Stāsta Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes viduslaiku vēstures profesors,
vēstures zinātņu doktors Andris Levāns.

Pārcelsimies pagātnē uz 1449. gada maija beigām, kad Silvestrs Stodevešers bija ceļā no Marienburgas Prūsijā uz Rīgu… Jo tuvāk ceļš veda pretī galamērķim, jo lielāks kļuva viņa satraukums.

Vēl pavisam nesen pāvests viņu bija iecēlis Rīgas arhibīskapa amatā, taču Silvestrs skaidri apzinājās, ka ir Vācu ordeņa virsmestra ieliktenis, maza figūra lielā spēlē… Kā viņu Rīgā sagaidīs? Vai nenoindēs?

Silvestrs kopā ar pavadītājiem nonāca Daugavas krastā pretī Rīgai, un patiess bija viņa izbrīns, ieraugot kuģi, las paredzēts tieši viņam. Tas bija rotāts grezniem zīda audumiem, skaists un majestātisks. Dažu Rīgas domkungu pavadīts, Silvestrs nokāpa no kuģa pie Rīgas.

"Mani sagaidīja liels līksmu ļaužu pūlis, tiem pa vidu stabulētāji un bazūnētāji, un troksnis bija liels… Pēc tam es sekoju procesijai līdz pat Doma baznīcas vārtiem. Tur pie ziemeļu portāla es zvērēju, ka domkungiem atstāju visas brīvības," Silvestrs rakstīja vēstulē.

Kopā ar domkungiem viņš lēni gāja līdz katedrāles vidum, kur, sastājušies lokā ap Silvestru, tie svinīgi dziedāja Te Deum laudamus. Dziedājums velvēs vēl atbalsojās, kad nākamo arhibīskapu aizveda līdz lielajam altārim un lika apsēsties augstā, īpaši viņam domātā krēslā. Tomēr nelāgā sajūta Silvestru nepameta. Bez tam Svētās Mises laikā viņam tuvojās kāds no vasaļiem ar atkailinātu zobenu...

Vairāk un plašāk - ierakstā.