Vai zini, bez kā neviens netiek televīzijas kadrā?

Stāsta ilggadējā Latvijas Televīzijas redaktore un žurnāliste Sarmīte Plūme

Šis būs stāsts par Latvijas Televīzijas neatņemamu un būtisku  sastāvdaļu – par grimētājām. Bez viņām mēs neviens neesam bijuši kadrā.

Pirms raidījuma grimēja ikvienu – gan raidījuma vadītāju, gan intervējamos viesus. Mana visspilgtākā izjūta – grimētavā īsu brīdi pirms tiešā ētera vai ieraksta es ieguvu  mieru. Mani ne tikai saposa un apčubināja, bet sarunās nomierināja, likās, pat deva iedrošinājumu: “Tu to vari! Tev izdosies!” Joprojām man tā ir neatbildēta mīkla – kā grimētājas prata ar mums tā strādāt, lai, izejot no grimētavas, es justos ne tikai smukāka (frizūra, grims), bet arī pārliecinošāka. Par to jums, cienījamās grima meistares, milzu paldies!

Pirmā meistare manās acīs bija Asja Strēle – sākusi strādāt Latvijas Televīzijā tai gadā, kad es piedzimu. Viņa bija grima māksliniece vispārākajā pakāpē, strādāja ne vien ikdienas darbus, bet veidoja grimu un parūkas Latvijas Televīzijas uzvedumiem.

Tad nāca atturīgā un stingrā Irisa Treimane, dziļi inteliģentā un vienmēr perfekti sakoptā Biruta Magele. Reiz viņa man grimētavā teica: “Tev nu gan šodien tāds cārs kostīms mugurā!” Ilgi domāju – vai tas ir kompliments vai nopēlums? Tomēr izrādījās pirmais – atzinība par apģērbu kā atspulgu no cara laika galma.

Manas (ar nozīmi – manas iemīļotās) grimētājas bija Brigita Stūrīte un Dagnija Gaubšteina, vēlāk arī Maruta Meliņa.

Viņas prata ne tikai pareizi uzlikt grimu un sataisīt matus, lai kadrā izskatītos labi (tikai vēlāk sapratu, ka mans skats spogulī ne vienmēr atbilst skatam TV ekrānā, un pēdējais allaž bija noteicošais).

Viņas bija izcili sarunu biedri, es pat teiktu – psihoterapeiti pirms iziešanas ēterā. Nekad, nekad man nebija jāpārķemmē mati vai jāpalabo grims. Viss tika izdarīts perfekti.

Tolaik, kad sāku strādāt Latvijas Televīzijā (tās bija 70. gadu beigas), mēs katrs ģērbāmies savās personīgajās drēbēs. Nebija nekāda stilista kā šodien. Ik reizi pirms raidījuma ar režisoru pārrunājām, ko vilkt mugurā, kas būtu atbilstošākais šai konkrētai reizei. Bija jāizvēlas no sava skapja. Nekādas ķezas ar to negadījās. Manai māsai Gundegai gan reiz pēc “Apvāršņa” raidījuma trakta mēģinājuma palūdza noņemt kaklarotu – tā pārlieku atgādinot krustu. Kaut pirkta  padomju laikā smalkā mākslas salonā, tā neiederējās vecāko klašu skolēnu raidījumā. Ko darīt? Māsa vakarā raidījuma tiešraidē bija askētiski melnā kleitiņā, bez savas sudraba rotas.

Bija daži īpaši notikumi, kad mums, tā sauktajām “ētera sejām” šuva individuālus tērpus. Latvijas Televīzija savu 45. dzimšanas dienu 1999. gada novembrī svinēja Latvijas Nacionālajā operā. Mums katrai modelēja vakartērpu, neprasot, vai tev patīk vai nē. Man savējais ļoti patika, pēc tam šo kleitu pat nopirku.

Bet bija kolēģe, kam nebija pa prātam modistu piedāvātais, un svarīgajā tiešraidē viņa ieradās pašas sarūpētā Nīcas tautas tērpā. Pirms ētera ar mums strādāja tobrīd nepazīstams modes mākslinieks Romans Andrejevs, kas tikai vēlāk kļuva par populāro Dāvidu. Viņš lika uzvilkt augstpapēžu kurpes un mācīja kustēties pa studiju, lai vēlāk to atkārtotu operā. Tā bija skaista Televīzijas dzimšanas diena ar noslēgumā piecu tenoru dziedātu speciālu veltījumu “Mūsu dzīve ir tiešraide”.

Tā paša gada decembrī, ieejot jaunā gadu tūkstotī, Latvijas Televīzija rīkoja darbinieku Jaungada balli. Kopā ar kolēģiem sagatavojām deju priekšnesumu “Solis laikā” – kā dāvanu un pārsteigumu citiem. Atceros, cik pārsteigta biju pati, kad grimētāja Asja Strēle pirmo reizi mūžā mani ar parūkas palīdzību pārvērta par blondīni, sakot: “Nu tagad tu vari dejot savu “Rozamundi”!”

Vēl kāds spilgts mirklis no Jaunā gada sagaidīšanas Doma laukumā tiešraidē 2002. gada 31. decembrī. Bija ļoti auksts, ap mīnus 20 grādiem. Grimējāmies Zaķusalā. Bija sagādātas gadu mijai piemērotas galvas segas. Man tika Elitas Patmalnieces balts cilindrs ar laimes pakaviņiem.

Kā šodien atceros, cik iejūtīgi mani grimēja Brigita Stūrīte, sakot – viss būs labi, aukstumu pārcietīsiet. Un tā arī bija. Jaungada nakts Doma laukumā ne tuvu nebija tik salta kā sinoptiķu solītā. Un tajā savas siltās rokas klāt bija pielikušas mūsu grimētājas.