Vai zini, ka Aspazija mīlēja mājas koncertus un arī pati spēlēja klavieres?

Stāsta Dace Kaukule no Aspazijas mājas

"Ja es dzirdu labu mūziku, tad nedēļu varu neēst, tikai klausīties žilbinošajās skaņās," Aspazija šos vārdus smejoties bieži teikusi savam kaimiņam Dubultos - mežradzniekam Indriķim Skujam. Konservatorijas absolvents bija biežs viesis dzejnieces mājā, kurā  viņam bija jāsniedz koncerti. Reizēm vajadzējis ņemt līdzi arī ērģelnieku Pēteri Sīpolnieku, kuram tad bija jāsēžas pie klavierēm.

Aspazijai esot patikusi Bēthovena mūzika, arī Bahs un Mocarts. Interesanti, ka katrs no mūziķiem, kas bieži ciemojušies pie dzejnieces, atceras citus Aspazijas iemīļotākos skaņdarbus. Arī dzejnieces draudzenei - komponistei un pianistei Laumai Reinholdei, viesojoties pie Aspazijas Dubultos, lielākoties bija jāsēž pie klavierēm. "Pie viņas varēju izspēlēt visu savu repertuāru. Šopēnu varēja klausīties stundām, visvairāk viņai patika noktirnes. Bija priecīga, ja nospēlēju kaut ko no viņas pašas spēlētā repertuāra: Šūmaņa "Sapņojumu",  Šopēna prelīdes, Valsi siminorā, Dārziņa "Melanholisko valsi". Vienmēr lūdza nospēlēt vai nodziedāt kaut ko no maniem darbiem, sevišķi dziesmas ar Raiņa vai viņas vārdiem," savās atmiņās raksta Lauma Reinholde.

Aspazija Dubultos dzīvoja kopā ar savu brāļa meitu Virēnu Rozenbergu, kura draudzējās ar Konservatorijas studentu, vijolnieku Vili Poli no Ķemeriem. Arī viņš bieži spēlēja dzejniecei. Aculienieku atmiņas vēsta, ka patumšajā apakšstāva zālē krēslas stundās šī muzicēšana radījusi senatnīgi romantisku atmosfēru. Aspazijas kaimiņi atceras, ka bieži vien dzejniece sēdēja arī dārzā uz soliņa un klausījusies Viļa Poļa vijolē, kas skanējusi no mājas.

Kad īsti Aspazija, kura jau bērnībā zaudēja dzirdi labajā ausī, kļuva par sava laikmeta melomāni? Dzejniece autogrāfijā raksta, ka mūziku iemīļojusi jau agrā bērnībā, dzirdot mātes skaisto balsi, "kad tā pātarus dziedāja". Tolaik "Daukšās" nebija mūzikas instrumentu. Pirmās klavieres dzejnieces ģimene iegādājas pēc pārcelšanās uz Jelgavu, kad ir jau zaudētas "Daukšu" mājas un dzejnieces pirmais vīrs Vilhelms Maksis Valters devies uz Ameriku.

"Nopirkām kādu pavecu flīģeli, uz kura tad vingrinājos klavieru spēlē," autobiogrāfijā raksta Aspazija. "Stundas man pasniedza kāda vācu mūzikas skolotāja Anna fon Bach-Grassin. Kādu pusgadu mācījos ļoti cītīgi. Mana skolotāja mani ļoti slavēja, ka es esot mūzikā ļoti apdāvināta. Spēlēju jau Šopēnu, bet nonācu līdz viņa sēru maršam, un tad pārtrūka arī mana mūzikas mācība. Jelgavā man bija vēl kāda otra mūzikas skolotāja, Jefimova, kas bija beigusi Pēterpils konservatoriju. Tā man pasniedza klasisko mūziku."

Par to, cik labi vai slikti Aspazija spēlējusi klavieres, ziņu nav. Komponiste Lauma Reinholde uzsver, ka dzejniece viņas klātbūtnē pati pie klavierēm nekad nav sēdusies. Taču atgriežoties no trimdas Šveicē, Baznīcas ielā Rīgā klavieres mājās bijušas. Pārdodot Baznīcas ielas īpašumu, firmas "Tresselt" tāfelklavieres tiek pārvestas uz Dubultu māju. Žurnālisti klavieres piemin savās publikācijās - tās vienmēr esot bijušas atvērtas. 1936. gada maijā laikraksta "Rīts" žurnālists uz tām pamanījis kādu Sibēliusa kompozīciju, citi žurnālisti uz nošu turētāja redzējuši atšķirtas Baha notis. 1939. gada vasarā dzejniece par 1500 latiem iegādājas lietotu "Carol Otto" pianīnu Alberta Vistuča pārdotavā Rīgā. Par vēl viena instrumenta iegādi viņa izšķīrusies pēc Tēvezmes balvas saņemšanas.

Šobrīd Aspazijas mājā Dubultos ir trīs klavieres, no kurām vienas ir pašas dzejnieces pirktās "Carol Otto" klavieres. Instruments pēc Aspazijas nāves pabija dažādās vietās un atradās ļoti bēdīgā stāvoklī, bet 2016. gadā pie klavieru restaurācijas ķērās meistars Valdis Eglītis un paveica brīnumu...

Atjaunotās Aspazijas klavieres pirms diviem gadiem iemēģināja arī pianists Andrejs Osokins, atzīstot tās par ļoti labām. Viņam gan patika arī "Tressel" klavieres Aspazijas salonā. Šeit redzamās klavieres gan nepiederēja Aspazijai, jo pašas dzejnieces flīģelis pazuda bez pēdām. Trešās klavieres, kuras Aspazijas mājā šobrīd skan visbiežāk, ir ar jūgendstila kokgriezumiem 20. gadsimtā sākumā Berlīnē tapušais "Paul Ruhz" instruments. Tik daudz klavieru esamība apliecina, ka mūzika Aspazijas Dubultu mājā joprojām skan un koncerti notiek vairākas reizes gadā.

Interesanti, ka pati dzejniece pat dzeju uzskatīja par mūzikas formu, savā autobiogrāfijā rakstot: "Lirika ir smalks dvēsels saviļņojums, īstenībā muzikalitāte."