Kaut arī kultūrpasākumi uz laiku ir ieņēmuši pauzi, "Tīrkultūra" aicina ielūkoties intervijā, kas tapusi pirms globālajām brāzmām.

Otrās Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles (RIBOCA) kuratore Rebeka Lamarša-Vadela (Rebecca Lamarche-Vadel) ir viena no jaunākās paaudzes vadošajām kuratorēm, kura aizvien meklē jaunus veidus mākslas dzīvotspējai.

Viņas profesionālā darbība vairāku gadu garumā vainagojusies veiksmīgu izstāžu virknēs laikmetīgās mākslas centrā Palais de Tokyo Parīzē, un citās starptautiska mēroga atpazīstamās institūcijās.

"Mana aizraušanās ar mākslu rodas no aizraušanās ar pasauli, aizraušanās ar ritmiem, ceļiem, visa veida slēpto arhitektūru, kas mūs pastāvīgi ieskauj un ar to, kā māksliniekiem ir šis talants parādīt mums šīs lietas ar asumu, dažreiz ar daudz spēka un citreiz ar brutalitāti, bet vienmēr ar atjaunotu enerģiju. Viņi palīdz mums no jauna atklāt pasauli, kurā mēs dzīvojam, un kura mums ir tik pazīstama," izteikusies Rebeka.

***

Iespaidīgākā skaņas pieredze

Visradikālākā ar skaņu saistītā pieredze man bija Kinšasā, Kongo. Es tur aizbraucu, lai divas nedēļas pētītu vienu vietējo kopienu, kurā pārsvarā ir vīrieši un kuru reliģijā pielūdz drēbes.

Viņi tic, ka katrā drēbju gabalā ir dievs vai kāda dieva izpausme, un lūgšanu laikā viņi lūdz dievus, lai viņi piedod visiem tiem, kuri neprot ģērbties. (smejas)

Katru reizi, kad šī kopiena iziet ielās, viņi uzstājas, ilustrējot katra sava apģērba gabala vēsturi un mērķtiecīgi cenšoties piesaistīt garāmgājēju skatienus. Tāda ir Kinšasa. Iedomājies tūkstošiem kilometru lielu pilsētu, kur dzīvo vairāk kā 10 miljoni iedzīvotāju. Es ar šīs kopienas locekļiem pavadīju ļoti daudz laika. Kad viņi gāja ielās, es viņiem devos līdzi. Atceros, ka Kinšasa bija pilna ar trokšņiem. ­Tur nekā cita nav. Izejot uz ielas, tu dzirdi, kā kāds fonā dauza naglas, slīpē atslēgas, strādā. Un katrai šai skaņai ir savs ritms. Klausoties šo visu, rodas sajūta, ka visa pilsēta turas uz šo cilvēku pleciem. Viņi ir visapkārt un, radot šīs skaņas, raida signālus, ka viņi tur ir. Ar autobusiem ir tas pats: vai nu viņi signalizē, kad grasās uzsākt braukšanu vai apstāties, vai vienkārši pīpina, jo esi viņiem ceļā. Vārdu sakot, ja runā par Kinšasu, tad jārunā par skaņu.

Reiz man bija jādodas uz ārkārtas izmeklēšanu pie ārsta. Mēs pa ceļam uz piecpadsmit minūtēm apstājāmies pie viena restorāna, jo bijām atbraukuši nedaudz par ātru. Piepeši uzradās bars ar cilvēkiem, kas ar rokām izmisīgi žestikulēja, ka mums jābēg, un taksometra šoferis, kas mūs atveda, mums nekavējoties uzkliedza, lai mēs mašīnas aizmugurē metamies guļus, jo viņš grasās laisties. Mirkli vēlāk mēs ieraudzījām vairākus vīriešus ar ieročiem iznākam no dažādām sānieliņām. Visi vietējie veikalu īpašnieki steigšus slēdza ciet veikalus un bēga. Tā bija kā aina no apokaliptiskas filmas, bet mums nebija ne jausmas, kas notiek. Taksists teica, ka mums jābēg uz Francijas institūtu, jo tur būsim drošībā. Kad tur nonācām, zināju, ka visu dzīvi atcerēšos, ka tikko aizbēgām no tiešām bīstamas situācijas. Tas, kas man lika tā sajusties, bija klusums, kas pārņēma pilsētu. Es klausījos ārā pa logu un nedzirdēju nevienu troksni. Pilsēta šķita pamesta, un gaisā nebija ne miņas no dzīvības. Visi slēpās. Runājot par skaņām un klusumu, šī ir visiespaidīgākā pieredze, kāda man bijusi. Visas skaņas, pie kurām biju pieradusi un kas man katru dienu uzgleznoja šo pilsētu kā portretu, pazuda.

