Stāsta Tallinas Universitātes jaunākā pētniece, doktorante, vēsturniece, Mg. hist. Rūta Bruževica. Pārraides producente – Dina Dūdiņa-Kurmiņa.

Mūsdienās mums karnevāla nosaukums saistās ar Venēciju, Brazīliju un katoliskām zemēm tepat Eiropā. Reti iedomājamies, ka pirms vairāk kā 500 gadiem, karnevāls bija ļoti ierasta tradīcija tepat Rīgā. Gan mūsdienās, gan viduslaikos karnevāls notika tieši pirms lielā gavēņa, kas sākās 40 dienas pirms Lieldienām.

Lai gavēni godam izturētu, nedēļu pirms tā pieņemts pieēsties, dzīrot, dejot un ālēties, maskējoties jeb darīt gandrīz visu, kas pretējs gavēņa laika atturībai.

Viduslaikos to, ko mūsdienās saucam par karnevālu, Rīgā sauca par vastlāvi, kas viduslejasvācu valodā nozīmēja gavēņa priekšvakaru.

Par vastlāvja svinībām viduslaiku Rīgā visvairāk zinām no Rīgas Melngalvju brālības dokumentos pierakstītā – viņu šrāgām, rēķinu grāmatām, kā arī detalizētajiem karnevāla noteikumiem no 16. gadsimta sākuma. Kaut arī visplašāk vastlāvi viduslaiku Rīgā svinēja tieši turīgi tirgotāji no Melngalvju brālības un Lielās Ģildes, kā arī pilsētas rātskungi, domājams, ka mazāka apjoma svinības noturēja arī citi pilsētas iedzīvotāji un brālības.

Viduslaiku beigās Melngalvji Rīgā svinēja vastlāvi divu nedēļu garumā, iekļaujot programmā dažādus pasākumus savā lokā, kā arī ielūdzot viesus un radot svētku atmosfēru visā pilsētā. Oficiālā svētku atklāšana notika trešdienā nedēļu pirms pelnu trešdienas, ar mūziku, svinīgām runām un mielošanos ar ēdieniem un dzērieniem zālē, kas bija izdekorēta svētkiem. Ceturtdienā Melngalvji svinības izveda ārpus sava nama, kur tie ar simbolisku parādi caur vārtiem ieveda karnevāla svētkus pilsētā.

Atklājot vastlāvja svinības pilsētā, šajā un citās dienās notika dejas gan Melngalvju nama zālē, gan tirgus laukumā, gan deju parāde uz pilsētas Rāti un Lielo Ģildi, lai aizvestu karnevālu pie pārējiem pilsētas tirgotājiem.

Turpmākajās dienās norisinājās alus vakari, kā arī mielasti ar dejām, uz kurām tika aicināti viesi, tostarp dāmas. Tā kā Melngalvji bija jauni un neprecēti tirgotāji, kas vēl apguva savu tirgotāja amatu, šādi pasākumi varēja būt laba iespēja iepazīties un padejot ar pilsētas jaunavām, kuras arī bija no labām tirgotāju ģimenēm.

Melngalvju šrāgas arī iekļauj noteikumus, kā būtu jāapietas ar dāmām, kas uzaicinātas ciemos, un, galvenais, – cik dejas viņām jāvelta vakara gaitā un kā jāielūdz uz nākamo deju vakaru.

Mielasti turpinājās katru vakaru, līdz pelnu trešdienas priekšvakarā galdā jau tika celta siļķe, lai atzīmētu gavēņa sākumu. Ceturtdienā pēc pelnu trešdienas Melngalvji pulcējās agrā dievkalpojumā Svētā Pētera baznīcā, bet vakarā ar dejojošo parādi cauri pilsētai atkal izveda svētkus pa Smilšu vārtiem. Melngalvji svinēšanu gan turpināja gandrīz vēl nedēļu un tikai nākamajā otrdienā naksnīgajā tirgus laukumā sadedzināja bluķi, kas noslēdza vastlāvi pavisam.

Vēlākajos gadsimtos Reformācijas ietekmē daudzas svētku tradīcijas, tostarp vastlāvis, izzuda. Taču paražas pirms gavēņa kārtīgi pieēsties, dejot, pārģērbties un iet pie kaimiņiem, kā arī sadedzināt bluķi, joprojām pastāv Meteņa svētku tradīcijā. Pēdējo gadu Meteņu svinību atgriešanās Rīgas rātslaukumā nav tikai folkloras tradīciju adaptēšana pilsētā – tā ir arī viduslaiku svētku atgriešanās Rīgas vecajā centrā.