Vai zini, cik simfoniju ir Jānim Ivanovam?

Stāsta diriģents Imants Resnis

Šodien mēs visi zinām – Jānim Ivanovam ir 21 simfonija. Taču šis skaitlis varēja būt par trim vai pat četrām mazāks.

Līdz pat 70. gadu otrajai pusei bija vispāratzīts, ka pirmās divas simfonijas kara laikā gājušas bojā sadegot. Tā domāja arī pats autors. Meklējot programmu vienam no saviem pirmajiem koncertiem, es pats, toreiz vēl būdams pavisam jauns diriģents, atradu 1. simfoniju. Atradās ne tikai partitūra, bet arī pilns komplekts orķestra balsu! Šis nu bija gadījums, kas vēlreiz apstiprināja aksiomu: ja gribi ko noslēpt, noliec to visiem redzamā vietā. Simfonija "atradās" ne vairāk un ne mazāk kā Nacionālajā (toreiz vēl Valsts) bibliotēkā. Pie tam ar visu kartīti katalogā. Nezināmu un nesaprotamu iemeslu dēļ neviens nebija iedomājies tajā ieskatīties.

Vēl vienas - Otrās simfonijas - atrašana gan mazliet līdzinājās nelielam detektīvstāstam. Tā patiešām bija sadegusi. Tomēr mani uzmanīgu darīja fakts, ka tā bija veltīta tās pirmatskaņotājam Arvīdam Pārupam, kurš bija stāvējis pie Latvijas Radio un Radio simfoniskā orķestra dibināšanas šūpuļa, un kuram mēs vēl joprojām pateicamies par Dzintaru koncertzāles Mazo zāli. Neskatoties uz to, ka autoram acīmredzot bijušas domstarpības ar diriģentu un viņš bija pārliecināts, ka Pārups partitūru izmetis, bija grūti noticēt, ka mūziķis, kam veltīta simfonija, nebūtu to saglabājis. Tā nu nācās meklēt kādu radinieku, kam varētu būt palikušas kādas notis, jo Pārups 1946. gadā jau bija atstājis šo pasauli. Tāds arī atradās Arvīda Pārupa dēla personā, kam nebija sakara ar mūziku un kurš nebija veicis revīziju tēva atstātajās notīs, tomēr kastē mājas pagrabā tās saglabājis. Un patiešām! Ivanova Otrā simfonija atradās.

Mazliet citāds ir stāsts par 15. simfoniju. Tās pirmatskaņojums bija uzticēts diriģentam, kurš bija ļoti impulsīvs un kura emocijas nereti pastiprināja arī alkohols. Mūziķim, kas dievināja Māleru, Ivanova mūzika varēja būt ne gluži piemērota, pat grūti "gremojama". Un tā kādā emociju izvirduma reizē simfonijas partitūra "ielidoja" Rīgas kanālā. Tur arī acīmredzot nogrima. Tomēr pateicoties tam, ka orķestra balsis jau bija izrakstītas, bija iespējams partitūru atjaunot. Pirmatskaņojums notika. Gan cita diriģenta vadībā.

Pretēja situācija ir ar pēdējo – 21. simfoniju, kuru Jānis Ivanovs bija iesācis un atstājis skices. Šīs simfonijas varēja arī nebūt, ja viņš nebūtu izaudzinājis talantīgu, godprātīgu un uzticīgu audzēkni Juri Karlsonu, kurš pēc atstātajiem materiāliem ar kārtas numuru "21" ļāva to piepulcināt Ivanova simfoniju mantojumam.

Tā nu varētu teikt, ka Jāņa Ivanova simfonijas ne tikai nedeg, neslīkst, bet arī piedzimst bez to radītāja fiziskas klātbūtnes...