Šķita, ka pilsēta ir zaudējusi pamatus, tas bija ārprāts. Šis klusums ilga sešas stundas.

Mēs pa televīziju skatījāmies ziņas, cenšoties saprast, kas notiek. Izrādījās, ka bija noticis dumpinieku uzbrukums un tas sākās 50 metrus no restorāna, pie kura bijām apstājušies. Pirmais brīdis, kad atkal sajutāmies drošībā, bija tad, kad sadzirdējām automašīnu skaņas signālus, skaistumkopšanas salonus atveram durvis un tamlīdzīgi. Tā bija ļoti iespaidīga pieredze, grūti aprakstīt.

Klusums

Manuprāt, ir dažādi klusumi. Pirmais ir tas, kuru mēs radām kā suga. Tas ir klusums, kas ir rezultāts mūsu rīcībai, uzvedībai un attiecībām ar planētu. Šis ir problemātisks, traģisks klusums. Tas ir klusums, kuru aiz sevis atstājuši kukaiņi, putni. Daudzas sugas izmirst, un mums jāatzīst, ka

skaņu ainava, kuru esam radījuši, tagad līdzinās industrializācijai, – mēs dzirdam automašīnas, radio, reklāmas un lietas, kuru mērķis ir likt mums ražot vai patērēt, kamēr skaņas, kas liecinātu, ka bez mums eksistē arī citas sugas, izzūd. Šis ir šausmīgs klusums, tas man liek justies vientuļi, it kā mēs būtu vienīgie uz planētas.

Mēs šo skaņas ainavu esam uzlauzuši ar savu pastāvīgo klātbūtni. Šis klusums liek mums aizmirst citu, vēl svarīgāku klusumu – klusumu, kurā citas sugas sazinās viena ar otru. Tā ir komunikācija, kuru mēs fiziski nevaram uztvert, jo tā norisinās citās frekvencēs. Es šajā sakarā esmu daudz domājusi par zirnekļiem. Reiz strādāju ar vienu mākslinieku, kurš ir apsēsts ar zirnekļiem. Daudzi biologi saka, ka mēs pieļaujam milzīgu kļūdu, domājot, ka zirnekļi ir kaut kādi tur nenozīmīgi kukaiņi. Ja runājam par zirnekļiem, mums jādomā arī par to tīkliem, kas būtībā ir viņu ķermeņu paplašinājums. Atrodoties tīklā, zirneklis sūta un saņem signālus no ārpasaules.

Ja zirneklis vēlas komunicēt ar pasauli, tas nospriego tīklu, kurā sēž, tādējādi pastarpināti kļūstot ļoti jūtīgs pret jebkuru vibrāciju un frekvenci sev apkārt. Savukārt ja zirneklim pasaule ir apnikusi un tam negribas ar to komunicēt, tas tīklus padara vaļīgākus, tādējādi nereaģējot uz apkārt notiekošo.

Ar to gribu teikt, ka zirnekļiem ir savs komunikācijas veids, sava frekvenču josla, kurai mēs kā cilvēki nespējam piekļūt. Mums vienkārši nav tāda radara, lai šādas lietas uztvertu. Tādējādi šis klusums – mūsu klusums – ir pilns ar citu balsīm. Mums šķiet, ka ap mums valda klusums un tur nekā nenotiek, bet tur notiek ļoti daudz. Mēs to vienkārši nejūtam mūsu kognitīvo ierobežojumu dēļ. Mūsu pasaules izpratne mēdz būt tik pašpaļāvīga un iedomīga –

mēs domājam, ka tas, ko nevaram uztvert, neeksistē. Patiesībā tur, ārā, valda milzīga ballīte, uz kuru mēs vienkārši neesam aicināti.

