Šoreiz "Tīrkultūras" viešņa - Ņujorkā dzīvojošā māksliniece Filisa Čena (Phyllis Chen) - pianiste, rotaļu klavieru spēles meistare, komponiste, pasniedzēja un kuratore, kura nesen uzstājās festivālā "Zemlika". Tieši tur arī "Tīrkultūra" sastapa un uzrunāja mākslinieci.

Raidījumu veidojuši Zane Ozola, Rolands Pēterkops un Reinis Semēvics, mūziku izvēlējies Reinis Semēvics, vizuālais noformējums – Rolands Pēterkops, ar Filisu Čenu sarunājusies un tekstu ierunājusi Zane Ozola, tekstu tulkojis Oskars Jansons.

Vizītkarte

Mani sauc Filisa Čena, dzīvoju Ņujorkā, esmu komponiste un spēlēju rotaļu klavieres. Spēlēju klavieres kopš piecu gadu vecuma, rotaļu klavieres sāku spēlēt, kad man bija divdesmit divi. Mana muzikālā izglītība ir klasiskajā klaviermūzikā. Tomēr man tā vienmēr šķitusi ierobežota - tādā nozīmē, ka tur trūka kaut kas, kamī es varētu izpausties, padarot to par savu profesiju. Uz rotaļu klavierēm uzdūros nejauši – man tās netika pasniegtas kā mūzikas instruments, es tām vienkārši uzdūros un acumirklī iemīlējos to skaņā. Tā atgādina zvaniņus, turklāt tas bija taustiņinstruments, kurus protu spēlēt, bet tam neviens nebija rakstījis mūziku, tādēļ jutu, ka es varētu kļūt par ļoti dzīva un klātesoša momenta daļu – radīt mūziku šim instrumentam. Tā es sāku spēlēt rotaļu klavieres.

Mūzika – pieredzes, sociālās dzīves un sabiedrības atspoguļojums

Manuprāt, tie cilvēki, kurus dēvē par amerikāņu eksperimentālajiem komponistiem, radīja mūziku, kas ļāva vaļu lielai mana radošuma daļai. Tādi cilvēki kā Džons Keidžs tiešām mainīja manu skatījumu uz to, ko es varētu darīt. Bet es nevaru teikt, ka mani ietekmējusi kāda konkrēta kompozīcija – mūzika bieži vien ir integrēta dzīvē, un tai ir iespējams redzēt dažādus piemērus dažādās ikdienišķās lietās.

Manuprāt, mūzika ir mūsu pieredzes, sociālās dzīves un sabiedrības atspoguļojums. Tādēļ man būtu grūti norādīt uz konkrētu brīdi, par kuru varētu teikt: šeit viss mainījās. Sāls, drīzāk, ir kultūrā, kuru esmu patērējusi, kopumā.

Daudzas no viņu idejām, klasiskas koncertu formas kontekstā, bija revolucionāras, bet uzskatu, ka mūzika ir jebkas, kas izmaina skaņu vidi, kurā dzīvojam, tādēļ tam nav jābūt nekam tik specifiskam, kā to darīja šie komponisti, tolaik konkrēti izceļot atsevišķas idejas. Šobrīd, kā teicu, tas ir daudz vairāk saplūdis ar dzīvi kopumā, un, ja kāds cits tā uz mūziku neraugās, man pret to nav iebildumu, bet tas ir tas, kas mani interesē visvairāk.

Mīļākā skaņa

Manuprāt, skaņa ir dziļi saistīta ar atmiņu vai asociācijām. Kad vēl esam embrija stāvoklī, skaņa ir pirmā maņa, kura mūsos attīstās. Ja vien dzīves laikā nekļūstam kurli, tā ir arī pēdējā maņa, kas pamet ķermeni, kad mirstam, tādēļ, ja izbaudu kādu skaņu, tad tā parasti ir tāda, kuru iepriekš nebiju dzirdējusi. Šādi es atklāju rotaļu klavieres, kuras man būtībā šķita interesants maisījums ar lietām, kuras es nekad nebiju piedzīvojusi un lietām, kuras, iespējams, saistās ar agrīnām bērnības atmiņām. Bet, visādi citādi, man šķiet, ka mīļākās skaņas parasti ir kaut kas tāds, kas par kaut ko atgādina, kaut kas jauns vai kaut kas, kas izceļas uz jauna konteksta fona. Manuprāt, es gūstu daudz iedvesmas arī no dabas skaņām – skaņām to organiskajā formā. Es sliecos uz maigām un niansētām skaņām, kas spēj izmainīt manu apkārtējo vidi.

