Šonedēļ "Tīrkultūrā" RIBOCA ciklu turpinām ar Timu Ingoldu, kura pētījumi un mācību lekcijas pievēršas saiknēm starp antropoloģiju, arheoloģiju, mākslu un arhitektūru kā iespēju tuvāk aplūkot attiecības starp cilvēkiem un viņu apdzīvoto vidi.

Viņš aplūko cilvēku kā organismu, kas meklē ceļu cauri pasaulei, kura pati atrodas kustībā, pastāvīgi radot un mainoties sastapto telpu un vietu iespaidā.

Tims Ingolds ir Skotijas Aberdīnas Universitātes sociālās antropoloģijas katedras vadītājs, strādājis ar skotu sāmiem Somijas ziemeļaustrumos, kur plaši pētījis šo cilvēku ekoloģisko pielāgotību un sabiedrības struktūras.

Strādājis arī ar Ziemeļu polārā loka iedzīvotājiem 80. gados, salīdzinoši pētot, kā lauksaimniecība, mežkopība un ganāmpulku lopkopība iestrādāta viņu dzīves veidā.

Gadu gaitā Tims rakstījis par iztēles lomu un tagad gatavo jaunu monogrāfiju, kuras nosaukums būs Imagine the Real un kura klajā nāks 2021. gadā.

"Tīrkultūrā" skanošā lekcija pieskaras dažām šī darba tēzēm, vēršoties pret ideju, ka mums, īpaši pašiem jaunākajiem, tuvojas jau gatava un skaidri definēta nākotne. Tima lekcija tā vietā piedāvā atgriezties pie nākotnēm, kas sniedzas neierobežoti tālu mums priekšā. Viņš runā par to, kā iztēle un atmiņa saplūst vienkop temporālā reģistrā, kas, izejot ārpus šībrīža robežām, iesniedzas noturīgākos laika ritmos.

Raidījumā skan:

1. Eli Keszler - Enter The Briste Strum (Eli Keszler) 5:26
2. Oliver Coates - Prairie (Oliver Coates) 1:41
3. Skee Mask - Frogsplash (Reshape) 5:19
4. Roberto Carlos Lange - Cloud Wow 001 (Roberto Carlos Lange) 8:27
5. Colin Stetson - Stories (Colin Stetson) 2:18
6. Burial - Subtemple (Burial) 7:23
7. King Crimson - I Talk To The Wind (King Crimson) 6:06
8. K-Lone - Happened (K-Lone) 5:34
9. Skee Mask - MDP5 (Skee Mask) 5:49
10. Dean Blunt - Funktion (Dean Blunt) 2:55
11. Perfume Genius - Moonbend (Perfume Genius) 5:21
12. Eden Burns - Kelly 1 (Eden Burns) 9:25
13. Julianna Barwick - Healing Is A Miracle (Julianna Barwick) 4:11
14. Armand Hammer - The Eucharist (Armand Hammer) 1:46

Tulkojumu no angļu valodas ierunājis Dāvis Eņģelis

***

Domas, ar ko es šodien vēlētos iepazīstināt, atnākušas pie manis gluži nesen. Es tās vēl nekur neesmu izklāstījis, un daļēji tās dzimušas kā rezultāts tam, ko mēs visi šobrīd piedzīvojam. Manas lekcijas nosaukums ir “Jaunie, vecie un šībrīža paaudze”. Un tā aizsākas ar situāciju, ko pieredzējuši daudzi no mums, tajā skaitā es pats ‒ proti, viens no sāpīgākajiem pašreizējās pandēmijas karantīnas aspektiem ir tas, ka vecvecākiem nav iespējas satikt savus mazbērnus, kā arī vienkāršs nepastarpināta fiziska kontakta trūkums starp dažādu paaudžu cilvēkiem ‒ pavecajiem un pavisam jaunajiem.

Līdz gluži nesenai pagātnei daudzās valstīs viņiem nav bijis iespējams satikties vai apciemot citam citu. Viņi redzējušies tikai uz ekrāniem. Un tas bijis ļoti sāpīgi, gan vecvecākiem, gan mazbērniem.

