Britu mūziķis un dziesmu autors Toms Adamss savā ikdienā nelieto viedierīces un sociālas platformas, līdz ar to viņa mūzika ir klajš pretstats interneta vides pārsātinātībai - tā ieved klausītāju pasaulē, kurā ir dzīva apjausma par īstenību un patiesumu.

Adamsa debijas solo albums “Silence” iznāca 2017. gadā. Tas izcēlās ar mūziķa unikālo falseta vokālu un tika iekļauts Boba Boilena NPR radio gada albumu desmitniekā: “Šī smeldzīgā, atmosfēriskā mūzika it kā apstādina laiku... Ja meklējat klusu ierakstu šajos steigas pilnajos laikos, šis būs īstais.”

Šī gada oktobrī klajā nācis Toma Adamsa jaunākais albums Yes, Sleep Well Death. Lai arī jaunais ieraksts bagātināts ar postroka un elektroniskās mūzikas ietekmēm, mūzikai joprojām piemīt tik pazīstamais, melodiskais Adamsa dziesmu rakstīšanas kods. Tas tikai izvērsies vēl plašākā skaņu pasaulē.

Rezultāts ir aizraujoša un unikāla dziesmu kolekcija, kas klausītāju aizved ceļojumā pretī nezināmajam, un ko dzirdēsim arī Cēsīs 2019. gada 26. janvārī.

Pirms Toma Adamsa uz koncertzāles “Cēsis” skatuves dzirdēsim latviešu grupu ”Vēstnieks". Apvienība savu muzikālo ceļu sākusi 2017. gadā, kad grupas līderis Rūdolfs Macats nolēma pievērsties dziesmu rakstīšanai, lai bagātinātu dziesmu klāstu, kas skan latviešu valodā. Tika izdots pirmais grupas “Vēstnieks” EP “Volume I”, kas bija kā atspēriena punkts turpmākajai darbībai. Kopš šī gada sākuma apvienību veido mūziķi Rūdolfs Macats, Evija Vēbere, Elīna Silova, Kārlis Auziņš un Ivars Arutjunjans.  

Pēc koncerta apmeklētāji aicināti uz sarunu ar mūziķiem. 

***

Raidījumu veidojuši: Rolands Pēterkops, Linda Pēterkopa un Reinis Semēvics, mūziku izvēlējušies Rolands Pēterkops un Reinis Semēvics, ar Tomu sarunājusies Linda Pēterkopa, tekstu tulkojis Oskars Jansons, montējuši Rolands Pēterkops un Reinis Semēvics, vizuālā noformējuma autors - Rolands Pēterkops.

Raidījumā skan:

1. Tom Adams and Sebastian Piano - Berlin 2am (Tom Adams) 3:00
2. Tom Adams - Tides (Tom Adams) 7:05
3. Kowalski Room - Morningsong (Kowalski Room) 2:15
4. Tom Adams - Lovely Noise (Tom Adams) 3:01
5. Nils Frahm - Re (Tom Adams Remix) (Nils Frahm) 3:59
6. Tetrphnm - Track11 (Tetrphnm) 4:06
7. Wooden Arms - Burial (Tom Adams Tape Rework) (Wooden Arms) 3:35
8. Tom Adams - The Garden (Tom Adams) 6:51
9. Tim Hecker - Is A Rose Petal Of The Dying Crimson Light (Tim Hecker) 3:27
10. Tom Adams - Time (Tom Adams) 4:04
11. Tom Adams - Come On, Dreamer (Tom Adams) 5:34
12. Tom Adams - Cold Noise (Tom Adams) 4:41

***

TA: Vislielākās pārmaiņas droši vien bija pārvākšanās uz Berlīni, kas notika gandrīz sagadīšanās pēc, pēc tam, kad man piedāvāja uzstāties kopā ar vienu citu pianistu, Nilsu Frāmu. Es Berlīnē biju atvaļinājumā, kad uzradās šī izdevība, un viņš pajautāja publikai, vai kāds nevēlas uzkāpt uz skatuves un nospēlēt kādu dziesmu, un es sēdēju pirmajā rindā un biju izdzēris pāris aliņus, un piekritu. Pēc tam daži vietējie man piedāvāja sastrādāties, un pēc neilga laika es uz turieni pārvācos. Šis laikam ir visbūtiskākais pēdējā laika notikums.

