Stāsta ilggadējā Latvijas Radio redaktore, raidījumu veidotāja un mūzikas ierakstu producente Māra Šuba 

Laikam vismazāk izmaiņas notikušas pašā intīmākajā posmā, proti, paša skaņu ieraksta laikā. Pēc mūsu tradīcijām mūziķis paliek studijā viens, bet aiz lodziņa darbojas skaņu režisors un skaņu inženieris, kas atbild par tehniskajām lietām, dažādām komutācijām. Mēs šajā procesā parasti neiejaucāmies un tas arī nebija vajadzīgs: aicinājām mūziķus, kurus zinājām, konkrētos skaņdarbus viņu izpildījumā bijām dzirdējuši, interpretācijas atzinuši par labām un akceptējuši.

Jau kopš Jāņa Ivanova laikiem mūsu skaņu režisori ir ar augstāko muzikālo izglītību – tie ir bijuši komponisti, muzikologi, kāda instrumenta spēlētāji. Līdz ar to viņu dzirde ir pietiekami asa un kompetence – pietiekami liela, lai ieraksta procesā nevienam no malas nevajadzētu iejaukties.

To gadu laikā, kuros strādāju un darbojos šajā jomā, sapratu, cik svarīga mūziķim ir regulāra iespēja tikt studijā, lai veiktu ierakstus. Pirmajā reizē tikšanos ar mikrofonu gandrīz vienmēr pavadīja ārprātīgs stress.

Tad pamazām jāiegūst pieredze, jāiemācās nomierināties un pārvaldīt satraukumu. Ir skaidrs: ienākot 1. studijā, savu dara fakts, ka te muzicējis orķestris Leonīda Vīgnera vadībā, spēlējis Gidons Krēmers, Raimonds Pauls… Šīs sienas sevī uzsūkušas tādu vēsturi! Iespējams, šī fakta apzināšanās arī nereti mēdz būt biedējoša.

1. studijā ik pa laikam ierakstus varēja veikt patiešām labi mūziķi. Ar katru reizi viņi kļuva aizvien pārliecinošāki, jo šajā atmosfērā jau bija ļoti labi iejutušies. Bieži mūziķi sarada ar kādu konkrētu skaņu režisoru. Arī tad process kļuva personiskāks.

Pēc tam, intervējot mūziķus raidījumam "Autogrāfs pēc ieskaņojuma", sapratu, ka nereti viņi pat bija aizmirsuši, ka atrodas studijā un veic ierakstu! Viņiem bija sajūta, ka spēlē savam klausītājam. Jo dvēseliskāks bija pats process, jo to nepārprotamāk varēja just ierakstos. Tie bija vienkārši brīnišķīgi.

Par to, cik īpašs ir skaņotāja darbs, man savulaik palīdzēja saprast pianiste Inta Villeruša. Viņa pirms saviem ierakstiem vienmēr lūdza, lai, ja vien tas iespējams, instrumentu skaņo meistars Knēts. Iespējams, šīs nianses juta tikai viņa, bet Intai tas bija būtiski: viņa ierakstos vislabāk jutās ar Knēta skaņoto flīģeli. 

Līdzīgi kā solisti, savu profesionalitāti ierakstos ļoti asināja orķestri un kori. Tāpat uzskatu, ka arī Radio skaņu režisori te iegūst tādu profesionalitāti kā nekur citur.

Jau astoņdesmitajos gados Latvijas Radio skaņu režisori bija labākie toreizējā Padomju Savienības mērogā. Tik augstu kotējās mūsu ieraksti, kurus novērtēja arī starptautiski.

Par to varējām pārliecināties, sūtot ierakstus uz Starptautisko jauno mūziķu konkursu "Concertino Praga". Tur atlasē klausījās tikai ierakstus un ļoti bieži mūsu jaunieši pēc tam jau kā uzvarētāji devās uzstāties uz toreizējo Čehoslovākiju.

No skaņu režisoriem man visilgāk iznāca sadarboties ar Jāzepu Kulbergu – gan savulaik "Telefilmā", gan šeit, Radio, gan "Melodijā". Viņš bija ļoti labs skaņu režisors. Vienubrīd Jāzeps arī audzināja mūs skaņu režisoru maiņu – Normunds Slava, Modris Bērziņš...

Noteikti gribētu pieminēt arī Kārli Rūtentālu. Viņš bija pirmais, kas apguva mūsu slaveno 16 celiņu magnetofonu. Manuprāt, mums tas bija vieniem no pirmajiem Padomju Savienībā – milzīga skaņu ierakstu pults, blakus magnetofons ar lenti apmēram padsmit centimetru platumā…

Protams, lielākoties to izmantoja vieglās mūzikas ierakstiem. Domāju, ka Raimonds Pauls un Radio vieglās mūzikas orķestris ļoti daudz ieguva no šīs sadarbības, jo ieraksti tiešām bija ļoti, ļoti brīnišķīgi.

Arī Kārlis Pinnis, kurš savulaik bija "Melodijas" skaņu režisors, pēc tam darbojās Latvijas Radio.

Radio ir vieta, kurā visi, kas šeit ir iekļuvuši, caur smagu darbu kļūst par meistariem.