Es runāju no savas pieredzes, jo pats esmu vectētiņš. Es ar nepacietību gaidu nākamo nedēļu, kad pēc gandrīz četru mēnešu pārtraukuma satikšu savus mazbērnus. Taču šī vecākās vai daudz vecākās paaudzes nošķiršana no krietni jaunākās nav nekas jauns.

Mūsu sabiedrībās tā notiek jau krietni sen, un pandēmijas uzspiestie ierobežojumi savā ziņā tikai saasinājuši jau eksistējošu problēmu. Un problēma ir tāda, ka starp vecāko un jaunāko paaudzi šķiet iedzīts ķīlis. Un šis ķīlis ir paaudze, kas ir starp tām abām ‒ starppaaudze. Mēs mēdzam domāt par sabiedrību kā veidojumu no trim paaudzēm. Viena ir jaunie cilvēki, kas vēl tikai pieaug un uzkrāj zināšanas, kas ļaus viņiem iekļauties sabiedrībā.

Ir vecie cilvēki, kas savu jau paveikuši, kuriem viss jau šķiet aiz muguras un kuri būtībā pamesti savā ziņā, lai palēnām izzustu. Un ir tie cilvēki, kas atrodas vidū. Tie ir tie, kuri dara lietas, kuri rada pasauli, kuri veido nākotni. Šī starppaaudze iespraukusies starp jaunajiem un vecajiem, un tas ir nošķīris vecāko paaudzi no jaunākās.

Un reizēm liekas, ka šie starppaaudzes pasaules radītāji ir tik aizņemti ar savu pasaules radīšanas darbu, tik nodarbināti ar šībrīža problēmām, ka velta visai maz uzmanības savas sabiedrības vecajiem un jaunajiem cilvēkiem.

No šīs vidējās paaudzes viedokļa, vecie cilvēki jau ir izbaudījuši savu vietu zem saules. Viņi jau ir kaut kas bijuši, un tagad viņiem vajadzētu nemanot atkāpties un skaisti pazust savā dzīves novakarē. Bet jaunie ‒ tie ir cilvēki, kuri jāizglīto, jāizaudzina par sabiedrības locekļiem, lai varētu sagaidīt nākotni, kas viņiem jau sagatavota.

Interesanti, ka mēs lietojam šādu frāzi, face the future [burtiski ‒ pavērsties ar seju pret nākotni]. Tā jau ir ar seju pret mums. Es skatos šajā ekrānā, un tur esmu es. Es uz to skatos.

Iznāk, ka nākotne jau ir gatava. Tā nāk mums pretim. Tā nesniedzas nekādos neizmērojamos dziļumos, bet plešas kaut kur aiz apvāršņa. Savā ziņā tā pati mums tuvojas.

Un man šķiet, šobrīd visapkārt valda dziļš nemiers, jo mēs jūtam, kā nākotne nāk mums arvien tuvāk un tuvāk ‒ varbūt tā jau ir nonākusi pie mums. Tā ir kā stīga, kas kļūst arvien īsāka un īsāka. Jo īsāka kļūst stīga, jo straujāk tā vibrē un jo augstāka ir skaņa, ko tā rada. Un tieši tā, man šķiet, ir šībrīža sajūta ‒ arvien pieaugošas bažas, nākotnei pienākot arvien tuvāk un stīgas vibrācijai skanot arvien augstāk.

No starppaaudzes vai, kā es to saucu, šībrīža paaudzes viedokļa, dzīvei ir zvanveida līknes forma.

Līdz ar vecumu tā vispirms kāpj uz augšu, tad viducī sasniedz augstāko punktu un pēc tam, tuvojoties galam, atkal pamazām izgaist.

Taču paradokss ir šāds ‒ ja šībrīža paaudze vēlas radīt pasauli, radīt nākotni nākamajai paaudzei, tai jānojauc tas, kas ticis radīts pirms tam. Tā nevar vienkārši pieņemt to, ko tai radījusi iepriekšējā paaudze.

Ja katra paaudze radītu nākotni nākamajai, tad nākamajai nepaliktu nekā, ko darīt, vai arī tā būtu nespējīga radīt pati savu nākotni. Un vienīgais veids, kā tā varētu to paveikt, ir iznīcinot iepriekšējo nākotni vai aizsedzot to, vai aprokot to, lai pēc tam varētu tai likt virsū pati savas celtnes līmeni.