Tā nebija plānota izvēle. Reizēm labākās dzīves izvēles ir spontānas, bet tām nepieciešama atvērtība. Es tanī brīdī daudz rakstīju un domāju, ka būtu labi kaut ko ar dziesmām iesākt, un, kad šāda izdevība atnāca, tā šķita pārāk laba, lai to palaistu garām. Mani patiešām iepriecināja publikas pozitīvā reakcija tanī vakarā. Man nebija ne jausmas, kā strādā mūzikas industrija, bet publikā tobrīd atradās dažādi nozares cilvēki, kas vēlāk gribēja ar mani sadarboties. Sanāk, ka es vienā vakarā ieguvu visas vajadzīgās pazīšanās, lai sāktu strādāt mūzikas nozarē. Es to tanī brīdī, protams, neapzinājos – es vienkārši gribēju iepazīties ar Nilsu Frāmu. Es tikai retrospektīvi sapratu, ka publikā atradās cilvēki, kurus būtu vērtīgi pazīt. Kad viņi ar mani sazinājies, es tiešām sāku noticēt tam, ko daru, un drīz pēc tam pārvācos uz Berlīni, lai sāktu strādāt.

TK: Izklausās pēc veiksmīgas loterijas biļetes.  

TA: Jā, man ļoti paveicās. Visbūtiskāk bija tas, ka ar mani sadarboties gribēja Nilsa Frāma menedžeris. Es īsti nezināju, ar ko nodarbojas menedžeri, tādēļ viņam neatbildēju, jo nesapratu, ko viņš no manis grib, līdz vēlāk kāds man pateica, ka menedžeri taču esot ļoti noderīgi. Tev arī vajag menedžeri, un ja šis cilvēks grib ar tevi strādāt, viņš tev atvērs dažādas durvis. Es to sapratu, nokaunējos un sakontaktēju viņu. Tas bija veiksmīgi, bet man šis tas bija jāiemācās.

Ja tu kaut ko klausies kā mūziku, tad to parasti arī interpretē kā mūziku, bet, ja tu to dzirdi kā jebkuru citu skaņu vai fona troksni, tad to tā arī uztver. Tā ir man pašam. Tādēļ uzskatu, ka ļoti interesanta ir atskaņojumu sarakstu jeb pleilistu augošā popularitāte. Cilvēki būtībā izveido repertuāru, kuram piemīt konkrēts noskaņojums, un tā galvenā nozīme ir radīt telpā atmosfēru. Šī prakse, manuprāt, sapludina robežas starp skaņu un fona troksni, jo cilvēki šajās pleilistēs bieži vien neieklausās un tās ignorē.

TK: Vai tu pats bieži klausies mūziku?

TA: Tagad klausos mazāk. Kad biju jaunāks, klausījos daudz vairāk. Tagad vairāk laika veltu mūzikas rakstīšanai, kas nozīmē, ka vakarā parasti jūtos pārāk noguris, lai vēl kaut ko klausītos. Man pēdējā laikā ļoti patīk pirkt sešdesmito un septiņdesmito gadu plates. Tas skan ļoti klišejiski, bet tas ir tā vērts, jo cilvēki mūziku tolaik taisīja citādāk. Iepretim mūsdienām, viss bija jāizpilda dzīvajā, un cilvēki netaupīja naudu, taisot albumus. Pat pilnīgi nepazīstamiem mūziķiem albuma instrumentācijā bija veseli orķestri. Tas ir brīnišķīgs veids, kā radīt mūziku, un to visu tur var dzirdēt – tas skan ļoti patiesi un man tas patīk.

Esmu sācis pirkt lētas plates, vadoties tikai pēc vākiem. Iesaku pamēģināt, jo lielāko daļu savas dzīves esmu šai lietai piegājis ļoti nopietni, un šis ir tik virspusēji, bet tā reizēm var atklāt ārkārtīgi interesantas lietas.

Liela daļa mūsdienu mūzikas ir orientēta uz skaņu dizainu. Var bieži dzirdēt kādu sakām: “Tev noteikti jānoklausās šis albums, tev jādzird, kas tur notiek!”, kas nozīmē, ka tur ir skaņas, kuras es iepriekš nebūšu dzirdējis. Tomēr man reizēm šķiet, ka koncentrēšanās uz skaņu, nevis uz mūzikas kvalitāti, ir pārāk liela. Visticamāk, tas ir tādēļ, ka jebkurš mūsdienās var nodarboties ar elektronisko mūziku, kas nozīmē, ka ir milzīgs elektronikas pieaugums, un es arī izmantoju šos paņēmienus, bet man īpaši neinteresē, kā šos paņēmienus savos albumos izmanto citi, jo baidos, ka tas mani ietekmēs. Tādēļ man patīk klausīties vecu mūziku, kura veidota citādi, jo tas man sniedz citu perspektīvu, kā paraudzīties uz savu mūziku.

