Vai zini, kā Aglonā tapa vienīgais Pasta un informācijas muzejs Latvijā?

Stāsta Pasta un informācijas muzeja Aglonā veidotāja, vadītāja un gide Elizabete Viļuma-Gražule

Kā zināms, kopīgas receptes muzeju izveidē nav. Taču viens visiem ir skaidrs, ka tie dzimst no idejas, gadījuma... Kādu dienu man nācās apmeklēt Latvijas pasta nodaļu Aglonā. Stāvot rindā, dzirdēju, ka drīz Aglonas pasta nodaļu nāksies slēgt, jo telpas, ko pasts īrēja no lielveikala, bija  jāatbrīvo veikala paplašināšanas nolūkiem. Pienākot pie kases, ieminējos pastniecei, ka vīra īpašumā ir daudz brīvu telpu, jo bizness ar lietotajām mēbelēm no Vācijas iet uz norietu. Drīz vien Latvijas pasta delegācija atbrauca skatīties telpas un tika noslēgts līgums telpu īres līgums.

Vakarā pie vakariņu galda vīrs Arturs Gražulis priecīgi ieminējās, ka pirmā stāva telpas turpina darboties un nestāvēs dīkstāvē, bet ko darīt ar otrā stāva telpām?

Tas, ka Aglona ir viena no Latgales iemīļotākajām tūrisma vietām, nav noslēpums, tāpēc ļoti iederētos kāds apskates objekts, taču idejas nedzima un nedzima.

Pie šī paša vakariņu galda sēžot, kafiju malkojot, es ieminējos – kamēr cilvēks domā, Dievs ņem un dara, un – piespēlē ideju! Tā skaļi tika paziņots, ka jāveido Pasta muzejs. Protams, pirmā reakcija bija skaļi smiekli, jo ikvienam pirmais priekšstats, dzirdot vārdu pasts, ir ļoti šaurs – pastmarka, avīze, pastkaste... Ko gan lai izkārto 120 kvadrātmetru plašumos?

Ienirstot pasta vēsturē, izrādījās, ka Latvijā nav Pasta muzeja. Lai arī 2007.gadā Latvijā bija atklāts ļoti neliels Pasta muzejs Cinevilla kino pilsētiņā, tomēr tā darbība drīz vien apsīka. Šo faktu ņemot vērā, mums nācās nosaukumu papildināt: Pasta un informācijas muzejs.

Pirmais solis muzeja izveidē bija tirgus "Latgalīte" apmeklējums Rīgā: pat nezinu, kāpēc, bet kādu rītu ceļš mani uz turieni aizveda. Izrādījās, ļoti veiksmīgi! Par trim eiro iegādājos poļu izcelsmes autoru Ottona Grosa un Kazimeža Griževska grāmatu Ceļojums pastmarku vēsturē.

Mēdz teikt, ka pasts un tirgus ir vietas, kur notiek informācijas apmaiņa. Tajā pašā dienā tirgus laukumā tika iegūti vairāku vajadzīgo cilvēku telefoni. Un ceļojums turpinājās uz Rīgas labākajiem antikvariātiem.

Tika iegādāti Pirmās Latvijas pasta telegrāfa un telefona darbinieku biedrības žurnāla gada sējumi. Muzeja īpašumā šādas gada grāmatas ir deviņas. No rakstiem tika apjausta pasta veidu daudzveidība – no baložu pasta līdz pat kaķu pastam, bišu pastam un šaha spēles prasmes nepieciešamībai ziņnešiem viduslaikos…

Kad manās rokās nokļuva Birutas Eglītes "Pasta grāmata", tika apjausts, ka top unikāls muzejs, kurš nekad Latvijā nav pastāvējis, tāpēc tika pieņemts lēmums ļoti rūpīgi strādāt pie katras vēsturiskas nianses atspoguļojuma.

Kā vēsta Birutas Eglītes grāmatas saturs, 1982. gadā Latvijā ar plašu vērienu tika atzīmēti 350 gadi kopš Rīgas publiskā pasta izveidošanas. Šajā laikā ļoti pieauga interese par pasta vēsturi. Presē atdzima idejas par Pasta muzeja izveidi Rīgas pasta kantora ēkā Kungu ielā 33, kas bija saglabājusies. Vēsturnieki bija vienisprātis, ka muzejs caur vienas nozares attīstības prizmu lieliski parādītu Rīgas un Latvijas vēsturi. Taču "augšām" neatradās ne naudas, ne morāla atbalsta šīs ieceres īstenošanai. Un ne bez iemesla…

Izrādās, ka vēsturiski Rīgā publiskais pasts bija radies daudz agrāk nekā Krievijā. Pirmais pasta kantoris atvērts 1632. gadā – izveidojot šādu muzeju, to publiski nāktos atzīt. Droši vien šī paša iemesla dēļ tolaik neizdevās izdot Rīgas pasta 350 gadiem veltītu pastmarku. "Augšas" ideju noraidīja.

Tā nu ir sagadījies, ka Pasta muzejam bija lemts piedzimt Aglonā, kur caur pasta vēstures notikumu prizmu tiek atspoguļota Aglonas un Latvijas vēsture kopš 13. gadsimta, tādējādi veicot arī novadpētniecības muzeja misiju. 

Pasta un informācijas muzejs durvis saviem viesiem vēris 2020. gada 1.augustā. Tā izveidē piedalījušies ļoti daudzi Latvijas un Aglonas iedzīvotāji. Muzejs ir privāts un diemžēl ar A/S "Latvijas pasts" tam nav nekādas saistības.