Vairums mākslinieku, ar kuriem esmu strādājusi, vienā vai otrā veidā ar saviem darbiem cenšas mums par šo ballīti atgādināt – ka pamīšus visam pārējam notiek arī kaut kas mums netverams. Vienalga, vai tie būtu gravitācijas viļņi vai zirnekļu tīkli. Mums jāsaprot, ka klusums patiesībā ir pilns ar skaņām. Ar ļoti svarīgām un īpašām skaņām. Tā vietā mēs aiz sevis atstājam kapa klusumu, kurā nav vietas citām būtnēm. Tas ir muļķīgi.

Mākslas darbs

Vēlos pieminēt vienu darbu, kas mani ļoti aizkustināja. Šis konkrētais darbs arī bija par zirnekļiem. Iedomājieties telpu, kurā ir 7 metrus garš zirnekļa tīkls, kas karājas gaisā un ir piestiprināts pie divām pretējām sienām. Pret tīkliem ir pavērsta kamera, un šos tīklus kustina apkārtesošā enerģija – gaisa temperatūra, mūsu kā apmeklētāju ķermeņu klātbūtne. Jebkurš cilvēks, ienākot telpā, sev līdzi nes kustību – vēju, enerģiju, vibrācijas, kas liek tīkliem iekustēties, un kameras šīs kustības fiksē un pārtulko mūzikā. Man šajā darbā visiespaidīgākais šķita tas, ka kameras spēja uztvert jebkādas telpā redzamas un neredzamas izmaiņas, skaņas un kustību, tādējādi apliecinot to eksistenci. Autors iedvesmu smēlās no afrikāņu zirnekļu sugas, kas tīmekļa pavedienus izmanto kā “gaisa balonu”. Šie zirnekļi uzrāpjas kādā virsotnē, nosaka vēja virzienu un, kad pienāk pareizais brīdis, izpleš tīklu kā gaisa balonu, un vējš tos aiznes. Un tie nav pāris metri – šie zirnekļi šādi lido kilometriem garus attālumus. Tas ir ļoti efektīvs veids, kā pielāgoties videi un izmantot apkārt esošos resursus, proti, vēju. Pateicoties šai iespaidīgajai horeogrāfijai, zirnekļi no Āfrikas var šādā veidā aizceļot līdz pat Vidusjūrai. Un šo neredzamo spēku mijiedarbība ir mākslas darba pamatā. Mākslas darbs jebkuru klātbūtni un vibrāciju pārvērš skaņā, tādējādi jebkurš apmeklētājs piedalās darba veidošanā.

Zirnekļi

Es uzaugu laukos, kur zirnekļi bija uz katra stūra, tādēļ no tiem nebaidos. Viņi bija visur: izlietnē, kad mazgāju zobus, un gultā, kad gāju gulēt.

Nav arī tā, ka esmu tos ļoti iemīlējusi, bet es vienkārši atzīstu, ka viņi eksistē, un man ar to nav problēmu. Mani pārsteidz, cik jūtīgi mēs, cilvēki, esam pret veidu, kā lietas mums tiek pasniegtas, un cik ļoti no tā ir atkarīgs, vai mēs kaut kam pievērsīsim uzmanību. Izstāde, uz kuru pirmīt atsaucos, bija 800 kvadrātmetru liela, ar zirnekļu tīkliem piebāzta telpa. Skatoties uz tīkliem, pārņēma sajūta, ka tie ir kā trausla, gaistoša arhitektūra. Daži fiziķi ir teikuši, ka, ja mums vajadzētu salīdzināt tumšo matēriju, kas sastāda 95% no Visuma un mums vēl aizvien ir pilnīga mistērija, tad mēs, visticamāk, atsauktos uz zirnekļu tīkliem. Izrietoši dažiem šķiet, ka atbilde uz šo Visuma mīklu ir atrodama jebkuras savrupmājas kaktā, bet mēs to – zirnekļu tīklus – ar slotu aizslaukām prom. Rietumniekiem zirnekļu tīkli ne ar ko neatšķiras no netīrumiem, tādēļ nevainojama interjera dizaina vārdā mēs tos parasti iznīcinām. No vienas puses, tas izskatās pēc cilvēku vardarbības pret visu to, ko nespējam saklausīt, un zirnekļu tīkli kam tādam ir labākais piemērs. Tie ir instrumenti. Tie ir kā citas sugas mūzikas instrumenti. Bet izstādes telpā, kuru pirmīt minēju, mums ļoti paveicās ar gaismām un scenogrāfiju – ieejot iekšā, apmeklētāji piepeši pret visu izturējās ar milzu pietāti un skatījās uz tiem tīkliem, it kā nekad dzīvē tādus nebūtu redzējuši. Viņi tos fotografēja un kopumā izturējās pret izstādīto ar mīlestību un rūpēm, viens otram aizrādot, lai nejauši neaizķer kādu tīklu. Tas nav traki? Ko tikai tas nepasaka par cilvēkiem; par to, kā mēs spējam mainīties.