Man vissvarīgāk ir tas, ka spēju kontrolēt sev apkārtesošās skaņās. Man nepatīk lielas pilsētas troksnis. Man diezgan daudz jāizslēdz no apziņas – mašīnas, cilvēki, elektriskie fēni, tas viss man sagādā stresu. Beigās sanāk to visu izslēgt un dzīvot savā burbulī. Man tas nenāk vienkārši, jo no vienas puses man patīk klausīties skaņās, tādēļ reizēm jūtos kā atvienots no visa notiekošā. Aizbraucot dabā, piemēram, tā nav, jo tur tu arī visu vienlaicīgi notiekošo spēj uztvert, un tas tik ļoti nenomāc. Tādēļ man nav patīkamas vai nepatīkamas skaņas, man svarīgāk ir kontrolēt visu apkārtesošo, lai tā nav pārāk daudz un to vispār var uztvert, un tev nav jāatslēdzas no trokšņa, iebāžot ausīs austiņas un klausoties ko citu, vieglāk saprotamu.

Manuprāt, jebkura cilvēku radošā izpausme ir visu viņu ietekmju summa, kas cenšas izlauzties citādā kombinācijā. Ja mani iespaido kāda glezna, filma vai klavieru skaņdarbs, tad šie momenti nosēžas kaut kur manā prātā, un kad es pats apsēžos pie darba galda, lai rakstītu, tad tie savā starpā saslēdzas un uzpeld virspusē. Esmu drošs, ka visam, ko jebkad esmu radījis, var šādā veidā izsekot, sekojot acīmredzamu ietekmju virknei. Man šķiet, kad tu radi mākslu, tev jāuzticas šiem subjektīvajiem pārstrādes procesiem, kuri, cerams, ir gana savdabīgi. Ir arī svarīgi klausīties atšķirīgu mūziku, nevis tikai to, ko raksti pats, jo tad sanāk nemitīgi atsaukties pašam uz sevi. Uzskatu, ka te jābūt dažādībai, lai ir, kam saslēgties.

Man dziesmas rodas visneparocīgākajos brīžos: kad grasos doties ārā no mājās un kavēju, un man pēkšņi galvā ieskanas kāda melodija un jūtu, ka tā steidzami jāpieraksta. Tas ir diezgan haotiski.

Bet jo vairāk vietas tu šim procesam atvēlēsi, jo lielākas iespējas, ka kaut kas saslēgsies.

TK: Kas ir ātrākais veids, kā pierakstīt kādu melodiju?

TA: Es parasti ieslēdzu portatīvo datoru un ar tā priekšējo kameru nofilmēju sevi ātri nospēlējam to frāzi uz klavierēm. Man ar to pietiek. Kad vācu kopā idejas albumam, tad mēdzu atgriezties un šos video noskatīties, meklējot idejas. Agrāk, kad nebija viedtālruņu, es visur līdzi nēsāju nelielu videokameru un, pats sevi filmējot, idejas iedungoju. Kad man rodas kāda ideja, tā parasti ir diezgan izveidojusies - es jau dzirdu visu, kas tur būs, un tas ir interesanti, jo, ja man ir iespēja atkal noskatīties to video, kur redzams, uz ko skatījos un kādā vidē atrados, kad šī ideja iešāvās prātā, es varu atkal atgriezties tanī brīdī un atmosfērā. Tagad, kad man ir daudz vairāk laika nodarboties ar mūziku, man pārsvarā pa rokai ir labāka tehnika, ar kuru šīs idejas fiksēt daudz labākā kvalitātē.

Man šķiet, ka viss, ar ko nodarbojos, ir kaut kas starp zilo un violeto krāsu.

Es nezinu, kādēļ, bet man allaž prātā ir šīs krāsas, kad nodarbojos ar mūziku. Ārpus tā – nezinu. Esmu mēģinājis gleznot, man īpaši labi nepadevās. Reizēm man iepatīkas atsevišķi gleznotāji, piemēram, Tērners. Viņam gleznās mēdz būt lieli kuģi un skaistas krāsas debesis. Man ļoti patīk viņa izmantotās krāsas un viņa darbiem raksturīgās ambīcijas. Ja es kaut ko darītu glezniecībā, es to iedomājos kā kaut ko ļoti lielu, kam ir daudz mazu detaļu, kurās iedziļināties, un kuras lielajam izmēram piešķirtu kontekstu. Vai tas gleznotājs, kuru domāju tiešām ir Tērners? Viņš glezno kuģus un debesis, pareizi?

TK: Jā.

TA: Par viņu ir viedoklis, ka viņš vienkārši atšķirīgi redzēja krāsas. Ka viņa gleznās debesis ir tik intensīvas sagadīšanās pēc, jo viņš tās tā arī redzēja.

