Stāsta Latvijas Universitātes
Latviešu valodas institūta zinātniskā asistente Anete Ozola

Mēs visi runājam vienā valodā, tomēr tas nenozīmē, ka nemēdzam viens otru pārprast. Valoda no vienas Latvijas malas līdz otrai var būtiski atšķirties, jo to šķērso trīs dialekti, kur valoda atšķiras kā mazās niansēs, tā vārdos un teikumos.

Rakstos neapzīmēta, tomēr labi dzirdama runātās valodas parādība ir intonācija. Vienas no noturīgākajām dialektu īpatnībām saistāmas tieši ar intonāciju lietojumu, tā ir skaņu augstuma un spēka maiņas zilbē. Latviešu valodā izšķir trīs intonācijas – krītošo, stiepto un lauzto, taču tikai dažviet Vidzemē un Zemgalē cilvēku runā vēl ir dzirdamas visas trīs intonācijas. Dialektos tās pielīdzinājušās citām intonācijām, tāpēc pat vienādi vārdi Kurzemē, Vidzemē un Latgalē skanēs dažādi.

Nevar noliegt, ka viena no zināmākajām īpatnībām ir galotņu noraušana. Ne tikai galotnes, bet arī piedēkļi ie, uo un garie patskaņi mēdz saīsināties vai zust, piemēram, vārdos smaidig, nevens, parādit. Paši kurzemnieki joko, ka šo īpatnību dēļ viņu valoda ir par trešdaļu īsāka un ekonomiskāka, tāpēc viņi īsākā laikā prot pateikt būtiskāko.

Pārmaiņas kurzemnieku runā dzirdamas ne tikai vārda beigās, tās var skart arī patskani e, piemēram, vārdā dzērve dzirdama šaura e skaņa, taču lībiskajā dialektā nereti var dzirdēt platu e un ē, piemēram, vārdos mest, celt, mesties, celties, ēst, sēt. E skaņa var būt izmainīta arī vietniekvārdos es un mēs.

Pamazināmā forma ar -īš un -iš veidota gan vīriešu, gan sieviešu dzimtes vārdiem. Šāda īpatnība lielākoties raksturīga cilvēku personvārdiem, piemēram, Jāniš, Daciš, bet dažkārt dzirdēsiet arī citos vārdos, piemēram, darbiš.

Pavisam bieži vīriešu dzimtes lietota sieviešu dzimtes vietā, piemēram, up ir garš, meitens ir mīļš, viš i skaists (par sievieti). Vai šīs īpatnības dēļ rodas pārpratumi? Visbiežāk nē, bet tādi ir iespējami.  Citu dialektu runātājus var izbrīnīt arī 3. personas darbības vārdu lietojums visās formās, jo lībiskajā dialektā es ies uz skol, mēs ies uz jūr, bet jūs dzer kafij.

Par gluži dzīvām un izteiktām var saukt priedēkļu un prievārdu pārmaiņas, parasti garie patskaņi un divskaņi tiek saīsināti, taču “līdzsvaram” var tikt pagarināta kāda cita skaņa, tāpēc dažviet dzirdēsiet vārdus jadār, penāk, jassmejas.

Cilvēku aktīvais dzīvesveids veicina runas izlokšņu iezīmju zudumu, tāpēc daudzas īpatnības cilvēka dzīves laikā var zust, taču ir arī īpatnības, kas saglabāsies cauri paaudzēm, tāpēc cilvēka runa var pateikt daudz ne tikai par viņu pašu, bet arī viņa vecākiem un vecvecākiem.