Spensera Dorana un Raiena Kārlaila duets Visible Cloaks nāk no Portlendas Oregonas štatā; pagājušajā gadā iznāca viņu otrais albums Reassemblage un tam piesaistītais minialbums Lex.

Dueta mūzikai raksturīga tonālo elementu specifikācijas reducēšana un melodiju randomizēšana, tādā veidā panākot aizraujoši skaidru efektu. Izceļas galvenie moduļi, paspilgtinās apzinātā pieredze, un šajos momentos Reassemblage muzikālā valoda rod neierobežotu rezonansi, paverot ceļu uz neizzinātām realitātēm.

Albumā Lex tiek centralizēta un sintezēta runa kā multiversāla melodija, iestrādāta ainavā zem plašām, dzidrām debesīm. Tas ir cerīgs ieskats nākotnē, kur nāksies sadzīvot cilvēkiem un postcilvēkiem. Dzīvajā atskaņojumā šī mūzika kļūst par imersīvām daudzsajūtu dzīrēm ar atbilstošu vizuālo estētiku, ko radījusi digitālās un instalāciju mākslas pārstāve Brenna Mērfija – albuma pieredzi viņa no globāla ceļojuma prāta telpā pārvērš vizuālā, fiziski sajūtamā realitātē.

"Tīrkultūrā" klausāmies sarunu ar vienu no mūzikas grupas Visible Cloaks veidotājiem - Spenseru Doranu, kā arī grupas dzīvo sesijas ierakstu no 36 stundu instalācijas Cēsu mākslas festivāla ietvaros.

Raidījumā skan:

1. Visible Cloaks - California Images (Visible Cloaks) 3:22
2. Visible Cloaks - Wheel (Visible Cloaks) 3:35
3. Visible Cloaks - World (Visible Cloaks) 4:33
4. Paul De Marinis - Odd Evening (Paul De Marinis) 3:17
5. Visible Cloaks - Wintergreen (Visible Cloaks) 2:46
6. Visible Cloaks - Transient (Visible Cloaks) 2:14
7. Yoshio Ojima - Mensis (Yoshio Ojima) 4:11
8. Hiroshi Yoshimura - Surround (Hiroshi Yoshimura) 2:43
9. Visible Cloaks - Unexpected Sources Live Performance (Visible Cloaks) 40:11

***

Saruna ar Spenseru Doranu

SD: Tarkovskim ir tāda grāmata “Tēlniecība laikā”. Man šķiet, es savu darba procesu varētu raksturot līdzīgi, kur es paņemu neapstrādātu skaņas gabalu un to pārveidoju par kaut ko taustāmu, kas spēj nokomunicēt emocijas vai sajūtas, un tas nedrīkst izklausīties pēc nekā tāda, kas eksistē jau iepriekš, vai pēc lietām, kas atsaucas vai ir uzbūvētas uz kaut ko pastāvošu. Cenšos izklausīties mūsdienīgi un svaigi.

Tarkovskis savu pieeju kino sauca par tēlniecību vai skulptūru veidošanu laikā. Tu lieto kustībā esošus objektus, lai strādātu savā medijā kā tēlnieks, ņemot vērā kā telpu, tā arī laiku. Man šķiet, ka uz mūziku var paraudzīties tāpat. Tu strādā ne tikai frekvenču amplitūdā, tās palielinot vai pazeminot, bet arī laikā, līdzīgi kā tas tiek darīts kino. Tu principā strādā ar dziesmu kā ar filmu.

TK: Kā ar troksni? Kas, tavuprāt, ir troksnis?

SD: Kas ir troksnis? Droši vien tas pats, ko minēju, tikai no cita skatupunkta. Domāju, ka uz jebkuru skaņu var palūkoties kā uz troksni. Nav nekā tāda, kas man nošķirtu troksni no skaņas. Es atšķirību starp šiem jēdzieniem neredzu.

Es to nesaistu ar virtuālo realitāti, bet tur noteikti ir telpisks elements.