Es aizeju uz kāda cita mūziķa koncertu un man šķiet, ka viņi dara to pašu, ko es, tikai nedaudz citādāk, labāk vai sliktāk. No mana skatupunkta tas ir mūziķis, kas arī dzied falsetā, spēlē klavieres, viņam ir savs skaņu producents, un es nodomāju, ka nav neviena iemesla izvēlēties manu mūziku pār viņējo. Tas ir gaumes jautājums. Ja viņa mūziku sāktu spēlētu pa radio, viņš kļūtu veiksmīgs, savukārt, ja tā būtu mana mūzika, tad veiksmīgs kļūtu es. Es pazīstu daudz cilvēku, kas, manuprāt, raksta brīnišķīgu mūziku, bet nebauda nekādu popularitāti. Vienlaicīgi ir arī tādi, ar kuriem man nav nekā kopīga, bet daudziem citiem patīk. Jo vairāk tu saproti, kā strādā mūzikas industrija, jo vieglāk ir kļūt ciniskam attiecībā uz šo procesu, kā tas, ko cilvēki patērē, līdz viņiem tiek aizgādāts.

TK: Kā ir tev pašam? Kad saskaries ar mākslu.

TA: Pārsvarā es uzreiz varu pateikt. Mani vai nu kaut kas acumirklī uzrunā, vai nē. Man tā vienmēr ir bijis, attiecībā uz filmām, vizuālajām mākslām, arī mūziku.  Es nezinu, kādēļ man patīk tas, kas man patīk, bet tie darbi pārsvarā manī rezonē. Es vienkārši zinu. Līdzīgi ir ar mūziku – to vienu lietu, kas man padodas un ar ko varu nodarboties. Mans viedoklis noformējas uzreiz. Tas skan diezgan melnbalti, bet uzticēties šai sajūtai ir diezgan lietderīgi. Man tāpat ir ar filmām. Es domāju: “Tas bija satriecoši!” vai arī “Neko nesapratu..”. Tā tas ir man, kā ir citiem man nav ne jausmas.

TK: Tas mēdz būt subjektīvi.

TA: Jā, es tā domāju. Es uzticos saviem draugiem, kad viņi saka, ka man kaut kas pirmajā brīdī nepatiks, bet pēc pāris reizēm iepatiksies. Es tad arī paklausu, jo uzticos viņu viedoklim, un viņi mani pazīst. Tāda māksla, kurai nepieciešams laiks, lai to saprastu, ir ļoti daudz. Piemēram, savādas mākslas filmas, kuras pēc pirmās skatīšanās izraisa neizpratni, bet pēc otrās vai trešās reizes un apspriedes ar kādu draugu tu jau sāc saprast. Bet pat šajās situācijās es mēdzu just nelielas aizdomas, ka tur, šķiet, kaut kas ir, es to vienkārši nesaprotu. Šis ir viens no visinteresantākajiem un vissvarīgākajiem mākslas aspektiem – ka tajā ir lietas, kuras tu nesaproti, vai lietas, kuras tev kaut ko suģestē vai liek par kaut ko domāt, iepretim viedokļa uzspiešanai, burtiski pasakot tev, ko domāt.

TK: Tas ir vislabāk?

TA: Jā, tas ir vissvarīgāk. Izklaide arī ir svarīga, bet tas mani interesē mazāk.

Māksla ir tas, kas risinās tā cilvēka acī, kas uz to skatās.

Ja daudziem kaut kas patīk, tad tas, ko šis darbs ir centies izdarīt, ir izdevies. Raugoties no manas perspektīvas, ir saražots daudz vairāk sliktas mākslas, nekā labas, bet tas ir tikai mans viedoklis. Es saprotu, ja kāds nepiekrīt. Piemēram, ja es kādam uzlieku mīļu fankmūzikas plati, bet viņš vai viņa atzīstas, ka patiešām ienīst fanku, uz ko es uzstāju, ka jāklausās. (smejas) Viņiem nepatīk, man gan. Tas ir ļoti personīgi. Manuprāt, mēs ļoti bieži cenšamies iegūt apliecinājumu mūsu gaumei, atsaucoties uz citu klausītāju skaitu. Ja man kaut kas nepatīk, bet visiem maniem draugiem patīk, tad ir ļoti viegli sākt apšaubīt savu viedokli. Šī iemesla dēļ, ja tev apkārtesošā kultūras dzīve saka, ka kaut kas ir labs, tad tu to arī sāksi klausīties. Nošķīrums starp labu un sliktu mākslu ir subjektīvs. Interesanti ir tas, ko mēdz teikt par laikmetīgo mākslu. “Es arī varēju ielikt tualetes podu mākslas galerijā, tas nebūtu nemaz tik grūti.” Tā ir fokusēšanās uz tehniku. Tu skaties uz darbu un domā: šis cilvēks nav uzgleznojis neko tādu, ko es nevarēju izdarīt. Tas, protams, ir viens aspekts. Tomēr, runājot par laikmetīgo mākslu, svarīgāks ir process, kurā tu šo mākslas darbu līdz galerijai aizgāda, un jautājums par to, kādēļ tas tur vispār atrodas, un kā tev ir izdevies piedabūt tik daudz cilvēku uztvert to nopietni. Par ko tas ir licis cilvēkiem domāt. Acīmredzot, šādam autoram ir izdevies atrast kādu interesantu perspektīvu, no kuras paraudzīties uz šo ikdienišķo objektu, kas, savukārt licis cilvēkiem domāt. Laikmetīgajai mākslai ir daudz lielāks sakars ar šīm perspektīvām, nevis prasmēm, kuras piemīt labam tehniķim.

