kam rocība neatļāva doties uz jūrmalu.

Vēlāk kara ārsts Georgs Meiers, izmēģinot tieši aukstā ūdens ārstniecības procedūras Bavārijā un redzot pārsteidzoši labos rezultātus, veica Cēsu ūdens analīzes. Rezultāti izrādījās līdzīgi tolaik labi pazīstamajam Grēfenbergas ūdenim Vāczemē.

Ārsta meita slimoja ar limfmezglu tuberkulozi, ko izdevās izārstēt, pateicoties Cēsu ūdens temperatūrai un ķīmiskajām sastāvam. Ārsts, rezultātu iedvesmots, lūdza atbalstu Cēsu pilsmuižas īpašniekam Krievijas ģenerālleitnantam, senatoram, grāfam Karlam Gustavam fon Zīversam ūdensdziedniecības iestādes izveidei.

1839. gadā izstrādāja projektu ūdensvada izveidei pie tagadējās Akmens gravas uz Alekša parku, ik pa posmam ierīkojot arī ūdens rezervuārus. Pēc gada sistēmu papildināja ar koka cauruļu ūdensvadu ūdens pievadei akai un trīs dušām.  2004. gadā vēsturiskās koka ūdens caurules fragmentāri atrada gar Maija parka dīķa malu.

1841. gada vasarā grāfs fon Zīverss savā pilī atvēra apmeklētājiem aukstā ūdens dziedniecības iestādi pēc Prīsnica metodes. Tas bija vairāku metožu kopums, kurā ietilpa diētas, kustības, svīšana un galvenais akcents – uz aukstā ūdens procedūrām.

Procedūras piekopa dažādas – kopējās vannas, pusvannas, sēdvannas, kāju, galvas u. c. ķermeņa daļu vannas, dušas, apsmidzināšana, iekšķīgai lietošanai u. c.

Cēsu ūdensdziedniecības iestādes pirmajos trijos pastāvēšanas gados no 248 slimniekiem 219 atveseļojās, 6 nebija rezultātu, bet 23 bija vērojama daļēja atlabšana. Šajā iestādē ārstējās cilvēki ar gastrītu, nervu drudzi, caureju, rozi, nieru iekaisumu, hronisku reimatismu u. c.

Diemžēl nav saglabājies slimnieku vārdu reģistrs, līdz ar to nav iespējams noteikt, no kādām vietām slimnieki brauca.

Ārstējoties Cēsu pilsmuižā, pacientam bija jāievēro daži noteikumi, ko noteica grāfs fon  Zīverss. Piemēram, pirms dušu un dzeramā ūdens akas lietošanas bija jāsaņem ārsta atļauja, kas rezultējās ar biļeti no muižas pārvaldnieka.

Grāfs fon Zīverss kā saimnieks deva atļauju ārstam samazināt vai atbrīvot no maksas mazturīgos, nabadzīgos saimniekus. Rūpējās arī par karā iesaistīto rehabilitāciju, nodrošinot kara invalīdiem un viņu ģimenēm bezmaksas dzeramā ūdens akas lietošanu.

Kopumā pacientiem piedāvāja tam laikam atbilstošu servisu – dzīvokli ar vannu, pārtiku un kalpotāju īpaši iekārtotā "daktera mājā" pilsētā. Saskaņā ar vēsturiskiem plāniem, noprotams, ka Cēsu ūdensdziedniecības iestāde sastāvēja no dažādiem objektiem – akas, trīs dēļu mājiņas dušām, dārza – vairākās Cēsu pilsmuižas teritorijas vietās. Tomēr neatbildēts paliek jautājums, vai grāfs fon Zīverss atļāva nodarboties ar ārstniecības procedūrām Cēsu Jaunajā pilī, un, ja tā, vai telpu izvietojums bija tam tehniski piemērots.