Mūziķis un dziesmu autors Tims Kohs, kura vēl viena kaislība ir vizuālā māksla, plašāk pazīstams kā ilggadējs apvienības “Ariel Pink’s Hauted Graffiti” dalībnieks.

Šajā apvienībā jau vairāk nekā padsmit gadus Tima “turētais bass” ir bijis par iedvesmu vairākiem citiem mūziķiem. Ne velti jau kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem Tima pastāvīgu sadarbības partneru lokā ir arī “Gang Gang Dance”, Konans Mokasīns (Connan Mockasin), “Animal Collective”, “Prince Rama” un daudzi citi, kuru albumu ierakstu sesiju un koncertturneju dalībnieks viņš bijis. Lai cik iespaidīgi šādi ieraksti neizskatītos ikviena mākslinieciskās darbības mapītē, pēc pārcelšanās no Losandželosas un Amsterdamu T. Kohs beidzot nodevies tam, pēc kā pa īstam ilgojies – solo projektam un savu dziesmu radīšanai.

Raidījumu veidoja - Rolands Pēterkops un Reinis Semēvics
Mūziku atlasīja - Rolands Pēterkops un Reinis Semēvics
Ar Timu un Mes sarunājās - Rolands Pēterkops
Montāža - Rolands Pēterkops un Reinis Semēvics
Vizuālais noformējums - Rolands Pēterkops

Raidījumā skan:

1. Tim Koh - Please Dont Go (Tim Koh) 4:05
2. Mes - Genoeg Gehad (Mes) 2:41
3. Tim Koh - Covered With The Moss OF Time (Tim Koh) 3:21
4. Buffalo Springfield - Expecting To Fly (Buffalo Springfield) 3:46
5. Tim Koh - People In My Brain (Tim Koh) 3:02
6. John Maus - Second Death (John Maus) 2:00
7. Ariel Pink's Haunted Graffiti - Round and Round (Ariel Pink) 5:20
8. Ariel Pink's Haunted Graffiti - Beverly Kills (Ariel Pink) 3:56
9. Animal Collective - Blue Noses (Animal Collective) 6:32
10. Panda Bear - Bros (Panda Bear) 5:12

***

1. Pozitīvais radio

TIM KOH: Man patīk radio. Māksla un mūzika ir komunikācijas formas, kas nozīmē, ka tās ir domātas visiem, un radio ir domāts visiem. Tādēļ man patīk spēlēt mūziku iepretim, piemēram, patikai nodarboties ar skulptūru, jo mūzika ir domāta visiem. Tu ieslēdz radio, un jebkurš to var klausīties. Tas ir specifisks formāts. Man patīk popmūzikas struktūra, jo to var saprast jebkurš. Es nevēlos nevienu izslēgt. Ir jārunā ar visiem cilvēkiem - man šis ir svarīgi. Cilvēki bieži aiziet uz mākslas izstādēm un pēc tam saka: “Es vienkārši neko nesapratu,” - un aiziet. Pārāk daudz mākslinieku rada mākslu citiem māksliniekiem. Tādēļ bieži var redzēt cilvēkus apmeklējam izstādes, bet viņi izstādītos darbus tā īsti nemaz neapskata. Viņi paskatās un aiziet, jo tur nav nekas, ar ko viņi varētu identificēties. Kas attiecas uz izklaidi: mūsdienu māksla vienkārši cenšas emulēt izklaides industriju. Visi vēlas kļūt slaveni, bet tas ir slikti. Tādēļ mākslai vajadzētu palikt nošķirtai kā sfērai. Daudziem šķiet, ka mākslu vajadzētu integrēt mūzikā vai modes industrijā, un šī ideja ir laba, bet šie mākslinieki nekomentēs pasauli vai sabiedrību, kurā dzīvojam, – viņus interesē slava. Tā ir problēma. Īpaši tagad, kad viss notiek sociālajos medijos.

