Stāsta mūzikas vēsturnieks Jānis Kudiņš

2023. gada 6. janvārī apritēja 130. gadskārta, kopš bija nācis pasaulē Oskars Stroks. Pianists un populārās mūzikas komponists, kas mūsdienās sabiedrībā tiek godāts par Rīgas tango karali.

Lai arī Stroks 1893. gadā bija dzimis muzikālā ebreju ģimenē Daugavpilī jeb kādreizējā Vitebskas guberņas Dvinskā, vēlāk nepilnus 20 gadus skolojies un dzīvojis Krievijas cariskās impērijas laika Sanktpēterburgā, tieši Rīga mūziķa dzīvē kļuva par mūža pilsētu, kurā bija nodzīvots visvairāk gadu. 20. gadsimta starpkaru laikā, Latvijas brīvvalsts pirmajā periodā tieši Rīgā Stroks komponēja savus pirmos starptautisku atpazīstamību ieguvušus tango šlāgerus.  Tango Stroks turpināja komponēt arī laikā pēc Otrā pasaules kara, līdz pat savai aiziešanai mūžībā Rīgā, 1975. gada 22. jūnijā.

Stroka radošās darbības mūžs 21. gadsimta sākumā ir ticis aktualizēts un skaidrots īpaši intensīvi. Tomēr, neraugoties uz to, joprojām ir dzīvi un vispasaules tīmeklī atrodami gan patiesi fakti, gan aizraujoši vai uzjautrinoši izdomājumi par Rīgas tango karaļa dzīvi un atstāto mūzikas mantojumu. Viens no apgalvojumiem, kas ar paša Stroka kādreiz nedaudz neprecīzi pateikto iesakņojās 20. gadsimta otrajā pusē, ir jautājums par to, cik tad tango kompozīciju bija radījis Rīgas tango karalis.

Vēl joprojām, uz ātru roku meklējot informāciju interneta dzīlēs, var atrast daudzreiz tiražētu apgalvojumu, ka Stroks ir vairāk nekā 300 tango autors. Vai tiešām varētu būt tik daudz? Ielūkošanās publiskajās bibliotēkās un specializētās informācijas krātuvēs, kuras atrodami gan Stroka kompozīciju nošizdevumi, gan rokraksti, tomēr neizbēgami liek koriģēt šo skaisto leģendu par 300 tango.

Spriežot pēc mūsdienās atrodamās informācijas, visa sava garā radošās darbības mūža laikā Oskars Stroks varētu būt radījis aptuveni 355 kompozīcijas. Sākot ar pirmo romanci, ko, saskaņā ar ģimenes leģendu jaunais talants 11 gadu vecumā komponēja Dvinskā, seko 13 izklaides mūzikas žanros radīti darbi dzīves periodā Sanktpēterburgā.

Savukārt Rīgā laikā starp diviem pasaules kariem tango karalis bija radījis 59 vokālas un instrumentālas kompozīcijas dažādos izklaides mūzikas žanros, ne tikai tango. Skaitliski vēl daudz vairāk – 282 visdažādāko deju un vokālās mūzikas žanru darbus Stroks bija komponējis laikā pēc Otrā pasaules. Šādu radošu kvantitāti tolaik noteica tas, ka,

būdams totalitārā padomju režīma noliegts kā nevēlamas buržuāziskas mūzikas autors un izslēgts no publiskās mūzikas dzīves, Stroks aktīvi komponēja izklaides mūziku klubiem un kultūras namiem un pats savas partitūras aktīvi izplatīja visā kādreizējā padomju impērijā, šādi cenšoties nopelnīt dienišķo iztiku.

Bet cik tad šajā provizoriski apzināmajā 355 populārās mūzikas deju un vokālās (dziesmu) žanru darbu kopumā ir Stroka radīto tango? Tās ir 44 kompozīcijas ugunīgās Amerikas dienvidzemju Argentīnas un Urugvajas nacionālā kultūras simbola ritmos. Uztvēris tango negaistošo popularitāti Rīgā arī pēc Latvijas valsts nodibināšanas, Stroks 1927. gadā radīja un tūlīt arī izdeva notīs tango deju klavierēm Nakts Marseļā, šādi simboliski aizsākot žanra pārstāvības jaunradi arī pie mums. Kā jau tas nereti gadās mūziķiem, arī Strokam atsevišķi viņa tango bija cieši saistīti ar kādiem vētrainiem notikumiem dzīvē.

Tā, piemēram, "Nakts Marseļā" tapa brīdī, kad komponists bija aizbraucis mīlas dēkas ceļojumā ar sava Rīgas veikala jauniņo un pievilcīgo pārdevēju Leni Libmani uz Franciju, Parīzi. Diemžēl mīlas dēka ātri izbeidzās, pēkšņajai mīlas mūzai pametot populārās mūzikas maestro, kuram nekas cits neatlika kā atgriezties pie savas ģimenes Rīgā.

Tad nu šim stāstam tango karaļa tuvinieku atmiņās sekoja turpinājums – skumjās par zudušo pēkšņi uzliesmojušās mīlestības kaisli, Stroks komponēja savu otro tango, kas uz mūžiem viņu apzīmogoja par starptautiski pazīstamu tangodziesmu komponistu.

