Vai zini, cik sena ir ikonas vēsture?

Stāsta ikonu gleznotāja un pasniedzēja Evija Rudzīte

Baznīcas tradīcija vēsta, ka pirmie kristīgās mākslas paraugi tika radīti jau pirmajā gadsimtā. Laikā, kad tika sarakstīti evaņģēliji, dzīva vēl bija apustuļu līdzgaitnieku paaudze. Saskaņā ar šo viedokli, daudzu Dievmātes ikonu autorība tiek piedēvēta evaņģēlistam Lūkam.

Mākslas zinātnieki kristīgās mākslas veidošanās sākumu attiecina uz  2. un 3. gadsimtu.

Un pirmās zināmās liecības saistās ar kādu savrupmāju antīkajā Efratas pilsētā, tagadējās Sīrijas teritorijā, dēvētu par Dura – Europos. Kristieši lūgšanu sanāksmēm un agapes mielastu noturēšanai pulcējās tā saucamajās mājas baznīcās, kas tika pielāgotas kristīgo dievkalpojumu vajadzībām.  Te, iespējams, redzama freska ar senāko Dievmātes attēlojumu.

Cits ievērojams agrīnās kristīgās mākslas piemērs ir Romas katakombas – pazemes kapenes, kas kalpoja par pulcēšanās vietu tolaik vēl vajātajiem kristiešiem. Tā laika mākslu raksturo alegoriskums un simboli.

Tika izmantotas antīkās mākslas valodas formas, bet piepildītas ar pavisam citu, bieži vien tikai pašiem kristiešiem saprotamu saturu. Tā piemēram,

Kristu visbiežāk apzīmēja ar zivs simbolu, jo grieķiskais vārds IXTIS – ir vārdu "Jēzus Kristus Dieva Dēls Pestītājs" abreviatūra.

Vēlāk Kristu attēloja kā jaunekli ar avi uz pleciem vai kā dievus Orfeju un Dionīsiju. Kristieši šajos tēlos atpazina noteiktu vēstījumu par Kristu. Tikai  pēc 313. gada, kad imperators Konstantīns Lielais izdod Milānas ediktu, kurš paredz reliģisko brīvību arī kristiešiem, kristīgā māksla varēja pāriet no alegorijām un simboliem uz tiešu savas mācības un svēto attēlojumu.

Tiesa gan, sākās ne tikai kristīgās mākslas uzplaukums, jo tika būvētas baznīcas un tās vajadzēja rotāt ar gleznojumiem, bet arī radošs un sarežģīts laiks, jo no visa milzīgā biblisko tēmu klāsta bija jāizvēlas raksturīgākās, piemērotākās, turklāt tās jāattēlo tā, lai precīzi paustu garīgo saturu. No šī laika – 4. un 5. gadsimta – saglabājušās daudz ļoti skaistu mozaīku Ravennā, Romā un citur.  

Kristīgās mākslas attīstībā liela nozīme vienmēr ir bijusi arī Mazāzijai, Sīrijai, Ēģiptei. Pirmo ikonu veidošanos saista ar t.s. Fajumas portretiem – mirušā cilvēka portretējumu enkaustikas tehnikā uz dēļa, kas tika izmantots apbedījumā. Šī tradīcija ir ietekmējusi  pirmās ikonas.

Senākās saglabājušās ikonas saistās ar 6. gadsimtu un ir atrodamas Sv. Katrīnas klosterī Sinajā, izpildītas enkaustikas tehnikā. Te zināmākie ir Kristus Pantokratora, Apustuļa Pētera, Dievmātes tēli.  

Tālākajā kristīgās mākslas attīstībā ir vairāki nozīmīgi lūzumpunkti. Pirmais saistās ar 8. un 9. gadsimtu un ikonoklasmu, kad tika apdraudēta vispār visa ikonogrāfijas pastāvēšana. Ikonu noliedzēji iestājās pret ikonu godināšanu kā elkdievību un iznīcināja lielu daļu no mantojuma.

Ikonu aizstāvjiem, no kuriem zināmākais ir Damaskas Jānis, izdevās pierādīt, ka ikonā mēs godinām nevis pašu gleznojumu, bet gan pirmtēlu. Pēc šīs pieredzes izveidojās un nostiprinājās ikonogrāfiskais kanons. 

Nākamais izšķirošais brīdis bija Lielā shizma jeb Baznīcas šķelšanās 1054. gadā, kad nošķīrās Austrumu un Rietumu baznīcas, turpinot tālāk katra savu, dažkārt atšķirīgu ceļu arī kristīgajā mākslā.

Izšķiroša bija arī Bizantijas impērijas krišana 1453. gadā. No 4. līdz 15. gs. Bizantija bija nozīmīgākais un būtiskākais kristīgas mākslas un tieši ikonogrāfijas centrs.

Nākamajos gadsimtos ikonogrāfija mums vairāk asociējas ar Krieviju un Grieķiju.

Šobrīd vērojama zināma ikonu gleznošanas renesanse, uzplaukums. Ikonas glezno gandrīz visā pasaulē. Notiek atgriešanās pie kristīgās mākslas saknēm arī katoļu un pat luterāņu baznīcās.

Mūsdienu ikonogrāfi ir samērā duālā situācijā. No vienas puses, ir brīvi pieejams visos iepriekšējos gadsimtos uzkrātais ļoti bagātais un radošais iknogrāfiskais mantojums. No otras puses, mēs dzīvojam šodien, šis ir mūsu baznīcas un ticības dzīves laiks un ir jāatrod veids, kā to parādīt, apliecināt un atstāt mantojumā nākamajām paaudzēm.