Vai zini, cik sarežģīti mūziķiem klājās totalitārā režīma apstākļos?

Stāsta ērģeļbūves meistars un klavieru tehniķis Jānis Kalniņš

Lai atceramies Lūciju Garūtu un viņas aizliegtos meistardarbus – Klavierkoncertu un kantāti “Dievs, Tava zeme deg!” Šodien grūti noticēt, ka Pēterim Vaskam bija jābrauc mācīties uz Viļņas konservatoriju, jo Rīgā viņam ticības dēļ durvis bija slēgtas.

Daži stāsti šodien skan kā anekdote, par kuru varētu arī pasmieties, ja tajā neslēptos dziļš traģisms. Viens no tiem ir par Emīlu Gilelsu (1916–1984), kurš kļuva slavens agri – viņam bija tikai 17 gadu, kad 1933. gadā viņš uzvarēja pirmajā Vissavienības pianistu konkursā. Baumoja, ka Staļins lika viņam pārcelties uz studijām Maskavā pie Heinriha Neihausa (Heinrich Gustav Neuhaus, 1888–1964). Ne Gilelsam, ne Neihausam nebija izvēles – viņiem bija jāveic līdera griba. Viņi uzreiz nepatika viens otram: Neihauss bija vācietis, izsmalcināts intelektuālis, zināja daudzas valodas, mīlēja glezniecību un literatūru.

Gilelss piedzima Odesā ebreju ģimenē, viņa tēvs bija grāmatvedis, māte bija mājsaimniece. Kad Gilelss vēlāk tika publiski saukts par Neihausa studentu, viņš apgriezās un atstāja istabu.

Bet viņu attiecībām ir arī otra puse. Par to ir zināms galvenokārt no Maskavas inteliģences mutvārdu stāstiem, kuri vispilnīgākajā versijā ir Grigorija Gordona grāmatā "Emīls Gilelss. Ārpus mītiem" (Maskava, 2007, 152. lpp.).

1941. gadā Neihauss tika arestēts un ieslodzīts. Gilelss vērsās pie Staļina kādā oficiālā pasākumā un lūdza savu skolotāju atbrīvot. Staļins atbildēja: "Ar šo jautājumu pie manis vairs neatgriezties!" Bet Gilelss nebaidījās "atgriezties": viņš atkārtoja lūgumu pieņemšanā, kuru Staļins rīkoja par godu Čērčilam 1944. gadā.

Acīmredzot Staļins nobijās, ka Gilelss atteiksies spēlēt pieņemšanā un lika Neihausu atbrīvot. Gilelss ar lielām grūtībām atrada viņu tranzīta cietumā Urālos, un dabūja atļauju izmocītajam Neihausam atgriezties Maskavā. Bet tas neuzlaboja viņu attiecības, un Gilelss nekad nevēlējās runāt par šo tēmu.

Otrs stāsts ir no pirmajiem pēkara gadiem.

Lai cik dīvaini tas arī neizklausītos, Staļinam esot paticis radio klausīties klasisko mūziku. Tāpēc vakaros Maskavas radio, kam vēl nebija pietiekamas ierakstu kolekcijas, bet bija savs orķestris, organizēja tiešraides no koncertstudijas.

Dažus koncertus ierakstīja uz Vācijā salaupītajām iekārtām, bet lenšu trūkuma dēļ ne visus.

Kādu vakaru 1948. gadā tika pārraidīts V. A. Mocarta 20. klavierkoncerts reminorā. Pie klavierēm bija Marija Judina (1899–1970), diriģēja Nikolajs Golovanovs. Pēc koncerta visi mūziķi devās mājup.

Pēkšņi radio direktora kabinetā atskanēja zvans – Staļins. "Apsveicu, lielisks izpildījums! Ceru, ka esat to ierakstījuši." Protams, ka nekas nebija ierakstīts, bet direktors neuzdrošinājās to pateikt un nomurmulēja, ka ir. "Brīnišķīgi! Sagatavojiet man uz rītdienu platīti." Kas tad sākās!

Tūlīt sasauca visu orķestri, studijas tehniķus, Judinu, un ap vieniem naktī sākās ieraksts – bet Golovanovam trīc rokas! Tika izsaukts otrs vadošais Maskavas diriģents – Aleksandrs Gauks, bet arī viņa rokas trīcēja! Tika izsaukts Golovanova palīgs, mazpazīstams diriģents Sergejs Gorčakovs. Mocarta 20. koncerts diriģentam ir vienkāršs, klavieru partija gan ir virtuoza, bet Judina nekļūdījās ne reizi atšķirībā no diriģentiem!

Līdz rītam ieraksts bija gatavs, un diktatoram steidzīgi izgatavoja skaņuplati. Šī plate esot bijusi uz atskaņotāja Staļina istabā slepanajā vasarnīcā Kuncevo, kad 1953. gada martā viņš tika atrasts miris.

Par laimi, ieraksts ir saglabāts Maskavas radio arhīvā un vēlāk izdots skaņuplatē.

Ar šo pašu Mocarta klavierkoncertu saistīts kāds amizants gadījums.

Tieši pēc 50 gadiem, 1998. gadā Amsterdamā Marija Žao Piresa (Maria João Pires) piedzīvoja šoku, kad, atskanot orķestra ievadam, atklājās, ka viņa sagatavojusi citu Mocarta koncertu!

Īsā laikā viņa spēja pārvarēt šoku, sakoncentrējās un izcili nospēlēja 20. koncertu pēc atmiņas!