Vai zini Aju Veiveju?

TK: Mhm.

TA: Es aizgāju uz vienu viņa izstādi, kur bija metru reiz metra lieli no dažādiem materiāliem veidoti kubi. Es biju diezgan sarūgtināts, kad uzzināju, ka viņš pats tos netaisīja – viņš pateica kādam citam, ko darīt. Man ir viena draudzene, kas šādi realizē dažu slavenu mākslinieku darbus. Tas man šķiet ļoti interesanti. Ja kāds tā izdarītu ar mūziku… Pag, tā jau laikam dara ar mūziku, ne? Es gan gribu visu darīt pats. Es negribu būt slavens vārds. Tas mani neinteresē. Man interesē mūzika. Ja es to neesmu rakstījis, izpildījis vai ierakstījis, es nejūtos, ka tas ir mans. Ja es uzrakstu dziesmu, bet kāds cits no tās uztaisa veselu albumu… Es droši vien justos, ka tā ir mana dziesma, bet šī sajūta mazinātos.

TK: Tu justos nošķirts?

TA: Jā.

TK: Vai tā būtu atšķirība starp komponistu un mūziķi?

TA: Jā, droši vien. Tā ir atšķirība starp mūziķi un mākslinieku. Es izmantoju vārdu “mākslinieks” šeit iespējams nevietā. Mūziķis ir kāds, kas spēj kaut ko ļoti labi izpildīt. Mākslinieks raksta labu mūziku. Abi viens otru neizslēdz, bet tomēr ir atšķirīgi. Iespējams labākais piemērs ir orķestri. Tajos ir fenomenāli izpildītāji, bet viņi iegulda savu laiku un enerģiju, un tas, kas viņiem visvairāk sagādā prieku, ir spēlēt citu cilvēku mūziku. Klasiskajā mūzikā ir ļoti skaidrs nošķīrums starp tiem, kas raksta, un tiem, kas izpilda. Bieži vien šie cilvēki pat nekad nesatiekas un savā starpā nekomunicē. Rokmūzikā un popmūzikā šīs attiecības ir daudz skaidrākas. Ja tu aizej uz Nirvana kavergrupu, tad tā nav Nirvana – tā ir Nirvana kavergrupa. Pat, ja viņi izpilda to pašu mūziku, izskatās tāpat un spēlē tos pašus instrumentus, tas nav tas pats. Tas ir ļoti interesanti.

TK: Jā, tas ir daudz personīgāk.

TA: Es braucu dabā. Nakšņot ar telti, pastaigāties vai sērfot. Vienalga, galvenais braukt ārā no pilsētas un nesatikt cilvēkus. Kad uzaugu, vecāki mūs veda izbraukumos ar teltīm un aizveda uz dažām diezgan iespaidīgām pasaules vietām. Esmu šo paradumu saglabājis. Tas ir labs veids, kā atpūsties un atslēgties no visa, izslēdzot telefonu uz nedēļu, un atgriežoties pie tā, kā mums, visticamāk, vajadzētu dzīvot. Tad es atgriežos pilnībā uzlādējies un gatavs rakstīt tālāk.

TK: Vai tas tevi arī iedvesmo?

TA: Jā. Tas, protams, skan nedaudz klišejiski, kad saku, ka vajag braukt uz kalniem un tad rakstīt episku kalnu mūziku, bet man tas nav tik tieši. Tam drīzāk sakars ar izraušanos ārā, izkustēšanos un pabūšanu dabā klusumā un mierā. Tāda kā atgriešanās pie saknēm. Šis man sniedz telpu sakārtot galvā sakrājušās idejas, ļaujot tām uznirt virspusē, jo visu pārējo laiku es dzīvoju diezgan strauji, skrienot no vienas lietas, pie otras, atbildot uz e-pastiem un steigā izsekojot darbiem. Nedaudz samazinot šo tempu, tu savā galvā atbrīvo vietu, kur tavas idejas var brīvi izpausties.

