"Kad gāju koledžā, man bija jāapmeklē mūzikas stundas, un bija tāds pasniedzējs, kuram patiešām riebās visi mani darbi. Visa gada garumā. Tolaik gribēju taisīt hiphopa bītus, spēlējos ar dažādām bungmašīnām un sempleriem, un mans profesors ienīda visu, ko viņam rādīju. Savā noslēguma darbā izlēmu iekļaut tādu kā "pasūtīšanas" žestu – ar bārdas skuvekli spēlēju miskasti. Man šķita: šis būs mans "Ej d***!" – ja jau viņam riebjas viss, ko daru, viņš var iet dillēs! Godīgi sakot, beigās šī uzstāšanās bija viena no labākajām manā dzīvē. Tas izklausījās fantastiski," atklāj amerikāņu bungu virtuozs Gregs Fokss (Greg Fox).

Viņš tēlaini tiek dēvēts par īstenu muzikālo poliglotu, bungu nezvēru un nozīmības, ietekmes ziņā tiek ievietos vienā kategorijā ar smagsvariem Kītu Mūnu, Džonu Bonamu un Deivu Grolu. Fokss pasniedz arī meistarklases bungu spēlē, kā arī veido mākslas instalācijas, tās apskatāmas arī viņa instagram profilā. Muzikāli Grega Foksa vārds pašmāju klausītājiem būs pazīstams saistībā ar grupām Liturgy, White Hills, Benu Frostu.

ExEye

Kā izveidojās ExEye… Gan es, gan Kolins bijām iepriekš spēlējuši ar Šahzadu. Kolins mani savulaik uzaicināja strādāt pie viņa Henrika Gorecka 3.simfonijas interpretācijas. Es tur spēlēju bungas. Pagāja pāris gadi, līdz varējām izdot šī projekta disku. Mēs šad tad vēl aizvien uzstājamies ar to programmu. To var uzskatīt par Kolina solo darbības paplašinājumu. Mēs ar Kolinu bijām kopā spēlējuši arī citos kontekstos, pārsvarā – improvizējot ar citiem cilvēkiem. Vienā brīdī sākām sarunu, ka varētu izveidot projektu, kurš smeltos iedvesmu no metāla mūzikas. Esmu spēlējis metāla grupās iepriekš – tas ir mans fons. Man un Kolinam patika līdzīgas grupas.

Nu jā, ilgi spriedām, ka varētu izveidot savu projektu, līdz pavīdēja jautājums par citiem grupas biedriem. Kolinam bija sens draugs no augstskolas laikiem – Tobijs, ar kuru viņi agrāk daudz kopā spēlēja. Mēs abi, savukārt, bijām spēlējuši ar Šahzadu, tā kā tā šķita loģiska izvēle. Tad es saņēmu piedāvājumu no Roskilde festivāla tur uzstāties ar trim grupām. Es teicu, ka man tagad ir jauna grupa ar minētajiem cilvēkiem. Tas viņus ļoti ieinteresēja. Viņi pieteica mūs festivālā, lai gan mūsu grupai nebija ne nosaukuma, ne sarakstītas dziesmas. Mums bija jāsāk rakstīt! Mūsu pirmā uzstāšanās bija Roskilde festivālā. Nē, labi, mums bija viens izmēģinājuma koncerts Ņujorkā, bet pirmā reize, kad mūsu uzstāšanās tika oficiāli izsludināta, bija Roskildē.

Kā rodas mūzika

Iesākumā mēs vienkārši ierakstījām dažādas improvizācijas un pēc tam tās klausījāmies, meklējot vietas, kas mums patīk. Daži albumā dzirdami momenti tika sarakstīti tieši šādi. Citas vietas ir mūsu ģitārista Tobija nopelns – viņš visiem aizsūtīja kādu ideju, mēs noklausījāmies un tad kopīgi izlēmām, ko ar to iesākt. Neviens atsevišķi neko neuzrakstīja, jo beigu beigās visi lēmumi tika veikti kopā, tomēr bieži vien kāds grupas dalībnieks, tā teikt, iesēja kādu ideju, no kuras izauga kaut kas lielāks. Bet gala vārds allaž bija kolektīvam.

