Raidījuma viesis - RiBOCA mākslinieks Jakobs Kirkegords, kurš jau vairākas reizes viesojies Rīgā gan festivālā "Skaņu mežs", gan RIXC.

Jakoba darbi atklāj klausītājam skaņas, kas parasti uztverei paiet garām nepamanītas, un sniedz dziļāku pasaules pieredzi caur skaņu. Viņš ir ierakstījis ļoti dažādas skaņu vides - pazemes geizeru vibrācijas, tukšas istabas Černobiļā, kustīgos Arktikas ledājus un toņus, kurus rada cilvēka vidusauss. 
Viņa darbs MELT (2016), kas dzirdams Riga Internation Biennial of Contemporary Art, komponēts no dažādu ledus kušanas pakāpju ierakstiem. "Tīrkultūras" komandai bija tā iespēja aprunāties par to visu un vairāk.

Jakobs Kirkegords: "Viena no manām pirmajām pieredzēm ar skaņu bija 6 vai 7 gadu vecumā – atklāju, ka, ierakstot sevi runājot ātri, un pēc tam to palēlinot, mana bērnišķīgā augstā balss pārtapa par zemu rūkšanu. Man tas šķita ārkārtīgi interesanti, ka varēju izmainīt kādu savu īpašību, pārveidojot sevi par rūcošu briesmoni. Manuprāt, to darot, es šo to iemācījos. Man iepatikās ierakstīt savu, savu draugu balsis, kā arī veikt ierakstus nevienam nezinot – slepus. Kādēļ skaņa?

Man šķiet, skaņai piemīt spēja tevi aptvert un iekustināt veidos, kādos attēls nespēj. Skaņa var cilvēku ietekmēt fiziski un tās avots var būt jebkāds. Tas ir visai abstrakts medijs, iepretim attēlam, kas ir konkrēts un objektīvs – tu vari jebkurā brīdī pateikt, kur attēls atrodas. Ja tu skaties uz attēlu, tu zini, ka tas atrodas tev acu priekšā, kamēr skaņu var sajust, to neredzot. Tu vari stāvēt ar muguru pret skaņas avotu, un tik un tā to sajust. Īsumā, iemesls, kādēļ dodu priekšroku skaņai, nevis attēlam, ir skaņas abstraktais raksturs.

Atšķirība starp mūziku un troksni ir ļoti subjektīva. Kas vienam ir mūzika, citam var būt troksnis. Es netiecos radīt mūziku. Mani vairāk interesē skaņu skulptūra - izmantot skaņu kā līdzekli, lai nodarbotos ar tēlniecību. Skaņa man asociējas ar formu, krāsu toņiem, tembru. Man interesē arī tas, no kurienes šīs skaņas nāk, jo ierakstus veicu pats. Mani ļoti interesē arī vietas, kur veicu lauka ierakstus. Esmu ierakstījis dabas skaņas Černobiļā, un, manuprāt, daba tur izklausās citādi. Iespējams, nevis objektīvi, bet subjektīvi, jo tu pats zini, no kurienes šī skaņa ir ņemta, tādēļ tu sāc ieklausīties, cenšoties atrast atšķirības, lai arī, iespējams, tādu nav. Šāda subjektīva klausīšanās mani ļoti interesē.

Atšķirība starp mūziku un troksni arī ir subjektīva… Džons Keidžs reiz teica, ka troksnis ir nevēlamās skaņas. Uzskatu, ka viņam ir taisnība. Troksnis man ir pozitīvs vārds, protams, ja vien nav runa par kaut ko, kas bojā manu dzirdi. Kad veicu ierakstus ar mikrofoniem vai vibrāciju sensoriem dabā vai pilsētvidē, man patīk tas, ka skaņām, kuras ierakstu, ir dziļums - šajos ierakstos ir daudz slāņu. Tā nav klīniska, digitāla skaņa, un to var sajaukt ar troksni, jo nav iespējams atšķirt vienu lietu no otras. Tad tas ir troksnis, jo signāls ir neskaidrs. Man patīk troksnis, jo troksnī skaņas mēdz būt saplūdušas, un tad tu pats vari izlemt, ko no tā visa tu gribi dzirdēt.

Idejas instalācijām, mūzikas ierakstiem un citiem projektiem man parasti rodas iedvesmojoties no kaut kā, ko esmu lasījis, dzirdējis vai pieredzējis. Iedvesma var izpausties arī kā bailes, nepatika, riebums, atsvešinātība, mistifikācija, valdzinājums vai interese. Tas var būt kaut kas, kas pievelk, gan arī kaut kas, kas atgrūž. Piemēram, Rietumkrasta barjera, kuru Izraēla ceļ Palestīnā. Man šķiet, ka šī siena, tāpat, kā jebkura cita siena, kas celta ar mērķi atdalīt vai ieslodzīt cilvēkus, ir briesmīga. Es nezinu, ko šajā sakarā iesākt – es jūtos pilnīgi bezspēcīgs. Es aizbraucu uz šo vietu un ierakstīju skaņu abpus šai sienai visā tās garumā. Pēc tam klausījos šos ierakstus, cenšoties saprast, ko šīs skaņas var man pastāstīt. Tur nebija sarunu, bet es atradu, pēc kā vadīties, pētīju vēsturi, un tā manī veidojas idejas: vai šī būs instalācija? Kāda? Varbūt tas būs dzīvais koncerts vai mūzikas albums? Man viss sākas šādi – kaut kas piesaista manu interesi, tad cenšos izdomāt, kā tam pieiet – kā lai to ieraksta. Darba nosaukums pārsvarā rodas pašās beigās.

Raidījumu veidoja - Zane Ozola, Reinis Semēvics, Rolands Pēterkops

Montāža - Reinis Semēvics, Rolands Pēterkops

Mūziku atlasīja - Reinis Semēvics, Rolands Pēterkops

Ar Jakobu Kirkegārdu sarunājās -  Zane Ozola

Tekstu tulkoja - Oskars Jansons

Tekstu ierunāja - Reinis Semēvics

Vizuālais noformējums - Rolands Pēterkops

Atbalsta VKKF

Raidījumā skan:

Shelter - Variation Abyssale

Rabbit Island - Deep in The Big (Berko Remix)

Jon Hassell - Pastorale Vassant

Colin Stetson - Charlie

SHUTTLE358 - Farming

Kate NV - двA TWO

Mauna Kea - Umor Rex

Nils Frahm - Kaleidoscope

Tom Rogerson & Brian Eno - Idea of Order at Kyson Point

Biosphere - Nook & Cranny

Jacob Kirkegaard - Sabulation

Berko - Lyre

Jacob Kirkegaard - Arc (excerpt)