Vai zinājāt, ka latvieši pēc Otrā pasaules kara Vācijā izveidoja savu operteātri un uzveda operas?

            Daudzi gan zina to, ka kara izskaņā Rietumeiropā nonāca ap 170 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju. Tie bija ap 10% no visiem karu pārdzīvojušajiem latviešiem. Ne visi viņi, bet pāri par 100 tūkstošiem pēc kara apmetās bēgļu nometnēs. Taču latvieši nebija vienīgie. Rietumvācijas teritorijā izveidojās īsts bēgļu konglomerāts, tur atradās pāri par septiņiem miljoniem ārzemnieku. Šajā tautu jūklī latvieši nevēlējās pazust. Viņi juta vajadzību saglabāt savu identitāti, valodu, kultūru un pārstāvēt nāciju. Tāpēc izvērtās visu nozaru kultūras darbs. Jo vairāk tādēļ, ka evakuēto latviešu vidū bija liels procents literātu, mūziķu, zinātnieku, skolotāju un citu inteliģencei piederīgo.

            Kādā sanāksmē diriģents Bruno Skulte – mums pazīstamā komponista Ādolfa Skultes brālis – izteica pārdrošu ideju. Viņaprāt, operas māksliniekiem Vācijā nepietiks ar iespēju tikai šur tur koncertēt, vācu teātros visi darbu neatradīs un bezdarbībā profesionāli degradēsies. Tāpēc ne mazāk, ne vairāk – ir jāizveido latviešu operteātris. Idejas atbalstītāji pulcējās Oldenburgā – Lejassaksijas pilsētā, kas bija izraudzīta par operas vietu.

Stāsta muzikologs, mākslas zinātņu doktors Arnolds Klotiņš.