Mēs varam mainīties – tādi ir pozitīvie secinājumi. Ja pieņemam, ka mums ir atbildība pret dabu un ka mums par to vajadzētu rūpēties, tad mēs to varam. Vēl jo vairāk, ja mums šādu izvēli – rūpēties – piedāvā, tad mēs to ņemsim.

Protams, pamīšus šis darbs arī izcēla vardarbību, uz kuru esam spējīgi, kad iznīcinām zirnekļiem tik ļoti svarīgās mājas.

Par tumsu

Atceros Tomasa organizētos koncertus. Uzaicinājām divas ievērojamas eksperimentālās un avangarda mūzikas figūras un palūdzām viņiem uzstāšanās laikā mēģināt ar mūziku komunicēt ar uz skatuves esošu zirnekli – vai nu ar instrumentu intonāciju, vibrācijām vai tamlīdzīgi. Mums uz skatuves bija zirneklis, un uz skatuves uzkāpa puisis ar klarneti, kurām vēlāk piebiedrojās vijolniece, un pēc pusotras stundas mums bija lielisks koncerts, kura laikā, jāatzīst, zirneklim notiekošais nevienā brīdī tā arī neinteresēja. (smejas) Tas mūziķiem nekā neatbildēja, bet tas tāpat bija ļoti sirsnīgi. Uz skatuves bija tik ievērojami mākslinieki un skaņu pētnieki, bet zirneklim vibrācijas bija pie vienas vietas.

Vērojot notiekošo, iedomājos: kurš tad ir akls – zirneklis vai mūziķi?

Viens no skaistākajiem skaņu darbiem telpā, ko atceros, bija Tino Segala (Tino Sehgal) darbs This Variation (2012). Ieejot telpā, tu neko neredzi, jo tur ir pilnīga tumsa, bet vari dzirdēt, kā cilvēki dzied The Beach Boys dziesmu Good Vibrations. Klausoties dziesmu un neko neredzot, ir grūti saprast, kas notiek. Tu visapkārt dzirdi cilvēku balsis, un tas, kā viņi dzied, ir patīkami, tas nav agresīvi, un var dzirdēt, kā viņi kustās tev apkārt, bet vienīgais, ko tu vari darīt, ir gaidīt. Pa telpu bija iespējams pārvietoties, bet tas nekā nepalīdzēja noorientēties. Tā ir ļoti sarežģīta situācija, kurā nekad normālos apstākļos nenonāktu, jo dzīvē, lai kur tu atrastos, vienmēr ir iespēja atrast gaismas slēdzi un ieslēgt gaismu. Bet te valdīja pilnīga tumsa un tavām maņām nav nekā, ko izmantot, lai noorientētos. Tad dziedāšana sāka pamazām mainīties, balsis pieklusa un sāka pamīšus iedziedāties no dažādām pusēm, tādējādi dodot ziņu par to, kur atrodies. Tas radīja drošības sajūtu un ļāva nomierināties, jo pārsvarā apmeklētāji, ieejot telpā, uzreiz centās sameklēt tuvāko sienu, pie kuras pieturēties. Tur pārsvarā atskaņoja popdziesmas par jūtām un emocijām. Bet tur bija jābūt pacietīgam, jo īstā maģija sākās pēc apmēram desmit minūtēm, jo tas ir nepieciešamais laiks, lai acis pierastu pie tumsas. Un, tumsai kliedējoties, tu piepeši telpā ieraugi desmit cilvēkus – 4 puišus un 6 meitenes – dejojam, apskaujamies un kustoties kopīgā horeogrāfijā. Tas bija kā ieraudzīt pasauli no jauna, lai gan tā pasaule tur visu laiku bija, – tu to vienkārši pirmīt neredzēji. Vēl aizraujošāk bija pēc tam telpā uzkavēties un vērot tos apmeklētājus, kas ienāk telpā un vēl neko neredz. Tas bija satriecoši! Telpā ienāk daži cilvēki un sāk uzvesties savādi un piesardzīgi, jo viņi taču neko neredz, lai gan jūs atrodaties vienā telpā! Šajā darbā vienīgais, kas vienoja redzīgos un neredzīgos, bija skaņa. Good Vibrations. Tur pacēlās dažādas tēmas: uzticība, mūsu maņas. Tas bija satriecoši – visu laiku domāt, ka esi akls un neko neredzi, un tad pamazām atgūt redzi. Manuprāt, šis ir viens no 21. gadsimta iespaidīgākajiem darbiem.

