Stāsta valodniece, Latvijas Universitātes profesore, Latviešu valodas institūta vadošā pētniece Anna Vulāne.
Stāstījuma sagatavošanā izmantoti Dainas Nītiņas, Sarmas Kļaviņas, Rasmas Grīsles pētījumi, kā arī laikabiedru atmiņas.

Vai zini, kāpēc UNESCO svinamo dienu kalendārā iekļauts 2023. gada 22. februāris? Tā ir latviešu klasiskās valodniecības pamatlicēja un izcilākā starptautiski atzītā latviešu valodnieka Jāņa Endzelīna 150. dzimšanas diena.

2012. gadā Eiropas eksperti par pašiem izcilākajiem zinātniekiem no Latvijas ir atzinuši valodnieku Jāni Endzelīnu, ķīmiķi Vilhelmu Ostvaldu un fiziķi Juri Upatnieku.

Šis ir Endzelīna gads. Latviešu valodas institūts viņam par godu ir sarīkojis apvidvārdu talku, notiks vietvārdu diena, izstāde, konference, Jānim Endzelīnam tiks veltīts žurnāla Linguistica Lettica šī gada numurs. Arī citās konferencēs, kas notiek vai notiks Latvijas augstskolās, tiks godināts izcilais valodnieks.

Par Jāni Endzelīnu un viņa devumu valodniecībā ir daudz uzrakstīts – gan desmitiem rakstu, gan monogrāfija un atmiņu krājums.

Skaidrots arī uzvārda dažādās rakstības iemesls.  Proti, baznīcas grāmatās un citos dokumentos tā pieraksts variējas – Endzelin, Endzeliņ, Endzelīt, Enzeliņ. Tāpēc vecākais brālis ir  Enzeliņš, bet jaunākais – Endzeliņš. Savukārt Jānis, stādamies ģimnāzijā, nepareizo -īt- kristāmzīmē pats izlabojis, uz visiem laikiem paturot kauguriešiem raksturīgo seno piedēkli -īn-.

Šodien domās atvērsim karti un paskatīsimies, kurp vedis viņa dzīves ceļš. Tajā redzama līkloču līnija, kuras sākums ir Valmieras apriņķa Kauguru pagasta lauku mājas "Mičkēns". Te 1873. gada 22. februārī pasaulē nāca nākamais zinātnieks – spēcīgas, strādīgas, talantiem apveltītas dzimtas pēctecis. Vecāki ieaudzinājuši dēlā vienkāršību, pieticību, mērķtiecību, dziļu godīgumu, nesavtīgumu, dzimtenes, darba un grāmatu mīlestību, prasmi izmantot savu un cienīt citu laiku, savukārt

kalpone Marija Gaile bija tā, no kuras, kā Endzelīns teica 70 gadu jubilejā, pirmās ir mācījies pareizu, skaidru latviešu valodu, un būs viņai mūžam pateicīgs, ka šo valodu iemīlējis un apņēmies tās izpētei veltīt visu savu mūžu.

Tālāk ceļš ved uz Valmieras apriņķskolu un Rīgas klasisko ģimnāziju, kam seko mājskolotāja darbs Grobiņas Iļģu muižā, studijas Jurjevas (Tērbatas) Universitātes Klasisko valodu, vēlāk Slāvistikas nodaļā, turpat arī turpinās pedagoģiskais un pētnieciskais darbs.

1909. gadā viņš kļūst par privātdocentu, vēlāk ordināro (ārštata) profesoru Harkivas Universitātē, kur top arī daudzi nozīmīgi zinātniskie darbi. Tikai 1920. gadā ceļš ved atpakaļ uz Latviju. Sākas profesora darbs Latvijas Universitātē, Filoloģijas un filozofijas fakultātes dekāna pienākumu pildīšana, tiek izveidota pasaulē pirmā Baltu filoloģijas nodaļa, Filologu biedrība un Latviešu valodas krātuve, kā arī veikti daudzi citi pienākumi. Līdztekus akadēmiskajam un administratīvajam darbam notiek intensīvs zinātniskais un latviešu valodas kopšanas darbs.

Kara beigās Endzelīns nedodas emigrācijā, jo "mācītājam un skolotājam jāpaliek pie savas tautas". 1950. gada 1. aprīlī viņš iesniedz "atlūgumos" (kā pats lietoja šo vārdu) un aiziet no universitātes.

Augsti cienītam universitates rektoram.

Tā kā man – esot jau 78. gadā – piemīt viena, otra vecumkaite un grūti nākas veikt visus pienākumus, tad biju nodomājis šā mācības gada beigās pensionēties; bet, kad ne visi ir mierā ar manu darbību, jūtos spiests lūgt uzskatīt mani par aizgājušu no universitates jau sākot ar šo dienu (1. aprīli).

Profesors J. Endzelīns

Kāpēc? Daži nekrietni studenti un kolēģi panāca, ka Jānis Endzelīns – četru akadēmiju korespondētājloceklis vai ārējais biedrs, divu universitātšu goda doktors, triju zinātņu biedrību goda biedrs, kopš 1943. gada Latvijas Universitātes goda biedrs, Latvijas PSR Nopelniem bagātais zinātnes darbinieks, akadēmiķis – tiek padzīts no augstskolas, kurā nostrādājis 30 gadus, izaudzinot ne vienu vien spēcīgu filologu un latviešu valodas skolotāju paaudzi.

Kādā lekcijā "Ievads baltu valodniecībā" viņš sevi raksturojis šādi: "Es, Jānis Endzelīns, budža dēls, esmu zemojies tikai Dieva un sava tēva priekšā."  

Endzelīns strādāja atbilstoši savai cilvēciskajai un zinātniskajai pārliecībai, bija objektīvs un principiāls, tāpēc nedz klasiskās salīdzināmi vēsturiskās valodniecības postulātu noliegums un Marra "Jaunās mācības par valodu", nedz pārmaiņas latviešu ortogrāfijā, kas tika ieviestas 40. gadu beigās, viņam nebija pieņemamas to nezinātniskuma, diletantiskuma dēļ. Savu viedokli viņš pauda arī lekcijās, kā arī iestājās par to, ka jāaicina atgriezties Latvijā universitātes valodnieces Annu Ābeli, Edīti Šturmu, Veltu Rūķi, garantējot viņām darba vietas. Endzelīns uzturēja arī kontaktus ar represētajiem studentiem, kolēģiem. Tas viss jaunās varas līdzskrējējiem nebija pa prātam.

Mūža nogalē akadēmiķis vadīja Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūta Valodas daļu, vēlāk – Vārdnīcas sektoru, aktīvi iesaistījās Terminoloģijas komisijas darbā.

1961. gada 1. jūlijā zinātnieka dzīves ceļš aprāvās Kokneses "Nākās". Kā atceras meita Līvija Endzelīna, viņš līdz pēdējam brīdim krēslā sēdēja stalti, taisnu muguru. Kā bija dzīvojis visu mūžu.