Mēs mēdzam domāt par paaudzēm kā slāņiem, kas seko cita citai kārtu kārtām. Slānis uz slāņa, un uz tā atkal nākamais slānis.

Pašreizējā “šībrīža paaudze” savu slāni liek uz tā slāņa, ko uzcēlusi iepriekšējā “šībrīža paaudze”, kura nu jau ir veci cilvēki. Un viņi savukārt savu slāni likuši pāri priekšgājēju būvētajam.

Tātad šķiet, ka, paaudzēm mainoties, priekšgājēju plāni nākotnei sabirst putekļos, bet pēcteči savukārt tieši tāpat atnāks un apraks nākotni, kas tai būvēta. Tā mēs liekam klāt slāni pēc slāņa, slāni pēc slāņa. Un ja mēs varbūt reizēm saglabājam kādus objektus no iepriekšējā slāņa vai uzduramies tiem izrakumos, tad šīs lietas tiek saglabātas kā senlietas muzejā ‒ tām vairs nav savas lomas, ko spēlēt tagadnē.

Un savā ziņā ikviens šāds objekts ir paredzējums un/vai paredzējuma nepiepildīšanās.

Pastāv arī noteikta zinātnes formula. Tiek pieņemts, ka zinātne attīstās, ejot cauri pieņēmumu un atspēkojumu procesam.

Ikviens pieņēmums, ikviena hipotēze ar laiku tiek apgāzta, un tiek pieņemts, ka zinātne attīstās, vienmēr aizejot tālāk vai atspēkojot to, kas ticis uzskatīts pirms tam.

Un kad mēs domājam par paaudzēm, kas šādā pašā veidā seko cita citai, mēs iztēlojamies, ka ikviena paaudze būvē savus nākotnes paredzējumus, būvē savus nākotnes plānus.

Un tad katra trešā paaudze, kas tai seko, noraida vai atspēko šos plānus un ieliek to vietā kaut ko savu.

Un tā tik tiešām tai jārīkojas, ja ikvienai paaudzei nepieciešama nākotne, ko tā var saukt par savu.

Un tomēr ‒ šāda nebeidzama nomaiņas ķēde, kurā ikviena paaudze iznīcina vai aprok to, ko paveikuši tās priekšgājēji, diez vai uzskatāma par ilgtspējīgas dzīves formulu.

Ilgtspējība galu galā nenozīmē nonākt pie kaut kāda gala secinājuma, kas paliks spēkā uz mūžīgiem laikiem. Ilgtspējība nozīmē, ka dzīvei ir iespēja turpināties kā upei ir iespēja tecēt ‒ nevis kaut kur pēkšņi apstāties.

Taču šāda nākotņu nomaiņas ķēde gluži neizklausās pēc formulas, kas ļaus dzīvei turpināties. Un tā arī nav nemaz tik nenovēršama.

Mans pieņēmums ir, ka mūsdienu priekšstats par progresu, kas veidots pēc zinātnes parauga kā prognozējamu neveiksmju vēsture, kā virkne nākotņu, kas iztēlotas, lai tiktu atspēkotas ‒

ka šis priekšstats ir ilūzija, himera.

Un svarīgākais ir saprast, ka ilgtspējība patiesībā ir nesavienojama ar šo progresīvo pārmaiņu doktrīnu.

Mēs nevaram vienlaicīgi argumentēt par labu kumulatīvam progresam, kurā katra paaudze ieliek kaut ko savu, bet reizē atspēko iepriekšējo, un priekšstatam par ilgtspējību kā iespēju dzīvei turpināt savu gaitu.

Es domāju, ka mums jāpieņem atziņa, ka progress un ilgtspējība nav viens un tas pats ‒ ka tie pat nav savienojami. Un ja mēs tik tiešām vēlamies, lai dzīve ir ilgtspējīga, tad mums savā ziņā jāatsakās no progresīvo pārmaiņu doktrīnas.

Taču atteikšanās no progresīvo pārmaiņu doktrīnas nenozīmē regresu.

Tas nenozīmē apgalvot, ka vienīgais ceļš uz priekšu ir atpakaļ. Noliedzot progresu, mums nav jāsaka: “Vienīgā alternatīva ir regress.”