Dziedināšana

Man šķiet, ka skaņa var ārstēt daudzas cilvēku rūpes, ne tikai tādā ziņā, kā to dara mūzikas terapijā, bet skaņa ir vibrācijas un tā kā mūsu ķermenī arī ir dažādas vibrācijas, skaņa var to ietekmēt. Ir daudz cilvēku, kas šo ir pētījuši.

Darbos ar rotaļu klavierēm esmu uzrakstījusi partijas dziedošajām bļodām, un ir skaņu ārsti, kas ar tām strādā. Es neesmu droša, vai viņi savu praksi argumentē, pamatojoties fiziskajā pasaulē, taču pastāv sena tradīcija, kuras ietvaros cilvēki tic, ka šādas vibrācijas ietekmē tīklu mūsu ķermenī, tādēļ man nav zinātniska izskaidrojuma, bet šāda folklora man vienmēr šķitusi pievilcīga.

Tas ir – vai arī zinātne! Es nezinu, bet mani pievilina tieši folklora.

Kā rodas mūzika

Kad radu mūziku, iedvesma nāk no dažādām vietām. Reizēm tas ir kaut kas konkrēts, piemēram, kad man ir uzdots kāda projekta ietvaros uzrakstīt darbu ērģelēm, un darbam jāpiemīt tādām un tādām īpašībām. Taču tās lietas, kuras rakstu sev.. tām jānāk no kāda brīža, kurā es kaut ko ieraugu nedaudz citādāk. Tas ir tāds kā “ja nu…” moments, kurā man jāaizdomājas: ja nu šis vai tas ir iespējams. Mūziķa profesijā izjūtu lielu cieņu pret jaunatklāšanu. Man ļoti patīk nezināt, kur kāda ideja aizvedīs jo ilgāk, jo labāk, tādējādi pastiepjot eksperimentēšanas procesu.

Pieredze

Tas, ko sniedzu publikai, nav kaut kas konkrēts, bet tā, manuprāt, ir pieredze. Vissvarīgākais ir, ka publika iegūst pieredzi, kuru tā atcerēsies. Ne visiem tas patiks vai šķitīs spēcīgi, bet, ja tas ir kas provokatīvs, vai kaut kas, par ko viņi aizdomājas vai sajūt, tad mans laiks ir iztērēts lietderīgi. Man arī šķiet, ka, ņemot vērā to, kā mūsdienās tiek izplatīta mūzika, proti, tā “ierašanās un klausīšanās” māksla, kur tu patiesi vēro kādu uzstājamies vairs nav tik populāra, un vienlaicīgi, manuprāt, tur ir liela maģija, kad kāds ierodas uz tavu koncertu un atvēl laiku no savas dzīves, lai tevi paklausītos. Viņi tevi nepārtrauc, tā arī nav saruna – viņi vienkārši sēž un klausās. Man šķiet, ka tāda veida pieredze rada kopienu un kaut ko, kas ir atšķirīgs no, piemēram, plates klausīšanās mājās. Būt daļai no publikas – tu iesaisties, tā ir aci pret aci situācija.

Spēles ar rotaļu klavierēm

Ir kompozīcija, kuru sarakstīju stīgu kvartetam un rotaļu klavierēm. Šo skaņdarbu pasūtīja stīgu kvartets. Es ilgi domāju, kā strādāt ar šo uzstādījumu un tas, kas tur notiek, ir, ka visa skaņdarba laikā es dekonstruēju rotaļu klavieres, atklājot to uzbūves materiālu dabiskās skaņas, jo cilvēki pēc maniem koncertiem vēl aizvien nereti ir pārsteigti: kas tas ir par instrumentu? Vai tas ir elektrisks, vai es to ‘laižu’ caur efektiem. Patiesībā tas ir akustisks instruments ar ļoti specifisku skaņu un šajā skaņdarbā es cenšos izstādīt apskatei tā metāla detaļas, plastmasas taustiņus, saplāksni – visu tā uzbūvi. Lai to izdarītu, kvartets ar mani sadarbojas, piemēram, skaņdarba sākumā mūziķi ar lociņiem spēlē atsevišķas rotaļu klavieru korpusa daļas, un atkarībā no tā, kuru daļu spēlē, tonis un skaņa ir atšķirīgi.

Tad es no klavierēm izņēmu stieņus, pa kuriem sit āmuriņi, liekot skanēt tikai plastmasas taustiņiem kopā ar stīgu kvartetu.