Skaņa, bez kuras nevarētu

Skaņa, bez kuras es šobrīd nevarētu, ir mana meita. Kad dzīvojos ar viņu, tas man liek domāt par cilvēces sākumu. Man ļoti patīk vērot, kā viņa mācās skaņas un zilbes. Tās ir tik godīgas un sirsnīgas skaņas. Tas ir tik interesanti: skatīties, cik ļoti viņa cenšas šīs lietas apgūt un saprast. Mēs jau to darām automātiski, bet viņai katra skaņa kaut ko nozīmē un šķiet pārsteidzoša. Es reiz ar vienu mākslinieci uztaisīju darbnīcu par tēmu “FOXP2” – tas ir vienas gēnu mutācijas nosaukums. Pastāv uzskats, ka šī mutācija varētu būt viens no iemesliem, kādēļ mums piemīt spēja lietot valodu. Īsumā: šī mutācija notika nejauši un lika balsenei attīstīties veidā, kas atļāva mums sarunāties. Tas, ka tas notika ar mums, cilvēkiem, ir veiksmīga sagadīšanās. Māksliniece, ar kuru strādāju, izveidoja uzstāšanos, kurā aplūkoja scenāriju, kurā šādas valodas spējas būtu izveidojušās citai sugai. Viņa inscenēja dažādas potenciālas variācijas par šo tēmu. Tas lika aizdomāties par to, kā mums paveicies. Mēs spējam nokomunicēt tik plašu emociju, vēlmju un intuīciju spektru. Vairums zinātnieku uzskata, ka tā vienkārši ir sagadīšanās, un es to varu saprast. Kad raugos uz savu meitu, kā viņa cenšas šajā visā piedalīties un izpaust sevi, es saprotu, cik priviliģēti mēs esam. Mums vajadzētu priecāties par katru teikumu, ko saliekam kopā, jo mēs tādējādi uzburam veselas pasaules, sajūtas, pieredzes. Tādēļ man meitas neartikulētās skaņas šķiet tik svarīgas – tās man atgādina par situāciju, kurā atrodamies. Es pat šobrīd, sarunājoties ar tevi, tās dzirdu. Man tās šķiet tik noslēpumainas. Tur ir tik daudz jautājumu. Man laikam patīk lietu neesamība uz kaut kā esoša fona. Šis sasaucas ar to atgadījumu Kinšasā, kuru minēju pirmīt, – kad piepeši vairs neko nedzirdi. Man negribās klaji atsaukties uz Džona Keidža 4’33”, bet jā… Klusums spēj nodot kaut kādu vēstures izpratni. Ar ko mēs klusumā sastopamies? Ar visu to, kas piepeši vairs nav, – ar spokiem.

Laba māksla, slikta māksla

Pārsvarā tas ir kāds darbs – vienalga, vai ar materiāliem vai bez –, kas kaut kādā veidā maina to, kā esmu pieradusi domāt. Vai kāda svaiga perspektīva, kas man liek uz kaut ko paraudzīties citādāk, vai piedāvā man jaunu modeli vai alternatīvu, kā saprast kaut ko apkārt esošu, ko es nekad pati nebūtu iedomājusies kā iespējamu. Būtībā jau tas ir mans darbs: atstāt savas pārliecības mājās. Šis man atgādina lekciju, kuru nesen apmeklēju, kura saucās “Neticības aizture” (ang. val. – suspension of disbelief). Lekcijā runāja par praksi, kurā tu brīvprātīgi piekrīti kaut kam uz mirkli noticēt, apzināti aizturot jebkādas šaubas. Uz šādas premisas ir balstīta, piemēram, zinātniskā un cita veida fantastika. Vienmēr, kad uzsāku darbu ar kādu mākslinieku, es sev piekodinu: lai ko man tas cilvēks neteiktu, es tam piekritīšu un uzskatīšu, ka tā ir laba ideja. Es noticēšu tam, ko viņš vai viņa saka; tam, ka nekādas universālas sistēmas nav. Man tam cilvēkam ir jānotic, jo es ļoti šaubos, ka mūsu pašreizējā kultūra vēlas mūs pārliecināt, ka intīma patiesība vai personīgs skats uz pasauli eksistē. Šī ir moderna ideja, kas paredz to, ka mēs visu varam saprast. Vai šī nebūtu trūcīga pasaule?