Tā vietā mums jāatrod ceļš uz priekšu, kas tiešām rit līdzi dzīves plūdumam, nevis aizšķērso to.

Citiem vārdiem, mums jādomā par paaudzēm citādi.

Mēs iztēlojamies katru paaudzi kā slāni, un šie slāņi klājas cits uz cita kā grāmatas lappuses, un katra nākamā paaudze pieliek klāt savu lappusi. Tā vietā nepieciešams cits tēls, kurā paaudzes drīzāk pārklājas kā šķiedras, kas veido virves vijumu.

Iztēlojieties virvi, ko mēs vijam no šķiedrām. Tā var būt zāle vai kāda cita organiska šķiedra. Virvi taisa, paņemot žūksnīti šādu šķiedru un savijot, un vīšanas gaitā visu laiku tiek liktas klāt jaunas šķiedru šķipsnas.

Un kad ir gatavs šāds šķiedru savijums, tad mēs šos savijumus sapinam kopā savā starpā.

Bet svarīgi, ka ikvienai šķiedrai, ikvienam zāles kumšķim, vai ko nu jūs lietojat, ir noteikts garums. Tas ir tik garš, cik nu ir.

Tieši tāpat mēs varam sacīt, ka cilvēka vai dzīvnieka mūžs ilgst tikai zināmu laiku. Tam atvēlēts zināms garums.

Bet, vijot virvi, mēs pastāvīgi piepinam klāt jaunas šķiedras, jo vecās izbeidzas.

Un tā, lai gan katram mūžam ir savs ierobežots garums, pati virve var turpināties bezgalīgi.

Svarīgi ir tas, ka dzīves, ko mēs savijam kopā, tiek liktas cita citai līdzās gareniski. Ja mēs turpinām šo virves analoģiju, paaudzes netiek liktas cita uz citas,

katra savā sinhronitātes līmenī, kas sakārtoti cits uz cita diahroniskā secībā. Tā vietā individuālās dzīves pastāvīgi pārklājas, un tās kopā rada nākotni caur šo pārklāšanos.

Un tā, lai arī neviens nedzīvo mūžīgi, pievijot klāt jaunas dzīves, kad vecās aptrūkstas, dzīve kopumā var turpināties bezgalīgi.

Kad mēs vijam virvi, elastīgo izturību tai piešķir tieši tas, ka šķiedras šādi savijušās cita ap citu.

Un tā arī dzīvē ‒ vecajiem un jaunajiem jādzīvo savas dzīves kopā, lai varētu iemīt drošu taku nākamajām paaudzēm.

Tātad es gribu, lai jūs domājat par paaudzēm nevis kā par slāņiem, bet gan kā šķiedrām.

Es domāju par paaudzēm, kas pārklājas kā virves šķiedras. Un nākotne tiek radīta nevis, vienai paaudzei aizstājot iepriekšējo, bet gan kā šķiedrām savijoties citai ap citu pašā dzīves procesā.

Protams, lielāko cilvēces vēstures daļu cilvēki savas dzīves vadījuši tieši tā.

Tas ir – bērni ir auguši, klausoties vecākās paaudzes stāstos un vērojot viņu paradumus, atklājot šo stāstu nozīmi, lai savas pieredzes gaitā veidotu praktiskās iemaņas un ar laiku kļūtu par tādiem pašiem stāstniekiem un darītājiem.

Ir daudz antropoloģisku novērojumu par stāstniecību, par to, kā jaunieši sēž un klausās vecāko paaudžu stāstos.

Šie stāsti taču nenodod jaunākajai paaudzei nekādu kodētu informāciju. Bērni vienkārši klausās aizraujošos stāstos.

Viņi īsti nezina, ko šie stāsti nozīmē – līdz brīdim, kad dzīvē gadās nonākt situācijā, kura līdzinās stāstā aprakstītajai.

Un tad viņi atceras, kā situācija atrisinājās stāstā un var izsecināt, kā to risināt savā dzīvē.

Tātad stāsta jēga atklājas retrospektīvi: brīdī, kad tā ienāk paša dzīves pieredzē.