Improvizācija

Runājot kā mūziķis un bundzinieks, mani bieži sarūgtina, ja redzu kādu grupu, kura darbojas tā, ka viņiem būtībā ir viena nagla un viņu mūzikas mērķis ir šo vienu naglu dauzīt sienā, un viss. Uzskatu, ka jāizdomā kaut kas nedaudz dziļāks.

Es nokļuvu grupā ar cilvēkiem, kur varam darīt to, kas mums patīk, turklāt, šķiet, ka pārējie arī izbauda tavu pienesumu un šis formāts kļūst par tādu kā čūsku, kas rij savu asti. Mēs cenšamies viens otram nokomunicēt lietas, kuras nav viegli vai nav iespējams ātri pateikt. Kas ir laba improvizācija? Es cenšos atrast atbildi uz šo jautājumu. Šī ir daļa no iemesla, kādēļ mēs darām to, ko darām. Tas katrā ziņā ir iemesls, kādēļ es esmu šajā grupā – lai atbildētu uz šādiem jautājumiem, uz kuriem, visticamāk, rast atbildi nav iespējams. Bet process sagādā prieku un reizēm šī ir alga pati par sevi. Protams, būtiski ir arī cilvēki, ar kuriem strādā, un neskaitot to, ka mēs ļoti labi satiekam un mums iet jautri, mēs arī viens otru ļoti cienām kā mūziķus. Katram no mums ir kaut kāds pacietības mērs attiecībā pret pārējiem grupas biedriem un visi pārsvarā ir gana laipni, lai dotu brīvu vietu kāda grupas biedra meklējumiem vai teritorijas izpētei.

Kad kāpjam uz skatuves, mēs tur, protams, neimprovizējam! Mēs esam atnākuši nospēlēt konkrētas dziesmas, taču visam procesam ir improvizācijas raksturs un programmā ir atsevišķas vietas, kuras tam ir paredzētas. Šāda pieeja man interesē visvairāk. Es domāju, ka pārējie varētu teikt to pašu.

Lielākā iedvesma mūsu mūzikai nāk no zinātniskas fantastikas. Arī no Arktikas – mūsu mūzikā ir nianses, kas atgādina ledājus, kuros ir sasalusi dzīvība. Sasalušas dzīvības formas, kas nav no šīs planētas.

Troksnis un mūzika

Neesmu drošs, vai šāda atšķirība pastāv, jo abi jēdzieni ir vārdi, kurus cilvēki izmanto, lai piešķirtu jēgu kādai savai pieredzei vai lai tās nošķirtu. Viens var pieredzētu, kādu skaņu, kas viņam sagādā baudu, tādēļ viņš to nosauc par mūziku, kamēr citam šī skaņa varētu likt justies neomulīgi, tādēļ viņš to nosauktu par troksni. Manuprāt, tas ir diezgan relatīvi, tam ir sakars ar katra indivīda nervu sistēmu, fonu, pagātnes pieredzēm. Kopumā, man šķiet, ideāls būtu spēt saklausīt visas skaņas kā mūziku, jo, ja to cieši aplūko, ir skaidrs, ka mūzika vienkārši ir organizēts skaņu kopums. Ja tu spēj pamanīt kādu vienojošu principu visās skaņās, kuras pieredzi, tad, manuprāt, tas ir diezgan skaists veids kā dzīvot. Es noteikti to nespēju, bet…

Reizēm trokšņi arī ir forši, vai ne?

Viss atkarīgs no situācijas – kas tu esi un kur tu atrodies, lai veiktu šo nošķīrumu. Es nevaru kategoriski pateikt: atšķirība starp mūziku un troksni ir x vai y. Mūzika ir Sesame Street tēma, bet, kad aizcērtu durvis – tas ir troksnis. Nezinu. Es, protams, pazīstu daudz cilvēkus, kas arī šim piekristu, sakot, ka Sesame Street dziesmiņa ir mūzika, bet durvju aizciršana ir troksnis, bet tiem cilvēkiem savāda mūzika vai skaņas neinteresē, tā kā - es nāku no cita fona, un cilvēki, kuri cenšas rast atbildi uz šo jautājumu… Es būtu pārsteigts, ja mani grupas biedri sniegtu atšķirīgu atbildi no manējās.

