Stāsta diriģents Normunds Šnē

Riharda Vāgnera opera "Tristans un Izolde", šķiet, ir viens no grūtākajiem cietajiem riekstiem opermākslas literatūrā. Darbs, kurā Vāgners nenoliedzami meklē jaunus izteiksmes veidus, jaunu saiti sižetam un harmonijai. Tāpēc šis darbs ir izaicinājis daudzus slavenus diriģentus. Tas ir kolosāls iznāciens lieliskiem dziedātājiem un īpašs vilinājums skaņu ierakstu namiem - iegūt savā īpašumā kādu neatkārtojami unikālu šī darba interpretāciju.

Mūsu nelielais stāsts šodien ir par ierakstu, kuram gandrīz vai nebija lemts ieraudzīt dienas gaismu. Runa ir par Karlosa Kleibera 1982. gadā Drēzdenē ieskaņoto "Tristana un Izoldes" redzējumu un vīziju.

Ceļš uz šo ierakstu nebija rozēm kaisīts, jo Klaibera prasības vienmēr bija maksimālas: daudz mēģinājumu, liels orķestra sastāvs, daudz ierakstu sesijas – vārdu sakot, viss, lai viņš bez kompromisiem varētu realizēt savu darba redzējumu. Ļoti bieži katrs sīkums šajā procesā varēja izsist viņu no viņam vēlamā jaunrades ritma: viņš vai nu pārtrauca darbu, vai to atcēla, pirms ieraksts vēl bija sācies.

1981./1982. gads nebija viegls Karlosa Kleibera dzīvē. Šis posms saistās ar daudziem atliktiem projektiem, kuri tā arī nekad neieraudzīja dienas gaismu, ar ārkārtīgi pretrunīgām kritikām par viņa uzstāšanos Londonā, kuras pārlasot šodien, šķiet, ka tur nu angļu spalvas dižgari ir mazliet pāršāvuši pār svītru. Tādēļ nav brīnums, ka gatavošanās "Tristana un Izoldes" ieraksta sesijām  nenoritēja pārāk gludā un mierīgā atmosfērā. Tajā pašā laikā maestro bija pilnīgi skaidrs, kā viņš dzird šo darbu,- vismaz tā šķita visiem tiem, kuri bija iesaistīti šī ieraksta procesā.

Ierakstu nams Deutsche Grammophon izpildīja visas Karlosa Kleibera prasības, un uz šo ierakstu bija uzaicināti tiešām izcili vokālisti: Renē Kolo kā Tristans, Kurts Mols, Brigita Fasbindere, Dītrihs Fišers-Dīskavs.

Taču Izoldes lomai izvēlētā dziedātāja  izbrīnīja un, pat varētu teikt, šokēja daudzus - tā bija Margarita Praisa (Margarit Price). Velsiešu soprāns nekad nebija dziedājis šo lomu uz skatuves, un arī pēc šī ieraksta viņa nekad neuzstājās nevienā "Tristana un Izoldes" iestudējumā.

Taču, šķiet, ir iespējams nojaust, kāpēc  Karloss Kleibers vēlējās uzaicināt tieši Margaritu Praisu - tā ir viņas tīrā balss, tā ir viņas uzņēmība pret idejām, jo viņa atbrauca uz šo ierakstu, pilnībā sagatavojusies, izpildot katru sīkāko norādījumu, ko Karloss Klaibers bija viņai aizsūtījis pirms šī ieraksta  operas partitūras izskatā.

Ieraksts sākās ļoti cerīgi, bet Deutsche Grammophon producents Verners Meijers, zinādams, ka Karlosam Kleiberam reizēm ir diezgan neaprēķināma stratēģija, katram gadījumam pielietoja vienu nelielu viltību: viņš neapturēja magnetofonus nevienu brīdi  operas mēģinājumos un ierakstu sesijās. Un viņam izrādījās taisnība... Izrādījās, ka viņš bijis ļoti tālredzīgs. Stingri ņemot, šis ieraksts netika pabeigts, it īpaši pēdējās lappuses, un daudzi dziedātāji pēc tam savās atmiņās, it īpaši Fišers-Dīskavs, raksta, ka Karlosa Kleibera attieksme pret šo projektu vienā brīdī neizprotami mainījās, un viņa kolosālā aizrautība, kas visus iedvesmoja šī procesa sākumā, sāka acīmredzami zust.

Darba procesa otrajā pusē Karlosam Kleiberam un lieliskajam dziedātājam Renē Kolo nobrieda pamatīgs konflikts, ko, laikam ritot, faktiski ne viens, ne otrs necentās un arī nespēja noslēpt. Karloss cerēja, ka viņu atbalstīs ieraksta producenti, taču, šķiet, viņš palika nesaprasts. Viņš pameta šīs sesijas un darbu līdz galam nepaveica - vismaz viņam pašam tā šķita.

Tomēr viss materiāls bija producentu rīcībā un gandrīz pēc divu gadu rediģēšanas un montāžas procesa šis monumentālais opuss tika nodots klausītāju vērtējumam visā pasaulē. Karloss uz ilgiem laikiem sabojāja attiecības ar savu ierakstu kompāniju, un šis ir pēdējais darbs, kuru viņš ir ieskaņojis studijā - visi pārējie ir dzīvo koncertu ieraksti, kur viņam vismaz bija tiesības noteikt tajā vienīgajā mirklī, kas un kā skanēs. Studijā viņš acīmredzot sajuta, ka viņam šādas iespējas  līdz galam nav.