Stāsta Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta zinātniska asistente Anete Ozola

Latviešu valodā ir trīs dialekti – vidus, augšzemnieku un lībiskais. Dialekts ir teritoriāls valodas paveids, kuru veido radniecīgas izlokšņu grupas ar līdzīgām pārmaiņām skaņās, vārdu formās, teikumu uzbūvē un pašos vārdos. Arī izloksne ir teritoriālais valodas paveids, tomēr daudz mazākā apvidū. Latviešu valoda vēsturiski iedalīta 512 izloksnēs, tās sedz visu Latvijas teritoriju. Šīs izloksnes veidotas uz administratīvā iedalījuma pamata, kas bija spēkā pirms Otrā pasaules kara. 

Vidus dialekts sniedzas no Latvijas rietumiem līdz Vidzemes austrumu daļai, lībiskajā dialektā runā gan Kurzemes ziemeļu daļā, gan Vidzemes piekrastē, bet augšzemnieku dialektā runā Latvijas austrumu daļā. Latviešu literārā jeb rakstu valoda ir veidota uz vidus dialekta pamata, taču arī citu dialektu nozīme latviešu valodā ir nenovērtējama.

Valoda nevar pastāvēt bez dialektiem, jo dialektos slēpjas senākas valodas pēdas, kas palīdz valodai eksistēt un to bagātina, tāpēc mūsu trīs dialektus var saukt par trīs vaļiem, kas tur mūsu pasauli – latviešu valodu. 

Latviešu valodas dialektu pētniecību 19. gadsimta beigās aizsāka vācu izcelsmes valodnieks Adalberts Becenbergers un mācītājs Augusts Bīlenšteins, kuru pētījumus dialektoloģijā turpināja mūsu diženie valodnieki Kārlis Mīlenbahs un Jānis Endzelīns. Zināms, ka latviešu dialekti attīstījušies baltu un somugru cilšu valodu ietekmē. Jau no Jāņa Endzelīna laika tiek uzskatīts, ka lībiskajā dialektā dzirdamās īpatnības ir cēlušās no latviešu valodas un lībiešu valodas savstarpējās mijiedarbības.

Interesants ir dialektoloģes Martas Rudzītes pieņēmums, ka lībiešu valodas ietekme visstiprākā ir bijusi laikā, kad lībieši bija divvalodīgi, jo tad latviešu un lībiešu valodas mijiedarbība bijusi visspēcīgākā – tas bijis laiks, kad lībieši vēl domājuši un mājās runājuši lībiski, bet saziņai ārpus mājām jau runājuši latviski, šāda situācija radījusi labvēlīgu augsni valodas pārmaiņām. Iespējams, šādu procesu vēl varēja novērot pirms aptuveni 100 gadiem, kad lībieši vēl runāja savā valodā,

diemžēl mūsdienās lībiešu valodu vairs neizmanto kā saziņas valodu ģimenēs, taču lībiešu valodas paliekas joprojām ir dzirdamas ne tikai lībiskajā dialektā, bet arī latviešu literārajā valodā, piemēram, vārdi ķepa, māja, puisis, maksāt, kāzas u.c. aizgūti no lībiešu valodas.

Lībiešu valodas pēdas slēpjas arī vietvārdos, tādu latviešu valodā ir daudz, piemēram, Ģipka, Kolka, Usma, u.c.. Vietvārdi glabā citu valodu un dialektu iezīmes, tāpēc arī tos var saukt par vērtīgu dialektoloģijas pētījumu objektu. Vietvārdos ieslēptās valodas pēdas norāda uz to, kādā valodā ir runājuši iedzīvotāji, tāpēc viennozīmīgi var apgalvot, ka valoda spēj daudz pateikt par vēsturi, iespējams, arī to, ko citādāk uzzināt vairs nevar.