Filmā “Pusnakts Parīzē” bija labs citāts, kur kāds teica, ka mākslinieka uzdevums ir atrast pretindi eksistences bezjēdzībai, procesā nesasirgstot ar depresiju. (smejas) Pag, vai tur tomēr bija, ka mākslinieka uzdevums ir nepadoties eksistences bezjēdzībai, bet atrast tai pretindi? Kaut kas tāds. Man ļoti patika šis citāts, es minētajam piekrītu. Ar mākslu tu vari uzvedināt cilvēkus uz domām, liekot viņiem izjust lietas, kuras vārdos izteikt ir grūtāk. Tā ir viena lieta, kas man vienmēr mūzikā patikusi, ka tu vari izpaust lietas, kuras citos veidos nenāk ārā. Man jo īpaši patīk tas brīdis, kad saproti, ka neesi drošs, kas tas ir, ko centies pateikt, bet tu jūti, ka, lai kas tas arī būtu, tas tiek pie vārda, un tas ir labi. Man šķiet, daudzi cilvēki izmanto mākslu, skatās kino vai klausās mūziku, lai aizbēgtu no kaut kā. Tas ir atpūtas veids, kurā tu vari uz kādu brīdi padarīt ko citu. Tas ir mākslas lielākais spēks – piedāvāt tev izeju un sajūtu, ka esi lielāks par sevi pašu. Mana atbilde varbūt liek man izklausīties iedomīgam, bet... Man reizēm šķiet, ka tas, ar ko nodarbojos, ir pilnīgi bezjēdzīgi, un man ir ļoti paveicies, ka varu ar to nodarboties un izklaidēties.

Mana studija atrodas Berlīnes vecajā lidostā Tempelhofā. Lidosta agrāk bija galvenā Berlīnes lidosta, bet to pirms kādiem desmit gadiem aizvēra. Tagad lidostas skrejceļi ir pārveidoti par parku, bet lidostas terminālis, kas ilgu laiku vispār netika lietots, tagad ir atjaunots un tajā ierīkotas skaņu studijas, un tur ir dzīvojamās platības bēgļiem. Tur notiek daudz interesantu projektu. Tā ir forša vieta, kur strādāt. Es dzīvoju netālu no lidostas un, kad dodos uz darbu braucu ar velosipēdu pāri vecajiem skrejceļiem. Vienīgi žēl, ka tur tualetes ir diezgan tālu no visa, kas tur tagad ierīkots, bet tā ir interesanta vieta, kur strādāt.

Es jauno albumu taisīju ar domu, ka tajā pārmaiņas pēc varētu nebūt fona mūzika. Man šķiet, ka tajā ir gana daudz momentu, kuri, ja skan fonā, piesaista uzmanību. Tas nebija albuma mērķis, bet neizņemt šos momentus ārā gan bija apzināta izvēle. Es ceru, ka tās vietas, kuras uz klausītājiem atstās iespaidu, būs tieši šīs vietas, jo albums kopumā ir visai dažāds. Iepriekšējā albumā skanēja tikai klavieres, to bija diezgan viegli klausīties, kas arī bija tieši tas, ko gribēju. Šajā albumā es gribēju būt vairāk… “Agresīvs” nebūtu īstais vārds, drīzāk – lai tajā nav aiztures vai atturības. Ceru, ka klausītāji nosēdīsies un noklausīsies jauno albumu, jo šis albums atalgo pacietību. Fonā arī var klausīties, bet es to ar tādu domu nerakstīju.

Pēdējos trīs gadus profesionāli nodarbojoties ar mūziku, esmu iemācījies, ka man uzmanība nesagādā īpašu baudu. Tā vienkārši sagadījies, ka es esmu tas, kas kādā vakarā uzstājas. Man patīk spēlēt koncertus, bet es mēdzu satikt cilvēkus, kuriem piemīt izklaidētājiem raksturīgas īpašības. Viņiem patīk uz sevi vērsta uzmanība. Es vienmēr nedaudz kautrējos. Man tagad tas padodas daudz labāk, un es jau to pat izbaudu, bet mans ideālais scenārijs ir tāds, kurā es visvairāk laika pavadu rakstot mūziku, un tikai nelielu daļu laika to izpildot. Šķiet, ka tagad saprotu, ka gribētu, lai man būtu tāds raksturs, ka man patīk uzstāties, bet tas nejūtas labi. Kad atrodos situācijā, kurā cilvēki to no manis sagaida, viņiem parasti nākas vilties. Es cenšos pārvirzīt uzmanību prom no tā, ka esmu dziedātājs, kas raksta dziesmas, un cilvēki parasti no tādiem prasa diezgan daudz. Man šķiet, ka tad tev ir vairāk brīvības.