Tas ir izplatīts veids, kādā jaunieši visā cilvēces vēstures garumā ir mācījušies no vecākajām paaudzēm.

Viņi ir skatījušies, klausījušies un atklājuši dzirdētā un redzētā jēgu savas personīgās dzīves pieredzes situāciju risināšanas kontekstā.

Tomēr lielākoties, un it īpaši sabiedrībās, kuras neglīti saucam par modernām –tā saucamajās modernajās sabiedrībās tas lielākoties vairs nenotiek.

Tas vairs nav veids, kādā bērni mācās no vecākajām paaudzēm.

Ir grūti precīzi pateikt, kāpēc tas mainījies, vai kā tieši tas noticis.

Kad un kāpēc ikviena starppaaudze sāka sevi uzskatīt par šībrīža paaudzi?

Un kas tai iedvesis to pasaules veidošanas degsmi, kas ļauj norakstīt vecākās paaudzes gudrību un uzskatīt savus bērnus – kā mēs to mēdzam – par vienkāršām dabas radībām, kas atrodas pašā audzinātības sākumpunktā un kuras nepieciešams ievest nākotnē, kuras veidošanā viņi nekādi nevar piedalīties?

Tā ir vēsturiski veidojusies attieksme – mēs esam iemācījušies uzskatīt bērnus par baltām lapām, vai tīri bioloģiskām būtnēm, kuru galvas mums jāuzpilda ar kultūru.

Tas ir moderns priekšstats – tāpat kā uzskats, ka vecie ļaudis vairs nepiedalās nākotnes veidošanā.

Tātad kaut kad šo priekšstatu par vienoto virvi, kurā savijas nākošās un aizejošās paaudzes, ir nomainījis priekšstats par paaudzēm kā kārtām, kuras nomaina cita citu.

Kāpēc un kā tas īsti notiek ir ļoti sarežģīts jautājums, un es neesmu drošs, ka zinām visas atbildes.

Taču skaidrs ir tas, ka modernajā pasaulē šībrīža paaudzi maz interesē stāsti vai prasmes.

Tā šos stāstus noraksta kā vienkāršu tradīciju.

Stāsti pastāv vai tiek saglabāti bērnu izklaidēšanai, kultūrvēstures mantojuma izspēlēšanai, vai arī lai izdabātu veco cilvēku nostalģijas uzplūdiem.

Tātad mēs savedam kopā jaunos un vecos tikai tādēļ, lai bērni tiktu izklaidēti un vecajiem ļaudīm būtu iespēja ļauties nostalģijai.

Šajā šībrīža paaudzē, starppaaudzē, par kuru runāju, ietilpst vidusskolas vecuma bērni, studējošā jaunatne, un tā tālāk, līdz pat pirmspensijas vecuma cilvēkiem, tātad vecuma diapazons ir visai plašs. Bet šī paaudze savā būtībā ir mērķorientēta. Tai ir mērķi un tā cenšas tos sasniegt.

Tai ir mērķi un līdzekļi, taču problēma, ar kuru tā pastāvīgi saskaras – it īpaši kapitālisma iekārtā –, ir fakts, ka mērķi pastāvīgi aug, bet līdzekļi pastāvīgi sarūk. Līdz ar to veidojas arvien intensīvāka konkurence.

Cilvēki grib arvien vairāk un vairāk, vairāk un vairāk, bet viņiem ir arvien mazāk un mazāk līdzekļu gribētā iegūšanai. Un, mērķiem augot un līdzekļiem sarūkot, cilvēki arvien vairāk domā un plāno īstermiņā. Nākotne arvien vairāk tuvojas tagadnei, pat tik lielā mērā, ka atstarpe, kas šķir tagadni no nākotnes, var pilnībā izzust. Un šie augošo mērķu ierobežoto līdzekļu noteiktie īstermiņa centieni nesola ka dzīvība turpinās eksistēt tālāk par jau saredzamo nākotni.

Iespējams, pārtikušākie, priviliģētākie no mums, no šībrīža paaudzes, sapņo par nākotni, kas pilnībā piederēs viņiem.

Viņi sapņo par Zemi, uz kuras visām klimata pārmaiņu problēmām ir rasts vērienīgs ģeotehnisks risinājums, vai sapņo par došanos kosmosā, lai kolonizētu citas planētas.