Kad klausāmies mūziku stereo, mēs to uztveram kā telpu, kurā objekti pārvietojas. Šī metode nāk no musique concrète vai līdzīgiem mākslas domāšanas veidiem, kuri raugās uz skaņu kā uz lietu, kurai piemīt kustības virziens.

Mēs grupā daudz izmantojam atbalss efektus, kuri ir balstīti uz konvolūcijām, kas nozīmē, ka efekts ir modelēts pēc īstām telpām un to īpatnībām. Mēs izmantojam man ļoti mīļu programmu Ultiverb, kurā ir atbalss efekti, kas modelēti pēc reālu vietu akustikas – reālām baznīcām, koncertzālēm un istabām. Tu vari paņemt kādu instrumentu un ar programmas palīdzību ievietot to šādā virtuālā telpā, brīvi to kustinot arī uz priekšu un atpakaļ, piešķirot konkrētajam instrumentam miksā trīsdimensionālu raksturu. Kad mēs spēlējam dzīvos koncertus, mans pienākums bieži vien ir izvietot Raiena spēlētos instrumentus – saksofonus, ragus, tubas un trombonus – un pielikt tiem atbalss efektus, mainot atbalss telpu, būtībā liekot tiem kustēties apkārt pa stereo spektru.

Izstrādājot ideju, mēs iedvesmojāmies no filmas, kuru uztaisījām ar mūsu vizuālo mākslinieci Brennu Mērfiju. Filmā atainojām iedomu nākotni, kurā cilvēce ir attīstījusies tiktāl, ka tā vairs neizmanto valodu, vai drīzāk - valoda, kurā visi runā, ir visu iepriekš eksistējošo valodu kombinācija. Dialogos, ja tos par tādiem var nosaukt, izmantojām automātiskās tulkošanas programmu un digitālas balsis, ar dažādiem akcentiem. Es uztapināju valodu no visām mūsdienu valodām, samaisot tās kopā kaut kādā bezsakarā, kas vairs īsti neizklausās pēc valodas, un albumā LEX ir dzirdami dialogi no šīs filmas.

Cilvēki kaut kāda iemesla dēļ… Laikam jau tādēļ, kā tajā filmā bija atainoti cilvēki – viņi izskatījās pēc citplanētiešiem. Publika padomāja, ka tā ir domāta kaut kāda citplanētiešu valoda, bet tā bija domāta mūsu valoda.

Cilvēce šajā hipotētiskajā nākotnē vienkārši tā bija attīstījusies, un tā doma bija balstīta uz mūsdienās pastāvošu realitāti, un mēs to attīstījām šādā tālas nākotnes scenārijā, bet publika domāja, ka runa ir par citplanētiešiem, kas atbraukuši no kosmosa un sarunājās dīvainā valodā.

Kad izlēmu, ka gribu ar to nodarboties? Uzaugot klausoties tēva plašu kolekciju. Klausoties Štokhauzenu vai ko tamlīdzīgu. Viņš mani ļoti ietekmēja. Bērnībā mums mājās bija ļoti dažādas plates. Folkmūzika no dažādām kultūrām un visvisādi citi žanri. Šī dažādība, šķiet, nospēlēja lielu lomu, ietekmējot to virzienu, kurā mēs tagad spēlējam.

Man šķiet svarīgi būt atvērtam pret svešām kultūrām.

Man patīk klausīties etnogrāfiskus lauka ierakstus un tādas lietas, kas ir ārpus tev pazīstamo lietu lauka, lietas, kas ir tev nesaprotamas, kurām acumirklī nav skaidri saprotama nozīme, abstraktas lietas – tas viss mani iedvesmo. Man nekad nav patikusi māksla, kuras nolūki vai mērķis ir nepārprotami skaidri, lineāri vai man ir viegli izsekot tai domai, kuru mākslas darbs nes.

Man patīk nesaprotamas lietas.