2. Māksla un tirgus

TIM KOH:: Man ir problēma ar, tā saucamo, mākslas pasauli. Mani tā vispār neinteresē. Mani interesē māksla, bet visa ap to esošā industrija man riebjas. Man nepatīk, kā tā funkcionē, man nepatīk, ka visus interesē tikai nauda, un tas, kā kolekcionāri nemitīgi cenšas sagrābties darbus. Mākslas gadatirgiem, manuprāt, nevajadzētu eksistēt – tos vajadzētu uzspridzināt. Tie vienkārši uzpūš tirgus cenas. Tas pats attiecas uz mūziku. Es mīlu mūziku. Ienīstu mūzikas industriju.

TĪRKULTŪRA: Ar modi ir tāpat?

TIK KOH: Man patīk drēbes! Mēs taču pavadījām visu dienu, pērkot drēbes! Bet tad, kad māksla pārvēršas par uzņēmējdarbību, man ar to ir problēma.

3. Mūzika, kuru ņemtu līdzi uz salas

TIM KOH: Es īpaši neklausos albumus no sākuma līdz beigām. Es klausos atsevišķas dziesmas. Esmu sev šo jautājumu uzdevis iepriekš… Man ļoti patīk Nīls Jangs (Neil Young). Arī Beach Boys un Vashti Bunyan. Es ņemtu arī savu mūziku! Kāpēc ne? (smejas) Jā, es droši vien paņemtu kādu Nīla Janga albumu. Man ļoti patīk dziesma Expecting to fly. Mēs ar draugiem nupat Viļņā dzirdējām vienu nīderlandiešu astoņdesmito gadu grupu, kas spēlēja visai savādu post-panku, bet es neatceros ne dziesmas, ne grupas nosaukumu.

4. Mūzika, kuru ņemtu līdzi_turpinājums

TIM KOH: Varbūt labāk būtu neņemt neko…

TĪRKULTŪRA: Klusums?

TIM KOH: Nē, man vienkārši nemitīgi būtu jāklausās tie paši albumi un man apniktu. Ja nu man viņi sāk riebties? Varbūt labāk, ja man nekas nebūtu līdzi.

5. Troksnis

TIM KOH: Šodien stāstīju draudzenei, ka man ļoti patīk klausīties, kā mazi bērni spēlējas skolā vai bērnudārzā. Bērnu rotaļāšanās skaņa. Viņa teica, ka, neatkarīgi no tā, kādā valodā bērni sarunājas, tas visās valodās izklausās tāpat.

TĪRKULTŪRA: Man ir līdzīgi. Es uzreiz galvā redzu ainu.

TIM KOH: Es neatceros, kam pieder šis citāts, bet kāds teica, ka jebkurai skaņai ir potenciāls kļūt par mūziku, ja to ievieto pareizajā kontekstā. Iespējams, raugoties no šāda viedokļa, vislabāk rediģētā mūzika pieder Džonam Keidžam? Vai Frenkam Zapam.

6. Par mākslu kopumā un kolekcionāriem

TIM KOH: Es nevēlos izklausīties pārlieku negatīvs, bet cilvēkiem vajadzētu būt kritiskākiem pret institūcijām un lielām korporācijām. Arī kā māksliniekiem, izaicinot tās, nevis apveļoties uz muguras un lūdzot naudu vai slavu. Pasakiet kaut ko par to, ar ko šie uzņēmumi nodarbojas! Lūk, tā ir māksla. Mākslai… Mākslas uzdevums ir mēģināt kaut ko šačakarēt, bet cilvēki no tā baidās. Mūsdienu māksla ir pārāk personīga, tās centrā ir ideja par pašizpausmi, bet mākslai vienmēr vajadzētu izpildīt sociālu funkciju, iztaujājot mākslu pašu. Mākslā var izmantot personīgo, bet tai nevajadzētu pārvērsties par tevis paša traģiskumu. Tas ir pārāk egoistiski. Tu dzīvo pasaulē. Tā nav perfekta, tur ir daudz problēmu, un daudzi cilvēki, kurus esmu saticis, īpaši - dzīvojot Eiropā, mēdz sacelties pret sistēmu. Mums visiem vajadzētu kaut ko par to teikt, nevis vienkārši cerēt, ka visiem patiks tas, ko dari, un, ja nepatiks, īdēt. Tas vairo vēlmi visu laiku savu pozicionēt kā upuri.

TĪRKULTŪRA: Tas īpaši attiecas uz mūziku, ne?