Tomēr, lai kādi būtu šie sapņi, tie neattiecas uz cilvēces lielāko daļu, kura izrādās lieka un tiek nolemta dzīvības vilkšanai uz neatgriezeniski izpostītas planētas.

Šie sapņi būtībā paredz, ka neliela, turīga minoritāte iemanto zemi, bet visi pārējie var vilkt dzīvību pārpalikušajās drupās.

Manuprāt, ir tikai viens ceļš, kā tikt pie pasaules visiem un visam – un ne tikai šajā acumirklī, bet uz nenoteiktu laiku. Tas ir: atbrīvot to no šībrīža paaudzes ciešā tvēriena.

Es vēlos uzsvērt, ka ilgtspēja ir domāta visiem un visam, un uz visiem laikiem. Un nekā citādi. Ja gribam, lai mūsu pasaule ir ilgtspējīga, tajā jābūt vietai visam un visiem. Pasaule, kurā uz citu rēķina ir vieta dažiem, nevar pastāvēt. Tātad, ja iztēlojamies ilgtspējīgu nākotni, tai jābūt atvērtai visiem un visam – ne tikai tagad, bet vienmēr.

Tāpēc jājautā: vai spējam iztēloties sabiedrību, kurā jaunie un vecie, kuriem šobrīd nav ļauts piedalīties pasaules veidošanas darbos, atkal drīkst strādāt līdzās, plecu pie pleca, veidojot kopīgās dzīves apstākļus?

Tas, manuprāt, ir pats svarīgākais jautājums. Un atbilde vistiešākajā veidā ietekmēs to, kā domājam par vecākās paaudzes gudrību, par jaunākās paaudzes zinātkāri, un par šo paaudžu sadarbības potenciālu.

Būtiski ir tas, ka maziem bērniem un veciem cilvēkiem ir ļoti atšķirīgas attiecības ar laiku.

Mērķorientētā šībrīža paaudze mēra laiku konkrētos nogriežņos. Tai ir pagātne, tagadne un nākotne. Mēs esam tagad, un mēs virzāmies uz nākotni, kura pienāks pēc kaut kāda gadu skaita, pēc kaut kāda hronoloģiski izmērāma laika.

Turpretī ne bērni, ne veci cilvēki par laiku tā nedomā.

Viņi nedomā, ka laiks virzās uz priekšu soļveida intervālos. Viņiem laiks drīzāk līdzinās upes plūdumam, vai laika apstākļu maiņām.

Teiksim, iedomājieties laika apstākļus. Tie mainās visu laiku. Daudzās valodās laika apstākļiem un hronoloģiskajam laikam ir viens un tas pats vārds.

Laika apstākļi neprogresē, tie nevirzās uz priekšu. Tie netuvojas kaut kādam mērķim. Un tomēr tie skaita laiku ar savām pārmaiņām, savām modulācijām, savām gadalaiku īpatnībām un tā tālāk.

Bērni un veci cilvēki daudz jūtīgāk uztver šādas ritmiskas svārstības pasaules nebeidzamajā tapšanā nekā temporālās šķirtnes, kas nodala pagātni, tagadni un nākotni kā to izprot uz mērķu sasniegšanu orientētā starppaaudze.

Tas iespaido arī to, kā mēs saprotam iztēli. Pēdīgi mēs esam nonākuši pie iztēles.

Ļoti jauniem un ļoti veciem cilvēkiem iztēle nav spēja veidot pieņēmumus. Tā nav spēja uzburt acu priekšā nākotni, ko mēs iztēlojamies un vēlamies sasniegt.

Iztēle nav attēlošanas spēja, vecas atmiņas, prātā atsaukta jau apraktas pagātnes aina.

Es apgalvoju, ka jaunajiem un ļoti vecajiem iztēle saplūst vienkop tajā pasaulē, kas nav ne pirms, ne pēc, bet pieder pie gluži cita temporālā reģistra. Tas ir laiks, kas nav ne pēctecība, ne aizvietotājs, bet tīra tapšana jeb imanence.

Un tas ir tas, ko nozīmē iegremdēties pasaules tapšanas strāvojumos, laika apstākļos.