Man ļoti patīk ikdienā atrasties tādu cilvēku sabiedrībā, kuri katru dienu man saka, ka vienmēr iespējams iedomāties alternatīvas, atrast citus veidus, kā domāt vai just. Tādēļ jebkurš darbs, kas mani spēcīgi ved šajā virzienā, man šķiet pārliecinošs.

Māksliniekiem mūsdienās – vairāk, nekā jebkad agrāk – ir ļoti būtiska loma. Mēs dzīvojam tādā laikā, kurā mums nav ne jausmas, kurp lietas ved. Mums ļoti reālos veidos draud finanšu, ekoloģiska, pat filozofiska rakstura krīze. Un mēs meklējam citus modeļus, jo modernisma piedāvātais modelis – mūžīga izaugsme un progress – nestrādā, jo mēs dabas resursus patērējam pārāk daudz. Pasaule mums gluži vienkārši nespēj piedāvāt tos resursus, kas mums būtu vajadzīgi, lai turpinātu sapņot šo sapni. Mums jāskatās patiesībai acīs. Un, kā es to redzu, vienīgie puiši un meitenes, kas spēj izdomāt alternatīvas, ir mākslinieki, jo politiķiem tas acīmredzami neizdodas. Visi šie satapinātie modeļi, kas pretendē uz objektivitāti, ir modernisma mantojums. Tas bija laiks, kad bijām apsēsti ar ideju, ka cilvēks ir visu lietu centrā, kamēr mēs patiesībā esam daļa no tīkla, kaut kā daudz lielāka par mums. Paskaties uz Marsela Dišāna darbiem no agrīnā 20. gadsimta, piemēram, Elevage de poussière jeb “putekļu audzētava”, kurā viņš paņēma paplāti, ļāva putekļiem uz tās vairāku gadu garumā krāties un tad nofotografēja rezultātu. Tas darbs izskatās pēc kalnu ainavas, un Dišāns tajā runā par gravitāciju, par neredzamo matēriju, kas karājas gaisā un tad nosēžas uz zemes.

Ir putekļi, kas rodas, mums rosoties pa mājām, un ir kosmiski putekļi Visumā. Katru dienu mums uz pleca no Visuma nokrīt vismaz viens puteklītis!

Dišāns ar šīm idejām strādāja un uzskatīja tās par vērtīgām jau savā laikā. Visi mākslinieki visos laikos vienmēr ir centušies izdarīt vienu: pavērst cilvēku skatus prom no sevis. Un šis moments man jebkurā radošā prātā šķiet visvērtīgākais. Man šķiet, ka mākslinieki rūpējas. Par daudz un neredzamām lietām – arhitektūru, matēriju, kustībām, enerģijām. Tie ir cilvēki, kurus interesē viss, izņemot tā realitāte, kura, mūsuprāt, ir īstā. Uzskatu, ka laba māksla sniedz interesantas perspektīvas. Šis ir tas moments, kas kādu mākslas darbu arī padara par svarīgu.

Cilvēki izsenis mēģinājuši formulēt to, kas ir māksla, un noteikt, kādai tai vajadzētu būt. Tā, manā ieskatā, ir viena no katastrofālākajām idejām, kādu esam mantojuši.

Es vienmēr esmu šokā, kad lasu par autsaideru mākslu… Viedoklis, ka laba akadēmiskā māksla ir iespējama vai ka citai, marginālai mākslai nav vērtības, mani tracina.

