Stāsta vēsturnieks un ērģelnieks Dāvis Beitlers

Ērģeles ierasts būvēt konkrētai telpai, ņemot vērā tās lielumu un akustiku, kas vērojams arī Latvijas baznīcās. Mazos dievnamos bieži vien skan ārkārtīgi jaukas, bet izmēros pieticīgas ērģeles, kas lepojas vien ar dažiem reģistriem, lielākoties vienu manuāli (roku klaviatūru) ar vai bez pedāļa (kāju klaviatūras); un tas nozīmē, ka daudzus ērģeļskaņdarbus šajos dievnamos izspēlēt pagrūti. Taču gadās arī izņēmumi — piemēram, nelielais un omulīgais Kalnciema jeb Kalnciema-Klīves luterāņu dievnams un tā instruments, kas iezīmīgs vairāku iemeslu dēļ.

Kalnciema baznīcas ērģeļu vēsture gana bagāta. Pirmās ērģeles dievnamam cēlis Rīgas meistars Augusts Martins, vēlāk tās pārdarījis Jēkabpils ērģeļbūvētājs Mārtiņš Krēsliņš. Taču Pirmā pasaules kara jukās instruments no ērģeļluktas, tā teikt, pazuda...

Kaut gan Kalnciema-Klīves draudze starpkaru laikā bija mundra, jaunu ērģeļu sagāde ritēja gausi. Tomēr 1934. gada 31. oktobrī, kad svinam simbolisko Reformācijas aizsākumu, Kalnciema baznīcā iestabulējās ilgi gaidītais instruments. Pie tā — Jēkabs Mediņš no slavenās mūziķu Mediņu trijotnes, Jāzepa un Jāņa vidējais brālis, Kalnciema-Klīves draudzes faktiskais virsērģelnieks.

Iespējams, tieši Mediņam, kurš muzicējis ar krāšņu vērienu un improvizācijām, jāpateicas par to, ka mazās Kalnciema baznīcas ērģelēm piemīt tik valdzinošas kvalitātes. Instruments darināts koncertiskā garā: reģistri kārtojas divos manuāļus, ir daudz palīgierīču, kas spēli padara daudzveidīgu un efektīgu, plašs izstiepies klaviatūru diapazons. Jāteic gan, ka tas viss raksturīgs postromantiskajai starpkaru Latvijas un Rietumeiropas ērģeļbūvei kopumā, pat ja nav izpaudies gluži katrā tālaika instrumentā.

Kalnciema baznīcā stabuļu meža klausītājus un lietpratējus vairāk pārsteidz kas cits — ērģeles tiešām skan vareni, mazajai telpai, kad tā ir tukša vai pustukša, teju par spožu. Tembru paletē dzirdam gan sulīgas un kuplas zemās balsis, gan mirdzoši gaišus un spēcīgus augstos reģistrus.

Bet instrumentu var spēlēt arī trausli un niansēti, nedaudzās balsis ir tembrāli krāsainas, raksturīgas.

Uzrunāt spēj arī ērģeļu autorība. Diezgan droši zināms, ka instrumenta tēvs ir latviešu meistars Andrejs Sūnāklis Jēkabpilī. Pirmajā pasaules karā viņš bija zaudējis roku un vienas acs gaismu un — pretēji saviem laikabiedriem — vēl starpkaru laikā iespaidīgos instrumentus būvēja amatnieciski vienkārši — bez elektroiekārtu jaudas, ar kaltiņu un ēvelīti petrolejas lampas gaismā (labi, ka meistaram palīdzēja dēls). Gandrīz visas Sūnākļa ērģeles laikmetu gaitā zudušas, bojātas, pārbūvētas vai pārvietotas — tikai ne Kalnciema baznīcas instruments, kurā vai viss ir oriģināls. Turklāt visā Zemgalē, Sēliju skaitot, tik autentiski saglabātu starpkaru Latvijas laika ērģeļu — vienalga, kāda meistara celtu — gandrīz vairs nav.

Tiesa, arī Kalnciema ērģeļu liktenis bijis brāzmains: padomju laikā daudzas stabules aizvestas prom un ilgus gadus skanējušas cita dievnama ērģelēs; nu visas gan atgūtas un rātni stāv savās vietās.

2020. gadā instrumentu pabeidzis restaurēt ērģeļmeistars Mikus Dzenītis, un tagad ērģeles aicina dievnamā katru mūzikas daiļuma alcēju.