Es studēju mūziku universitātē, un studijas, visticamāk, ir man sniegušas plašāku redzējumu, iepretim tam, ja būtu sācis rakstīt uzreiz, jo studiju ietvaros mums bija jāklausās ļoti dažādi mūzikas žanri no dažādiem vēstures posmiem. Mans personīgais ceļojums noteikti sākās klausoties popu un roku. Mani pirmie soļi mūzikā bija, kad dibināju grupas ar draugiem. Vienā brīdī man vairs nebija draugu, tad es sāku rakstīt solo mūziku. (smejas) Daudzi pārvācās, atstājot mani vienu, bet tas, redz, labi beidzās. Man patīk rakstīt dažādos žanros, un albumos parādās tikai neliela daļa no šīm variācijām. Jaunajā albumā atļāvos iekļaut vairāk šādu sānsoļu. Es pat atceros brīdi, kad izdarīju šo izvēli – viens pazīstams mūziķis atnāca ciemos uz studiju, un mēs sākām kopā spēlēt, un viņš piepeši teica: “Es nezināju, ka tu šitā proti spēlēt!”. Es to varu saprast, jo tas, kas ir albumos, ir ļoti vienkārša klaviermūzika, kas neatspoguļo to, ka esmu apguvis klavierspēli desmit gadus. Man ļoti patīk improvizēt un spēlēt ar citiem, un nekas no tā neatspoguļojas albumos. Es sapratu, ka man jādara viss, ko protu, un pamīšus jāatrod veids, kā izveidot saikni ar publiku, saglabājot viņos interesi par notiekošo.

Man šķiet, ka cilvēki pārsvarā, atnākot uz tavu koncertu, ir vienkārši atnākuši paskatīties, kā tu kaut ko dari, cerībā, ka tev tas sanāks. Man ir daudz iepriekš iemācīti aizspriedumi par to, ko man vajadzētu darīt, un reizēm man jāpiespiež sevi daudzus no tiem aizmirst. Jo, reālistiski raugoties, kad spēlēju kādu koncertu, lielākā daļa publikas mūziku klausās pirmo reizi, tādēļ man nav aiztures spēlēt jaunas dziesmas. Vienlaicīgi es bieži satieku klausītājus, kas nāk atkārtoti un zina šo to, ko esmu darījis, un man gribas nospēlēt to, ko viņi atnākuši dzirdēt, bet tas ietekmē manu radošo procesu. Ja katru koncertu visi grib dzirdēt vecās dziesmas, tad tā ir ārēja ietekme. Reizēm uz skatuves iespītējos, atsakoties jau atkal spēlēt to pašu. Reizēm var, bet es cenšos uzticēties tam, kas man šķiet interesantāk, vienlaicīgi neizturoties pret publiku, kā pret muļķiem, jo viņi tādi nav. Viņi zina, uz ko atnākuši, un grib dzirdēt labu mūziku. Man, savukārt ir iespēja mēģināt to viņiem sniegt. Šķiet, ka tādam vajadzētu būt manam uzdevumam. Tagad saprotu, ka protu rakstīt pop dziesmas. Bet vai es to gribu darīt visu laiku? Diez vai.

Es gribētu nospēlēt koncertu sev pašam, kad man bija piecpadsmit. Atceros, ar kādu aizrautību gāju uz koncertiem, un kā tie mani ietekmēja. Bieži vien es pat nesapratu, ko klausos, bet tas uz mani atstāja spēcīgu iespaidu. Priecātos, ja manā publikā pagadītos kāds šāds cilvēks, kuram, dzirdot, ko spēlēju, kaut kas atvērtos.

Man ir atšķirīgas pieejas dziesmu tekstiem un mūzikai. Mūzika parasti nāk ļoti ātri un viegli, savukārt tekstus rakstīt ir ilgi un grūti. Teksti bieži vien ir tā lieta, kas kavē kādas dziesmas pabeigšanu, jo jūtos, ka teksts nav noslīpēts. Man tā ir bijis vienmēr, arī skolā. Kad rakstu kādu dziesmu, skaidri zinu, kādas emocijas ir šīs dziesmas avots, bet ne vienmēr to varu izskaidrot, jo mūzika piedāvā ļoti tiešu saikni ar šīm emocijām. Dziesmu tekstu rakstīšana tādēļ ir daudz lēnāks process, kura ietvaros man jāizseko šai saiknei un jāsaprot, par ko ir tā dziesma. Muzikālā daļa nāk instinktīvi, jo zinu, ka kaut ko jūtu, bet tālākajam darbam jābūt ļoti apzinātam, saprotot, kas tad tas precīzi ir. Esmu ļoti apmierināts ar dziesmu tekstiem jaunajā albumā. Es centos pierakstīt tēmas, par kurām varētu uzrakstīt dziesmas, katru reizi, kad man tās iešāvās prātā. Tad es attiecīgo ideju savienoju ar kādu muzikālu ideju, kura šķita atbilstam. Agrāk mēdzu vienkārši pāri mūzikai dziedāt neartikulētas skaņas vai zilbes, lai ir pamats, ar ko strādāt.

