Stāsta Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta vadošā pētniece Kristiāna Ābele

Apmeklējot Pasaules izstādi Parīzē, grāmatnieks Jānis Misiņš 1900. gada vasarā ceļojuma piezīmēs bija ierakstījis: “Krievu glezniecību lemts reprezentēt arī mūsu Purvītim. Latviešu māksla pasaulē vēl ir svešs jēdziens, un tomēr tas manī izraisa lepnuma jūtas, ka tas ir latvietis, kas ar savu Daugavas piekrastes gleznojumu “Pēdējie stari” te gūst tik lielu ievērību.” Tas gan bija kluss, jau nepietiekamības sajūtas pavadīts lepnums, jo tajā pašā izstādē spožus panākumus guva Somijas nacionālās emancipācijas pieteikums no Krievijas atsevišķā paviljonā, kur, pēc Rozentāla vārdiem, “visa pasaule dabūja pārliecināties, ka dabas balvām nabadzīgā zeme augstajos ziemeļos savā akmeņainā druvā ar pašuzupurēšanos un karstu mīlestību uz dzimteni ir pratuse radīt savu īpatnēju kultūru ar paliekamām vērtībām, kas tai dod pilnīgu tiesību spēlēt līdz savu kokli lielo, veco kultūrtautu orķestrī”.

Par gleznu “Pēdējie stari” Purvītis 1897. gada beigās Pēterburgas Ķeizariskās mākslas akadēmijas diplomdarbu konkursā, lielā mērā pateicoties somu gleznotāja Alberta Edelfelta un zviedru gleznotāja Andersa Corna (Sūrna) viedoklim, izpelnījās laureāta un ārzemju stipendiāta godu.

Rozentāls Rīgas vācu laikrakstā Düna-Zeitung par šo gleznu toreiz rakstīja: „Rietošās saules pēdējie stari apgaismo plašo tāli, trīsuļo virs baznīciņas zaļā jumta pie dziļi zilās upes, noglāsta priekšplāna pēdējo sniegu un pārslīd smaržīgajiem apšu stumbriem, kas stiepj saules apspīdētās zarotnes pretī debesīm. Te nav ne lāsītes no saldi sentimentālas poēzijas. Viss kopums ir plaši tverts un dziļi izjusts. Tajā dus nopietna mūzika.” Par labāko gleznu izstādē to atzina arī ietekmīgais Sergejs Djagiļevs, kas tūdaļ iesaistīja Purvīti paša rīkotajās izstādēs Pēterburgā un Vācijā. Diplomdarbs palika akadēmijas muzejā un no tā gadsimtu mijā ceļoja uz Krievijas mākslas nodaļu Pasaules izstādē. Tas bija izstādīts arī radīšanas vietā Jelgavā pirms aizvešanas uz Pēterburgu un ar akadēmijas atļauju arī 1898. gada beigās Mākslas biedrības salona atklāšanas izstādē. Taču 1930. gadā akadēmija gleznu nodeva muzejam Novgorodā, kur tā pieder pie Otrā pasaules kara zudumiem. Tāpēc labākā liecība par šo slaveno darbu tagad ir liela krāsu reprodukcija, kas publicēta 1907. gadā Leipcigā vienā no attēlizdevumu sērijas Meister der Farbe laidieniem, anotācijas autoram domājot, ka mākslinieks attēlojis Ņevas krastus vēlā pavasarī, kad dabā jaušas krievu tautasdziesmām radniecīga grūtsirdība.