TIM KOH: Cilvēkiem patīk teikt, ka viņiem patīk kāda veida mūzika, jo tā viņus dziedē. Man nešķiet, ka mūzika vai jebkas cits var tevi dziedēt. Mūzika var likt tev apzināties apkārt esošās problēmas, un tā ir universāla. To ir ļoti viegli patērēt. Man šķiet, kad cilvēki klausās mūziku, viņi reflektē paši par sevi. Kad dzirdi skumju dziesmu un domā: “Tas… Tas mani aizkustināja.” Tas notiek tādēļ, ka tu tanī brīdī domā par savu dzīvi. Tas var būt ļoti skaisti. Ar plašu kolekcionēšanu ir līdzīgi. Cilvēki klausās šos albumus, jo viņi tajos redz paši sevi. Tādēļ viņi grib tos fiziskā formātā, nolikt uz plaukta un spoguļoties šajā dārgajā objektā, jo, ja tam ir vērtība, tad viņiem ir vērtība. Tādēļ cilvēki kolekcionē lietas. Viņiem šķiet, ka viņi būs tikpat īpaši, cik tā lieta, kas viņiem pieder.

TĪRKULTŪRA: Tu pats kolekcionē?

TIM KOH: Plates? Nē. Es agrāk kolekcionēju plates, bet vairs ne.

TĪRKULTŪRA: Ko tu kolekcionē?

TIM KOH: Man patīk kolekcionēt mazas lelles.

TĪRKULTŪRA: Lelles?

TIM KOH: Jā, es mēdzu meklēt konkrētas lelles. Es arī kolekcionēju matus.

TĪRKULTŪRA: Matus?

TIM KOH: Jā. Cilvēku matus. Šādas, mazas lietas. (smejas) Man patīk kolekcionēt mākslu no lietotu preču veikaliem. Esi redzējis? Lietotu apģērbu veikalos mēdz būt arī mākslas darbi. Arī urbānu mākslu, piemēram, ja kāds bezpajumtnieks kaut ko uzzīmē...

TĪRKULTŪRA: Kaut ko īstu?

TIM KOH: Jā. Es kolekcionētu plates, bet viņas ir tik dārgas!

TĪRKULTŪRA: Tā ir.

TIM KOH: Un tik smagas. Ja tev ir kaste, tad…

TĪRKULTŪRA: Tāpat kā ar grāmatām.

TIM KOH: Jā.

7. Grāmata un citu skaņdarbu izmantošana

TIM KOH: Es pēdējo pusotru gadu uz riņķi lasu vienu un to pašu grāmatu.

TĪRKULTŪRA: Kuru?

TIM KOH: Autoru sauc Grāfs Lotreamons. Viņš piedzima Urugvajā, bet dzīvoja Francijā. Viņam ir tāds darbs Les Chants de Maldoror. Tas ir ļoti garš dzejolis, kas ietekmēja tā laika gleznotājus, kuri pēcāk aizsāka sirreālismu. Pārsvarā tas darbs ir plaģiāts. Tas ir zagts teksts.

TĪRKULTŪRA: Zagts?

TIM KOH: Jā, viņš paņēma to tekstu un dažādās vietās to papildināja, rakstot klāt no sevis. Es to grāmatu lasu katru dienu.

TĪRKULTŪRA: Kādēļ? Tev tā palīdz?

TIM KOH: Nezinu… Es laikam esmu apsēsts, jo varu atvērt to grāmatu no jebkuras vietas un sākt lasīt bez problēmām.

TĪRKULTŪRA: Tā grāmata tevi vada?

TIM KOH: Tā varētu teikt. Tā man palīdz radīt idejas. Tā ir ļoti labi uzrakstīta un savāda grāmata. Ļoti vizuāla arī – kad lasu, allaž kaut ko redzu. Tā man ļoti palīdz, tādēļ, man pašam šķiet, ka es vienmēr uz to atsaucos. Man arī patīk tas, ka autors to vienkārši nozaga. Es arī tā daru. Es vienkārši ņemu. Vairāk māksliniekiem vajadzētu zagt. (smejas)

TĪRKULTŪRA: Ja? Kādēļ? Jo viņi var kaut ko papildināt?