Tā 1929. gadā radās Stroka opuss "Melnās acis", kas 20. gadsimta 30. gados, pateicoties viņa Rīgā atklātajam talantīgajam tenoram un draugam, no Ukrainas un Rumānijas nākušajam Pjotram Ļeščenko (1898–1954) un viņa iedziedājumam, neskaitāmos skaņuplašu pārizdevumos pāršalca teju vai visus pasaules kontinentus.

"Melno acu" oriģinālteksts krievu valodā skanēja arī tulkojumos vācu, somu, angļu, rumāņu, japāņu un vēl arī citu valodu versijās daudzu dziedātāju izpildījumā daudzās valstīs. Latviešu valodā Melno acu melodiju 1930. gadā vienā skaņuplatē pirmoreiz iedziedāja Rīgas aktieris un šlāgerdziedātājs Artūrs Briedis (1901–1990).

"Melnās acis" pirmoreiz nodrošināja Strokam īsta tango komponista slavu.

20. gadsimta 20. gadu beigās un 30. gados viņš radīja 17 tango kompozīcijas. To vidū kā plašākos panākumus guvušās var izcelt tangodziesmas "Gaišzilās acis", "Mans pēdējais tango", "Jel saki, kādēļ?", "Jel nepamet", "Mēness rapsodija". Interesants akcents Stroka tangomūzikas jaunradē bija tolaik veiktais aranžējums pazīstamajai bandītu joku dziesmai "Murka". Radusies Ukrainas ugunīgajā dienvidu pilsētā Odesā pēc Pirmā pasaules kara, "Murka" bija iekarojusi plašu atpazīstamību bijušās cariskās Krievijas impērijas teritorijās. Stroks pats izdomāja jaunu tekstu "Murkai" par nelaimīgu, nedaudz traģikomisku mīlasstāstu un ietērpa dziesmas melodiju tango ritmos. Arī šis Stroka aranžētais tango kļuva ļoti populārs un kalpoja par pamatu vēlāk uzplaukušai leģendai, ka tieši Rīgas tango karalis ir bijis "Murkas" dziesmas sākotnējais radītājs. Lai gan tā ir tikai izdoma, nevis patiesība.

Likās, ka 30. gados iegūtā tangomūzikas meistara slava kļūs par stabilu pamatu Stroka radošajā darbībā un beidzot atnesīs arī pienācīgu materiālo nodrošinājumu dzīvē. Diemžēl Otrais pasaules karš, tā laikā notikusī Latvijas okupācija no Padomju Savienības puses šīs cerības brutāli sagrāva. Karu pārdzīvodams no Latvijas tālajā Kazahstanā, Stroks 1945. gadā atgriezās Rīgā.

Pirmo pēckara gadu cerības kaut kā iekārtoties lai izdzīvotu totalitārajā padomju sociālpolitiskajā režīmā izgaisināja bēdīgi slavenais 1948. gadā Maskavā pieņemtais Komunistiskās partijas lēmums par situāciju mūzikas jomā. To izpildot, arī daudzi komponisti okupētajā Latvijā tika kritizēti, šādi izsakot skaidru piedraudējumu turpmāk nekomponēt mūziku totalitārajam režīmam nevēlamā stilā. Un šī lēmuma baisi groteskajā atmosfērā toreizējais Latvijas Komunistiskās partijas ideoloģijas sekretārs Arvīds Pelše (1899–1983) kā negatīvi vērtējamās un nevēlamās mūzikas piemērus preses publikācijās īpaši izcēla Stroka tango un fokstrota kompozīcijas.

Režīma paustais agresīvais publiskais nosodījums pavadīja tango karali līdz pat viņa aiziešanai mūžībā. Tikai 70. gadu sākumā Strokam izdevās vēl pašam piedzīvojot nelielu morālu reabilitāciju, kad atkal tika izdotas dažas skaņuplates ar viņa tango melodijām.

Neraugoties ne uz ko, Strokam izdevās izdzīvot kā populāru deju un dziesmu autoram arī sarežģītajā padomju okupācijas periodā. Viņš komponēja un pats aktīvi dažādu izklaides vietu ansambļiem izplatīja savus jaunradītos darbus. Tā radās vēl 27 tango, gan dziesmas, gan instrumentālas kompozīcijas veidolā (klavierēm vai instrumentālam ansamblim). Ieinteresējoties un iepazīstot tos tango, ko Stroks komponēja pēc Otrā pasaules kara, noteikti var secināt, ka meistars joprojām bija saglabājis talantu radīt spilgtu, melodiski aizraujoši lipīgu mūziku, izceļot tajā populārās dejas ritmiskās formulas dažādos to variantos. Arī sasauksme ar notikumiem privātajā dzīvē sevi neļāva aizmirst. Tā, piemēram, 60. gados komponētā tangodziesma "Mana Natālija" bija komponista lirisks veltījums mūža pēdējai mīlestībai, sievietei vārdā Natālija, kas dzīvoja Krievijā, Piemaskavā.

Tomēr mūsdienās Stroka 44 radīto tango kopumā joprojām visvairāk piesaista viņa 20. gadsimta 30. gadu Rīgas kosmopolītiskās kultūrvides atmosfērā radītās kvēlu mīlestību un smeldzīgu šķiršanos muzikāli izstāstošās tangodziesmas.

To nošurakstos nevīstoša ir palikusi Rīgas tango karaļa lielā meistarība un radošās dzīves azarta atblāzma, kas valdzina joprojām.