Pēdējie divi vai trīs albumi nāca visai strauji, bet tiem pa priekšu bija ilgs process, kurā es nodarbojos ar brīvu izpēti, nepiespiesti eksperimentējot. Vienā brīdī šķita, ka man ir gana daudz materiāla, kas man šķita jēdzīgs. Kad tas notika, varēju albumu priekšstatīt: kāds tas būs; kā visas idejas sanāks kopā; kā ierakstīšu. Ierakstīšanās notiek pāris mēnešu laikā. Bet līdz šim brīdim ir ilgs sagatavošanās periods. Es pavadu daudz laika eksperimentējot. Bieži vien tas nozīmē, ka dažas idejas atnāk, un es drīz saprotu, ka tās būs jāliek malā. Man šķiet, ka jaunajam albumam es sākotnēji ierakstīju sešdesmit vai septiņdesmit dziesmas, izmetu tās ārā un uzrakstīju albumu no jauna.

Daudzas dziesmas albumā ir par attiecībām ar tehnoloģiju un kā tās veido mūsu pasaules uztveri. Reiz mana draudzene bija aizbraukusi prom, mēs sarakstījāmies ar tālruņiem, un viņa man atrakstīja: Yes, sleep well, dear (Jā, guli saldi, mīļais), bet viņas telefons tekstu pārlaboja uz Yes, sleep well, death (Jā, guli saldi, nāve). Man tas šķita ļoti skaisti un draudīgi vienlaikus. Šis piemērs labi ilustrē manu domu. Savā albumā runāju par personīgiem, ļoti cilvēcīgiem brīžiem attiecībās un kā tos ietekmē līdzās pastāvošās tehnoloģijas. To pašu varētu teikt par procesu, kurā tiek ierakstītas dziesmas. Tu nodarbojies ar kaut ko ļoti cilvēcīgu un ņem palīgā tehnoloģijas, lai savas idejas ierakstītu. Albumā ir daudz momentu, kuros šī doma atbalsojas.

Pēdējais labais pasākums, kuru apmeklēju, bija gaismas un skaņu instalācija. Daži mani draugi uzrakstīja mūziku videospēlei, kuru sauc Everything. Tu sāc spēli kā atoms, pamazām izaudz par dzīvnieku, tad par planētu un beigās par saules sistēmu. Kad tu esi evolucionējis par saules sistēmu, tu atkal kļūsti par atomu. Vienā planetārijā tika izstādīta pusotru stundu gara instalācija, kurā bija viņu mūzika un atsevišķi spēles vizuāli elementi. Tas bija ļoti jauki, man patika tas formāts. Es nekad nebiju bijis uz planetāriju, un tā kopumā bija laba pieredze.

Perfektais koncerts… Droši vien klusā vidē. Man ļoti patīk uzstāties koncertzālēs un baznīcās, un uz tādiem pasākumiem cilvēki nāk, jo tajos veltīta liela uzmanība apskaņošanai un citām detaļām. Tu vari pasniegt savu mūziku tieši tā, kā gribi, un cilvēki zina, uz ko nāk. Nupat atcerējos, ka nesen uzstājos pilnīgi pretējā situācijā – ļoti skaļā bārā, neviens neklausījās, un kad es sāku spēlēt, daži apklusa un ieklausījās. Tas šķita ļoti patiesi. Ir diezgan viegli atstāt labu iespaidu, kad uzstājies koncertzālē, jo visi to – labo iespaidu - arī sagaida. Viņi nāk uz koncertu, domājot, ka tas būs kaut kas labs. Tev ir komanda ar ļoti daudz profesionāliem, talantīgiem skaņotājiem un gaismotājiem, tev ir bijis daudz laika sagatavoties – šādi koncerti ir diezgan viegli. Tad ir tie koncerti, kuros šķiet, ka visa pasaule pret tevi sazvērējusies: tehnika ir draņķīga, cilvēki neklausās, bet, kad tu izveido saikni šādos apstākļos, tas šķiet patiešām īsti, jo nevienam klausītājam nav neviena iemesla tur atrasties un klausīties, ko dari, bet viņi tomēr ieklausās, un tas ir jauki.