Stāsta muzikoloģe Laura Švītiņa

Latvijas valsts pirmajā desmitgadē tika izveidotas ne tikai nozīmīgas kultūras institūcijas, bet dibinātas arī dažādas kultūras biedrības, kas iesaistījās kultūras veidošanā.

Šajā procesā piedalījās arī mūziķi – savas biedrības bija gan komponistiem, gan diriģentiem, gan operdziedātājiem. Visus Latvijas instrumentālistus vēlējās apvienot Latvijas Mūziķu biedrība. Tās biedru vidū bija gan operas, radiofona un citu orķestru mūziķi, gan ansambļu un gadījuma darbu mūziķi, kas spēlēja dažādos lokālos. Biedrības četras nodaļas – Liepājā, Jelgavā, Tukumā un Kuldīgā — sekmēja mūziķu apvienošanu visā Latvijā.

Voldemārs Pulciņš, ilggadējs biedrības priekšsēdētājs, rakstīja, ka “biedrība bija tā vieta, kur koncentrējās un izveidojās mūziķu nodomi, ierosinājumi un projekti, kur radās vienotais gars un drosme aizstāvēt savas tiesības”.

Latvijas Mūziķu biedrība gan aktīvi iesaistījās mūzikas dzīves veidošanā, gan veica arodbiedrības funkcijas – tā darbojās kultūrā un aizstāvēja arī mūziķu tiesības. Uzlabot kultūras un izglītības līmeni biedrība mēģināja, izdodot specializētus mūzikas žurnālus “Mūzika” un “Latvijas Mūziķis”. Tika izveidota arī nošu bibliotēka.

Koncertdzīvē biedrība iesaistījās, dibinot un organizējot orķestrus, kā arī aktīvi līdzdarbojoties un atbalstot jau esošus orķestrus. Kā tradīciju mēģināja iedibināt “Mūziķu dienu”, kad Arkādijas parkā tika rīkots brīvdabas lielkoncerts, kurā spēlēja apvienotais simfoniskais orķestris.

Latvijas Mūziķu biedrība iestājās par mūziķu tiesību aizstāvēšanu – tā sekoja līdzi, lai darba un pensiju likums tiktu attiecināts arī uz garīgā darba veicējiem, šajā sakarā rīkoja arī Mākslinieku kongresu un līdzdibināja Latvijas Mākslinieku savienību; mēģināja normēt mūziķu algas un arī ierobežot ārzemju mūziķu iebraukšanu Latvijā. Savukārt saviem biedriem piedāvāja vairākas iespējas pašiem uzlabot savu materiālo stāvokli un nodrošinājumu nākotnei. Šim atbalstam biedrība dibināja dažādus fondus – bēru fondu, palīdzības fondu (1928), darba aizsardzības fondu (1929) – un atsevišķas organizācijas: Mūziķu krājaizdevu sabiedrību (1924) un Mūziķu savstarpējo dzīvības apdrošināšanas biedrību (1930).

Latvijas Mūziķu biedrība bija viena no noturīgākajām un biedriem bagātākajām mūziķu biedrībām, kas darbojās starpkaru periodā. Lai gan biedrība ir interesanta pati par sevi, tās darbība un risinātās problēmsituācijas ir vienlaikus arī spilgts apliecinājums Latvijas kultūrtelpas ciešajām saitēm ar norisēm pasaulē 20. gadsimta 20. un 30. gados.

Biedrība saskārās gan ar radio ienākšanu un skaņu kino parādīšanos, gan ekonomisko krīzi un mūziķu identitātes meklējumiem – mūziķis kā mākslinieks vai mūziķis kā algots darbinieks. Vai mūziķiem būtu jāaizstāv priekšstats par mūzikas pārpasaulīgumu un kā māksliniekiem jāmeklē pilnības horizonti vai tomēr mūziķi drīkst raudzīties uz mūzikas nozari pragmatiskāk, aizstāvēt savas tiesības un runāt par darba “neērtībām”?

Vairāk iespējams lasīt šeit: Latvijas Mūziķu biedrība (1922–1939): darbības profils un koncertakcija “Mūziķu diena”. XVIII Mūzikas akadēmijas raksti, 39.–74. lpp.