TIM KOH: Jo neviens nevar uztaisīt to pašu lietu divreiz. Es varu kopēt kādu, bet man tas sanāks citādāk. (smejas) Un es esmu ļoti slinks. Reizēm man pat ir slinkums pieslēgt ģitāru pie pastiprinātāja, tādēļ es vienkārši ieeju iTunes un nozogu kaut ko. Man nospļauties par autortiesībām. Es tāpat oriģinālajam materiālam salikšu pāri tik daudz slāņus, ka neviens nepateiks, kas tas ir.

8. Māksla un kritika.

TIM KOH: Man patīk, kad man rodas kāda ideja, bet laika gaitā tā mainās. Tas ir radīšanas skaistums, jo tu atrodi kaut ko, ko nekad nebūtu atradis, turklāt pilnīgi nejauši. Mani vispār vairāk interesē process, nevis iznākums. Laikam ejot, koncentrēšanās uz rezultātu mani interesē arvien mazāk. Mūzikā ir zināma pabeigtības sajūta, kas ir patīkama, bet, kad nodarbojos ar vizuālo mākslu, man pilnīgi vienalga, kā darbs beigās izskatīsies. Es cenšos koncentrēties uz savu ideju un to realizēt. Man patīk ceļš turp. Mans pēdējais darbs, piemēram, visiem riebās.

TĪRKULTŪRA: Kas tas bija?

TIM KOH: Tas bija mazs namiņš. Kad es to būvēju, visi domāja, ka ceļu sev māju, un man vajadzēja paskaidrot, ka taisu skulptūru. Nevienam nepatika, jo darbs nebija gana abstrakts. Mākslas skolā visiem šķita, ka mākslas darbam vajadzētu būt kaut kam savādam un abstraktam, bet mani ieinteresēja viņu reakcijas, tādēļ es sāku mainīt savu darbu, atkarībā no tā, ko viņi par manu darbu teica. Cilvēki mēdza atnākt pie manis, kamēr strādāju, un dot ieteikumus, piemēram, ka man vajadzētu nokrāsot sienas, vai padarīt visu kopējo noskaņu mīlīgāku. Tad es speciāli tā nedarīju, bet mani visvairāk pārsteidza tas, kā viņi reaģēja. Kad mūsu studentu grupa gatavojās darbu prezentēšanai, visi man teica, ka mans darbs kaut kā slikti ietekmē pārējos darbus. Es domāju – tiešām? Jo jūsu darbi visu šo laiku ietekmē manējo. Man tas šķita interesanti. Es darbu atstāju pusratā – nepabeigtu un neglītu. Man ļoti interesē Bertolds Brehts. Viņam bija teorija par to, ko viņš sauca par “v-efektu”. Es to piemēroju savai mākslai. Doma tāda, ka tu speciāli atsvešini skatītāju, parādot viņam darba struktūru, un tādējādi parādot viņam darba jēgu.

TĪRKULTŪRA: Jēgu?

TIM KOH: Jā.

9. Industrija.

TIM KOH: Man šķiet, tevi interesē māksla, tādēļ es tik daudz runāju par mākslu. Ja mēs runāsim par mūziku, es runāšu stulbības. Man ir pārāk daudz problēmas ar mūziku.

TĪRKULTŪRA: Tad mums vajag klusumu?