Un tieši to, protams, dara daudzi ne-cilvēciski dzīvnieki. Tie visu savu dzīvi reaģē uz laika ritmiem.

Un savā ziņā varētu teikt, ka šajā izpratnē bērni un veci cilvēki ir līdzīgi ne-cilvēciskiem dzīvniekiem, un tas viņus daudzējādā ziņā padara pārākus par cilvēkiem, kas orientēti uz mērķu sasniegšanu un kurus uz priekšu dzen tikai pašu nospraustie plāni.

Bet saistībā ar jauniem un veciem cilvēkiem mēs ieviešam pilnīgi citu laika reģistru. Tas ir tapšanas laiks vai, kā es to sauktu, ilgošanās laiks.

Man ļoti patīk šis vārds ‒ ilgoties pēc lietām.

Runājot par ilgošanos, interesanti, ka nav iespējams atšķirt, vai tu ilgojies pēc kaut kā, kas bijis tālā pagātnē, vai arī pēc kaut kā, kas varētu notikt nākotnē.

Patiesībā, kad tu ilgojies, šī atšķirība starp pagātni un nākotni pazūd.

Es reiz aprakstīju eksperimentu, ko mēs veicām ar kolēģi, matemātiķi Rikardo Nemirovski, kurš apciemoja mūsu katedru. Viņu interesēja, kā mēs uztveram konusa šķēlumus. Viņš mūs piedabūja izvietot futbola laukumā garu, rūpīgi izmērītu auklu. Aukla bija izlikta tā, ka veidoja parabolu. Tad viņš mums lika pacelt acu priekšā caurspīdīgu plastmasas loksni un ar flomasteru novilkt līniju, atkārtojot auklas veidoto līniju. Pēc tam mēs paskatījāmies, ko esam uzzīmējuši, un atklājām, ka visi esam uzzīmējuši elipsi. Tāpēc, ka tieši tā strādā konusa šķēlumi. Tieši uz apvāršņa līnijas abi parabolas gali satiekas.

Un savā ziņā tieši tā ir ar ilgošanos. Kad mēs ilgojamies pēc lietām, kas ir pie vai aiz konceptualizācijas horizonta, pagātne un nākotne satiekas.

Ilgoties pēc lietām nozīmē nevis kaut ko plānot nākotnei vai vēlēties, kaut atgrieztos pagātne, bet gan dzīvot uz līkņu saskares punkta.

Un tas nozīmē atvērtību pasaulei, kas vēl nav izveidojusies, taču vienmēr ir sākotnējā stāvoklī, vienmēr gatava nākamajā brīdī sevi parādīt. Un tas prasa uzmanību pret visu, kas norisinās šajā pasaulē.

Varētu sacīt, ka atvērtībā ir zinātkāre un uzmanībā ir gudrība. Tātad mums ir zinātkāre un gudrība. Jauno zinātkāre un veco gudrība.

Taču ne jaunības zinātkāre, ne pieredzējusi gudrība nav diez cik augstā cieņā sistēmā, kas augstāk par visu vērtē objektīvas zināšanas un abstraktā saprāta darbību.

Un tik tiešām, vērtību sistēmā, kas likta pamatā mūsu izglītības un sociālās aprūpes institūcijām, kas paredzētas, attiecīgi, lai sagatavotu bērnus jau iepriekš definētai nākotnei un izolētu vecos cilvēkus, kuriem šī nākotne atnākusi pārāk vēlu,

zinātkāres nevainība bieži tiek iztulkota kā zināšanu trūkums, un gudrības pazemība ‒ kā saprāta trūkums. Pirmo noraksta kā nezināšanu, bet otro ‒ kā demenci.

Un šībrīža paaudzei doma, ka mēs vēlamies savest kopā nejēgas un demences slimniekus, lai viņi kopā veidotu nākotnes ceļu, liksies vienkārši smieklīga.

Ja mēs parunātu ar tiem, kas šobrīd diktē noteikumus pasaulē, un sacītu: “Ceļš uz ilgtspējīgu nākotni ir savest kopā šos pavisam jaunos bērnus un vecos cilvēkus no pansionātiem, lai viņi kopā par to visu parunā,”

šie cilvēki pateiktu: “Tas ir pilnīgs absurds. Jaunie vēl neko nesajēdz, bet večukus jau skārusi demence. Kā, ellē, mēs varam veidot kaut kādu nākotni, savedot kopā šādus cilvēkus?” Tātad šībrīža paaudzei tāda doma liksies pilnīgi absurda.