Man šķiet, ka šīs ir modernisma laikmeta idejas, kuru pamatā ir tieksme nošķirt “labās” sociālās un ekonomiskās šķiras no pārējās pasaules. Mēs no šī domāšanas veida esam mantojuši ļoti negodīgas kategorijas, kas marginalizē cilvēkus un diskriminē sievietes uz dzimuma pamata. Es tām neticu un nevaru tām piekrist. Tādēļ visi cilvēki, kas runā par autsaideru mākslu, mani tracina, jo viņi domā kategorijās, kamēr māksla un radīšana nevar piederēt nekādām skaistām, modernisma periodā izveidotām hierarhijām. Tas paredzētu to, ka mēs nevaram priecāties par mūziķiem, kas, piemēram, apguvuši muzikālās iemaņas pašmācības ceļā, jo viņi nav “īsti” mūziķi. Tas būtu ārprāts. Mēs mākslas pasaulē varam atzīt autsaideru mākslas, jo kāda starpība, no kurienes mākslas darbs nācis? Ja tas ir labs, tad tas ir labs. Man vienalga, vai viņš vai viņa ir studējis Hārvardas universitātē vai kādā citā smalkā mākslas skolā. Būtiskais ir tas, ar ko mākslinieks dalās. Esmu daudz šaubījusies par to, vai šim naratīvam, kurā ir kaut kāds centrs un tad ir viss tas, kas atrodas ap to orbītā, ir pareizs. Mākslas pasaulē vajadzētu būt atvērtiem cilvēkiem, un tomēr man bieži nākas skatīties, kā šāda dalīšana pa disciplīnām un vērtībām tiek veicināta.

Skaista māksla

Mani ļoti aizkustina Bridžeta Polka (Bridget Polk) – māksliniece, kuru uzaicināju piedalīties Rīgas Biennālē. Man šķiet, es viņu aicinu piedalīties jau piekto reizi. (smejas) Katru reizi, kad strādāju pie kāda projekta, es viņu aicinu. Protams, tad, ja tas ir saprātīgi. Ar Bridžetu iepazinos, strādājot pie viena projekta, kura mērķis bija paplašināt “mākslas teritoriju”. Marsels Dišāns 1913. gadā uzdeva šādu jautājumu: vai mēs varam radīt mākslas darbus, kas nenāk no mākslas pasaules? Būtībā tas ir jautājums par to, vai mākslai ir sava “teritorija”; vai mēs varam atcelt savu priekšstatu par to, kur māksla atrodas, pieņemot, ka māksla varētu būt līdzīga tam, kā miesnieks strādā ar gaļu. Tas nebija labs piemērs… Vai ir iespējams iedomāties robežu tam, ko cilvēks rada? Es biju dziļi pārliecināta, ka šādas robežas nav un ka tā nekad nevajadzētu domāt. Tādēļ es pusotru gadu apceļoju pasauli, meklējot cilvēkus, kas sevi nesauc par “māksliniekiem”, bet kuri savas prakses dēļ ir tik poētiski, izaicinoši un iedvesmojoši, ka viņi ar saviem darbiem izaicina mākslas darbu ideju kā tādu.

Tas bija murgs. Es meklēju cilvēkus, kas paši sevi par māksliniekiem nesauc. Kā viņus sameklēt Google meklētājā? Ko man tur ievadīt? “Cilvēki, kas sevi neuzskata par māksliniekiem”? (smejas)

Atrast to, ko meklēju, bija bezcerīgi. Es mēģināju arī caur autsaideru mākslu. Es nemeklēju jukušos. Man, pirmkārt, vajadzēja tikt galā pašai ar sevi un to, kā pati vērtēju mākslu. Bet tad, pateicoties ilgiem meklējumiem, es dažus šādus cilvēkus atradu, un Bridžeta Polka bija pirmā no tiem. Es biju Ņujorkā un lasīju vietējo avīzi, un izlasīju rakstu par kādu sievieti, kura katru nedēļas nogali brauca uz Hudzonas upi balansēt akmeņus, un pie tā raksta bija ļoti skaists attēls ar tornī sakrāmētiem akmeņiem. Viņa tos bija sakrāvusi tik meistarīgi, ka man uz mirkli neticējās, ka tas vispār ir fiziski iespējams. Tad es centos par viņu noskaidrot ko vairāk un noskaidroju, ka viņa bija cilvēks ar labu karjeru, kuru vienā brīdī piemeklēja smaga depresija, pēc kuras viņa sāka šaubīties par savu dzīves jēgu un, lai risinātu šo jautājumu, sāka katru nedēļas nogali nodarboties ar akmeņu balansēšanu. Es viņai aizrakstīju, sakot, ka nekad neesmu viņu satikusi, nekad neesmu redzējusi viņu strādājam, bet man viņas darbi šķiet spēcīgi un svarīgi, un viņa piekrita. Viņa atbrauca uz pasākuma un pavadīja visu pēcpusdienu, klusējot un krāmējot akmeņus un ķieģeļus. Tā ir liela spriedze – vērot, kā viņa strādā. Tur nepieciešama liela pacietība. Tas var aizņemt 2-15 minūtes, meklējot pareizo veidu, kā tos nobalansēt. Kad viņa uzbūvē vienu torni, tas var noturēties divas minūtes, divdesmit minūtes, divas stundas vai divus mēnešus. Kādā brīdī jau tie nokrīt, un tad viņa atnāk atpakaļ un ceļ no jauna. Līdz tie atkal sabrūk. Tas izskatās pēc mīta par Sīzifu. Viņa nav formāli studējusi kādu mākslas disciplīnu, viņa ir galdniece. Bet viņa to dara ar milzu apsēstību. Man viņas darbs šķiet kā skaista metafora mūsu cilvēciskajai situācijai, tādēļ bieži aicinu viņu piedalīties jebkura mana projekta ievada daļā. Viņa piedalīsies arī Rīgas Biennālē un šeit uzturēsies 5 mēnešus.