Kuras skaņas man pietrūktu? Tas, kā koki mežā šalc. Vai okeāna šalkšana. Vienkāršas, gandrīz klišejiskas skaņas, ar kurām parasti piebāž nomierinošus skaņas celiņus, kas domāti fonam. Manuprāt, šādas skaņas uz mums nostrādā instinktīvi. Domāju, ka mums katram dabas skaņas dzīves laikā iegūst individuālu nozīmi, lai arī tās ir tik plaši izplatītas.

Manuprāt, Haruomi Hosono un Ryuichi Sakamoto ir labākie mūziķi visā pasaules vēsturē. Redzu, ka viņi beidzot sāk saņemt pēc nopelniem un kļūt atpazīstami populārajā kultūrā. Esmu gatavs runāt par viņiem ar jebkuru, kurš gatavs mani uzklausīt. Esmu ļoti ietekmējies no viņiem.

Satoshi Ashikawa arī drīz kļūs par zvaigzni. Viņš ir izcils ambient mūzikas teorētiķis un lielisks komponists. Protams, ja runājam par šiem kungiem, jāmin arī Hiroshi Yoshimura. Ja man būtu jāizvēlas, šie ir mani mīļākie mūziķi.

Tīņu gados man bija vesela mūzikas karjera, kuras ietvaros es tūrēju pa Japānu un Japānā izdevu piecus mūzikas albumus.

Manus albumus ASV izdeva tikai daudzus gadus vēlāk. Agrīnajos divdesmit gados es daudz ceļoju pa Japānu, gāju uz mūzikas veikaliem, pirku plates, atklāju daudz ko jaunu. Tad arī atklāju Ryuichi Sakamoto albumu B-2 Unit. Man pirmajā brīdī vienkārši iepatikās plates vāks. Man viņa vārds neko daudz neizteica, bet caur to plati vēlāk atklāju Japānas mūzikas pasauli, kas, manuprāt, ir kā tāds patstāvīgs, atsevišķs visums. Amerika Japānas mūzikai sākusi pieslēgties tikai salīdzinoši nesen, jo Japāna īpaši neeksportēja savu mūziku - tāds tirgus tolaik nepastāvēja, bet viņu mūzikas scēna, kas vienā brīdī vienkārši uzsprāga, radīja ļoti daudz interesantus māksliniekus, par kuriem lielākā daļa pasaules nemaz nenojauš. Viņiem ir mūzika no septiņdesmitajiem, astoņdesmitajiem un deviņdesmitajiem gadiem, un pārējās pasaules klausītāji tikai pēdējos gados sākuši to pakāpeniski aptvert.

TK: Kas ir visklusākā skaņa?

SD: Neskaitot klusumu, ja?

TK: Jā.

SD: Varbūt tas fona troksnis, kas raksturīgs pilsētas dzīvei. Zini, kad esi atstājis logus vaļā, un ārā vienmēr ir kaut kāds ļoti kluss fona troksnis, pie kura, dzīvojot pilsētā, ir jāpierod? Vienā brīdī šis troksnis sāk kļūt par klusumu.

Es dzīvoju uz ļoti trauksmainas ielas. Man ir tinīts. Tas nozīmē, ka man visu laiku ausīs džinkst, jo es ilgus gadus esmu nodarbojies ar mūziku.

Šī iemesla dēļ man patīk atrasties vidē, kurā ir manis minētais nelielais fona troksnis, jo tad es nedzirdu tinītu. Ja esmu absolūtā klusumā, es to sāku dzirdēt. Tādēļ dodu priekšroku nelielam troksnim - manā gadījumā tas ir tuvākais klusumam, kas ir iespējams.

***

Raidījumu veidojuši: Rolands Pēterkops, Reinis Semēvics
Mūziku izvēlējies: Reinis Semēvics
Ar Spenseru Doranu sarunājušies Toms Auniņš, Rolands Pēterkops un Reinis Semēvics
Tekstu tulkojis Oskars Jansons
Montāža - Rolands Pēterkops un Reinis Semēvics
Vizuālais noformējums - Rolands Pēterkops