Taču man liekas, ka apvienot pieredzes gudrību ar zinātkāri ir ne tikai prātīgi, bet arī nepieciešami, lai nākamajām paaudzēm būtu iespējama dzīves atjaunotne.

Un tā nav nostalģija, tās nav ilgas pēc kaut kādas zaudētas pagātnes ‒ nedz arī fantāzija par nākotni. Drīzāk tas ir pamats cerībām.

Taču es gribu teikt, ka, lai pārvērstu cerības par realitāti, vecajiem un jaunajiem atkal jāsatiekas, pārvēršot savu sadarbību par atjaunotnes spēku kopīgā labuma vārdā.

Un varbūt šīs pandēmijas laikā izciestie pārbaudījumi mums kalpos kā stinrs atgādinājums par šādu nepieciešamību.

Mums vajadzētu pārstāt domāt par iztēli kā kaut kādu lietu, kuru iespējams iesaistīt. Izturēsimies pret iztēlošanos kā pret darbības vārdu.

Pirmais ir tas, ka iztēle ir kaut kas, ko cilvēki dara. Tas ir kaut kas, ko mēs darām. Tas nav produkts, tā nav lieta, tā ir darbība.

Un otra lieta ‒ iztēlošanās ir kaut kas, ko cilvēki dara kopā. Tas nav kaut kas, ko jūs darāt vienatnē savā prātā. Iztēlošanās ir kolektīvs uzdevums. Un kā tāda iztēlošanās ir vienkārši dzīves aspekts. Neiespējami pateikt, kur beidzas dzīve un sākas iztēle. Tās abas ir gandrīz viens un tas pats.

Tātad savā ziņā iztēle ir... “Imagination”, mēs esam spiesti lietot šo vārdu, taču tas nav ļoti labs vārds.

Es vēlētos, kaut mūsu rīcībā būtu kāds cits vārds.

Un tas nav labs gluži labs tā iemesla dēļ, ka tajā jau iekļauts šis vārds “tēls”, “image”, un tas mūs vienmēr vedina pieņemt, ka, runājot par iztēlošanos, mūs kaut kādā veidā interesē tēlu veidošana, ka mēs savā ziņā runājam par to, kā attēlot kaut kādu situāciju, kas nav tiešā veidā mūsu priekšā. Un es gribu izrauties no šāda veida domāšanas par iztēli un tad sasaistīt to ar ilgošanās ideju.

Vienu no jaukākajiem formulējumiem, kādus es esmu sastapis, piedāvā filozofs vārdā Anrī Bortofts, kurš stipri iedvesmojies no Gētes idejām. Un Bortofts saka, ka gramatiski ir pareizi sacīt “it appears” [burtiski ‒ “tas parādās”], bet filozofiski būtu labāk teikt “appears it” [“parādās tas”].

Ar to viņš domā, ka parādīšanās norāda uz klātbūtni momentā, kad šis kaut kas tiešām top. Un tad, ja mēs sakām “it appears”, ir tā, it kā šis “tas”, šis objekts jau eksistē, un tad mēs to atklājam vai attēlojam. Turpretim, ja mēs sakām “appears it”, tas it kā pasaka, ka mēs esam klāt piedzimšanas brīdī, pašā šīs pasaules rašanās momentā.

Ka pati pasaule atrodas pastāvīgā piedzimšanas procesā. Un tad iztēloties nozīmē pārcelties augšup pret straumi, līdz ta momentam, kurā lietas top par to, kas tās ir. Un šādā izpratnē mēs varam savest kopā uztveri un iztēli. Iztēlošanās ir uztveršana, taču tā ir uztveršana, kas pārceļ pati sevi uz to punktu, kurā pasaule pastāvīgi pirmo reizi atklājas. Un tas ir tieši tas, kādu es vēlos iztēli, un tas ir moments, kurā, manuprāt, vecie un jaunie var atrast vienojošus faktorus un iztēloties kopīgi.