Šo skaņdarbu sarakstīju, jo biju pavadījusi ilgu laiku pati domājot, kas ir rotaļu klavieres un paskaidrojot to citiem, tādēļ vēlējos ierakstīt “skaņu paskaidrojumu”, kurā man nebūtu jāizmanto vārdi. Cits man ļoti tuvs darbs ir nelielām rotaļu klavierēm, kurām melnie taustiņi ir uzzīmēti, četrām bļodām, leijerkastei un sagatavotām klavierēm. Skaņdarbā izmantoju tikai četras augstākās sagatavoto klavieru oktāvas, kur es starp stīgām saliku dažādas salūzušu leijerkastu detaļas. Tādējādi es šīs klavieres pārveidoju tā, lai tās skan kā rotaļu klavieres. (smejas) Šo skaņdarbu sauc Hush. Tas ir rotaļīgs darbs, kuru sarakstīju meitai, kad ar viņu biju stāvoklī. Citi darbi, kuri mani interesē ir ļoti gari darbi, iespējams, viņus ir grūti izsēdēt, piemēram, Mortona Feldmana vai Maikla Pizaro darbi. Klausoties tu varbūt nezini, kur tas viss ved, bet pēc četrām vai piecām stundām mēdz piemeklēt brīdis, kurā tava uzmanība izmainās, lietas kaut kā saplūst un sanāk kopā, un pacietība, lai ļautu šādam skaņdarbam izmainīt tavu skaņu vidi, ir tas, kas mani šobrīd ļoti interesē.

Skaņas vizualizācija

Ir interesanti strādāt ar mūziku, jo tā ir tik abstrakta. Reizēm es izmantoju zīmējumus, lai atcerētos kādu ideju. Rakstiski nošraksti agrāk bija tas medijs, kuru tu interpretē – tas ir pats skaņdarbs. Man, savukārt, patīk zīmēt, lai iegaumētu kādu lielu iztēles ainu. Kad pierakstu mūziku uz lapas, tā jau ir mana darba pēdējā stadija, es cenšos to nedarīt pārāk agri, pretējā gadījumā man viss process šķiet pārāk konkrēts. Tamdēļ saglabāju zīmējumus, kuri palīdz man atcerēties kādu perspektīvu vai kopējo noskaņu, kuru vēlos radīt. Es izmantoju attēlus, lai atcerētos sajūtas. Man tas šķiet konkrētāk, iepretim kaut kā paturēšanai atmiņā, taču nošu pierakstīšana man šķiet pārāk konkrēta. Mums ar vīru – viņš ir video mākslinieks – bija tāds periods, kurā radījām dažādus interaktīvus darbus rotaļu klavierēm un video materiāliem, kuriem piemita šādas… sinestētiskas īpašības. Mēs vēl aizvien šādi strādājam, bet mūsu sadarbība kopš tā laika ir mainījusies, bet dažas idejas, kuras mums tolaik radās, ciktāl ir runa par mūsu stilu, nekad nejutās gana personīgas. Minētā sinestētiskā pieredze jutās vispārīgāka par tām pieredzēm, kuras piedzīvojam šodien, tādēļ vēlamies tās padarīt konkrētākas.

Kad kāds rada mūziku, ir grūti teikt, no kurienes tas viss rodas, taču tam jānāk no dzīva cilvēka, dzīva ķermeņa, kas izdara savas izvēles un reaģē uz apkārtesošo vidi. Jā, es teiktu, ka mūsu pieredzei ir vislielākā loma.

Raidījumā skan:

Angelica Negron - The Little Things for toy instruments and live electronics (Angelica Negron) 8:04
John Cage - Williams Mix (John Cage) 5:48
Phyllis Chen - Whatever Shall Be (Phyllis Chen) 10:10
John Cage - In A Landscape (John Cage) 9:47
Karlheinz Essl - Whatever Shall Be (Karlheinz Essl) 8:52
Nuno Canavarro - Untitled 3 (Nuno Canavarro) 4:20
Bjork - Paradisa (Bjork) 1:44
John Cage - Suite For Toy Piano (John Cage) 3:20
Ishq - The Golden Flight Of Swans (Ishq) 11:10
Nicolas Jaar - Fall Into Time/Follie a Deux (Nicolas Jaar) 5:43
John Cage - Dream (John Cage) 8:42
Devonte Hynes - Suite Per il Servo Moro (Devonte Hynes) 6:11
Bjork - Tabula Rasa (Bjork) 4:42