TIM KOH: Nē, ne klusumu. Mums nevajag Red Bull Music Academy un tamlīdzīgas lietas. Viņi izliekas, ka palīdz kultūrai, it kā atbalstot mūziķus, un varbūt tas dažiem palīdz, bet īstenībā viņi vienkārši izpērk kultūru. Mums vairs nav nevienas subkultūras, nav avangarda. Es uzaugu, domājot, ka esmu daļa no subkultūras, un tādēļ esmu atšķirīgs. Es negribēju būt daļa no masu kultūras, saproti? Bet tad atnāk tāds Red Bull un to visu nopērk, izliekoties, ka tev palīdz, bet es tam neticu. Tas ir miljardiem dolāru vērts, politiski labējs, Trampu atbalstošs uzņēmums. Viņi ir sliktie. Ja nabadzīgam māksliniekam iet grūti, viņi tēlo, ka tev palīdzēs, un daudzi šo palīdzību izmisuma dēļ pieņems. Tas ir lielais izaicinājums, esot jaunam māksliniekam. Ko tu darītu? Jo tā taču ir - visi grib būt veiksmīgi, visi grib pelnīt ar to, ko dara. Es vismaz ceru, ka tā ir. Visiem vajadzētu sasniegt savus sapņus, bet šis nav pareizais veids, kā to darīt. Šis ir ļoti svarīgi. Tas pats attiecas uz Air BnB un Uber. Viņi ir ģentrificējuši pasauli. Kad skatos uz Red Bull Music Academy, es redzu mūzikas ģentrifikāciju, un neviens to neredz. Reizēm šķiet, ka tikai es un mani draugi tā domā. Man arī iet grūti! Es labprāt pieņemtu palīdzību, bet, ja šī ir mana alternatīva, tad es izvēlos kulties saviem spēkiem. Es negribu būt daļa no tā visa. Es gribu to darīt tā, kā tas ir jādara. Tad es labāk spēlēju vietējā restorānā visu atlikušo dzīvi un esmu laimīgs. Kad kļūšu vecs, ceru, ka mans darbs būs spēlēt basģitāru vietējā itāļu restorānā netālu no manām mājām. Es katru vakaru paspēlētu vietējos standartus un ietu mājās laimīgs. (smejas).

10. Palikt gudrākiem.

TIM KOH: Tas izklausās negatīvi, bet tā nav. Ne visiem ir šāda platforma, no kuras uzrunāt pasauli, - atrasties uz lielas skatuves, starp daudziem cilvēkiem, vai noturēt intervijas ar radio… Ja nu šī būtu mana vienīgā intervija dzīvē? Tādēļ es gribu teikt lietas, kas liek cilvēkiem aizdomāties par to, ko viņi dara. Tas ir ļoti svarīgi un pozitīvi. Es varbūt izklausos negatīvs, bet tā nav.

11. Par Ariel un Animal Collective.

TIM KOH: Tas, kas man patīk ar tādām grupām kā Ariel Pink, Animal Collective vai Black Dice, ir tas, ka viņi palīdz jaunajiem māksliniekiem.

TĪRKULTŪRA: Jā.

TIM KOH: Tas mani iedvesmo. Kad pirmo reizi dzirdēju Animal Collective, neticēju savām ausīm. Man ļoti patika. Bet tas, kas ir patiešām forši, ir, ka visi grupas dalībnieki ir labākie draugi, un to var redzēt, kad viņi ir uz skatuves. Tas ir ļoti forši. Ar Black Dice ir tāpat. Mans sapnis allaž ir bijis spēlēt vienā grupā ar draugiem. Es nekad neesmu vēlējies būt sesijas mūziķis. Man patīk doma par savstarpēju draudzību. Par dalīšanos.

12. Filmas

TIM KOH: Nezinu, kādēļ, bet, man šķiet, mana dzīve iet pati savu ceļu. Man allaž sanāk pagadīties pareizajā vietā un telpā un satikt ļoti interesantus cilvēkus. Īpaši mūziķus, māksliniekus un filmu veidotājus.

TĪRKULTŪRA: Tev patīk kino?

TIM KOH: Es neskatos daudz filmas, bet katru reizi, kad aizeju uz kino, redzu ko labu. Manuprāt, ir tiešām daudz labu filmu.

TĪRKULTŪRA: Piemēram?

TIM KOH: Sen neesmu bijis uz kino.

TĪRKULTŪRA: Es arī.

TIM KOH: Pēdējā, kas man ļoti patika, saucās Get Out. Man šķiet, to filmu uztaisīja divi brāļi.

TĪRKULTŪRA: Kad man vēl nebija bērnu, es daudz skatījos filmas, bet man tagad vairs nav laika. Tagad kino vairs nerāda labas filmas. Tikai meinstrīmu.

Man patika pēdējā Hayao Miyazaki filma. Neatceros, kā to sauca. Amsterdamā, kur es dzīvoju, ir tāds puisis Džefrijs, kas aizraujas ar pagrīdes kino, un viņš man un maniem draugiem bieži rāda pagrīdes vai maz zināmas filmas. Man ļoti patīk kino. Par filmām man ir grūti pateikt ko sliktu.