Sadzīvot un sarunāties vienmēr ir iespējams

Savulaik studēju politikas zinātni, vēsturi un mākslas vēsturi. Grasījos strādāt starptautiskajās attiecībās, jo man ir franču-vācu ģimene.

Man tolaik šķita, ka tas ir manās asinīs – mēģināt padarīt vecus ienaidniekus par draugiem. (smejas)

Šķita, ka man šāda spēja varētu būt iedzimta. Manai ģimenei, tāpat kā daudzām vācu un franču ģimenēm, jādzīvo ar visai paradoksālu mantojumu – tādu kā nedrošības sajūtu, ka viss kādā dienā var piepeši sabrukt. Mana vecmāmiņa aizbēga uz Vāciju no Polijas un procesā kara laikā pazaudēja pilnīgi visu, tai skaitā brāļus un māsas, kuri kara laikā nomira. Viņa man ir ļoti spēcīgs paraugs. Viņa šobrīd cenšas organizēt izraēļu-palestīniešu seminārus mūsu ģimenes mājās. Šī pienākuma sajūta – mēģināt savietot atšķirīgus pasaules skatījumus un rosināt dialogu – mums ir asinīs. Man gribas ticēt, ka, lai kādi nebūtu apstākļi, sadzīvot un sarunāties vienmēr ir iespējams. Bērnībā es uzaugu laukos, pilnīgā izolācijā. Man apkārt nebija citu bērnu, ar ko spēlēties, tādēļ vajadzēja sevi izklaidēt pašai, izdomājot dažādus stāstus un pasaules. Man sava bērnības pieredze, no vienas puses, šķiet kā liela greznība, no otras – kā šausmīga vientulība. Man bērnībā bija ļoti interesanti piedzīvojumi, bet es vienlaikus jutos ļoti vientuļa. Viena atmiņa, ko spilgti atceros, bija slimnīcā.

Bērnībā daudz laika pavadīju slimnīcā, man bija veselības problēmas. Kādu laiku biju piesieta pie gultas, un man nekas cits neatlika kā vērot cilvēkus, ienākam un izejam no telpas, kurā gulēju, it kā tā būtu skatuve un es skatītos uzvedumu.

Man palika labāk, es atkal varēju staigāt, bet tad man atkal vajadzēja atgriezties slimnīcā uz operāciju, pēc kuras atkal nevarēju paiet. Šis sasaucas ar to, ko teicu pirmīt par Bridžetu Polku: tu vari kaut ko uzbūvēt, bet tas pēc kāda laika var atkal sabrukt. Tas nenozīmē, ka tu ar prieku un pacietību nevari ēku uzcelt no jauna, tomēr tu arī apzinies, ka nekas nav mūžīgs. Šis bērnības periods man iemācīja pazemību un pateicību pret visiem, kas atnāca mani apciemot.

Domāju, ka būtu pavisam cits cilvēks, ja bērnībā nebūtu nācies šādi cīnīties.

Tādēļ man tagad ļoti patīk pavadīt laiku ar māksliniekiem – maniem draugiem, kolēģiem, vīru –, jo viņi man piedāvā dažādas pasaules ainas, kuras es pati nevarētu piedzīvot, līdzīgi kā to darīja tie cilvēki, kas nāca mani apciemot, kamēr biju slimnīcā.