Mīļākā skaņa

"Kad gāju koledžā, man bija jāapmeklē mūzikas stundas, un bija tāds pasniedzējs, kuram patiešām riebās visi mani darbi. Visa gada garumā. Tolaik gribēju taisīt hiphopa bītus, spēlējos ar dažādām bungmašīnām un sempleriem, un mans profesors ienīda visu, ko viņam rādīju. Savā noslēguma darbā izlēmu iekļaut tādu kā "pasūtīšanas" žestu – ar bārdas skuvekli spēlēju miskasti. Man šķita: šis būs mans "Ej d***!" – ja jau viņam riebjas viss, ko daru, viņš var iet dillēs! Godīgi sakot, beigās šī uzstāšanās bija viena no labākajām manā dzīvē. Tas izklausījās fantastiski!"

Es izmantoju parastu elektrisku bārdas skuvekli un tas rezonēja plastmasas miskastes iekšienē, veidojot ļoti skaistu, burdonam līdzīgu skaņu. Miskastei bija diezgan pateicīga forma.

Skaņā bija arī virstoņi un tas viss izklausījās vienkārši lieliski! Un pasniedzējs man ielika desmit! Es to vispār negaidīju.

Publiskajās tualetēs mēdz būt tie roku žāvēšanas fēni... Reizēm gadās tādi, kuri pūš ļoti spēcīgi un ja tu tajā novieto plaukstas cieši līdzās, tad tas liek abām plaukstām vibrēt vienai pret otru, kas, savukārt, veido zemu skaņu. Ja to dara pārāk ilgi, plaukstas berzes dēļ sāk sakarst, bet skaņa ir to vērta.

Kad biju sīks, mamma ļāva ar irbuļiem un koka karotēm dauzīt katlus un pannas. Tā laikam sākās mana bundzinieka karjera. Man ļoti patīk dauzīt lietas un skatīties, kā tās reaģē.

Skaņa un dziedināšana

Manuprāt, skaņa var ārstēt, jā. Es neko daudz par mūzikas vai skaņas terapiju nezinu, taču zinu, ka atbilde ir atkarīga no tā, cik tālu esi gatava apsvērt šo jautājumu. Zinu, ka cilvēki iegūst no šādas terapijas, zinu, ka ir cilvēki, kuri cieš no emocionāliem, attīstības vai psihiskiem traucējiem, kuriem mūzikas terapija palīdz. Ir šis aspekts. Ir citas prakses, piemēram, dziedniecība ar gongu vai toņdakšām, lai sakārtotu čakras un tamlīdzīgi. Es pats to neesmu pieredzējis, tā kā nevaru galvot par efektivitāti, tomēr, ja cilvēki jūt, ka viņiem palīdz, tad tas strādā. Ņemot vērā, ka cilvēku skaits, kas sniedz un saņem šādu palīdzību, ir ļoti liels, tad ir pamats domāt, ka tas palīdz. Man ir bijušas šādas pieredzes ar mūziku gan mājās, gan koncertos. Es varbūt neizmantotu vārdu dziedniecība, lai tās raksturotu, bet katarse gan - tās man palīdzēja apstrādāt grūtus emocionālus brīžus, iedzīvināja mani. Dziedniecību var saprast kā kaut kā bojāta salabošanu, bet to var saprast arī kā rīku, kas palīdz dzīvot pilnvērtīgāku dzīvi, palīdz funkcionēt, saskaņā ar tevis paša cilvēka ideālu. Man ir bijušas šādas pieredzes un pazīstu arī citus, kuriem ir vēl tumšākas pagātnes, kuri teiktu to pašu. Lai arī nekad neesmu bijis uz gonga terapiju vai jebko tamlīdzīgu, domāju, ka mūzika un skaņa var ārstēt, jā. Bet droši apgalvot nevaru!

Kad man bija septiņpadsmit un dzīvoju Ņujorkā, tur bija iespaidīga naktsdzīve. Tas bija ļoti jautri. Es mācījos to visu atdarināt uz bungām. Šobrīd, klausoties to visu, nedaudz grimstu nostaļģijā.

------------

Pārraides tapšanu atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds.

Ar Gregu Fokusu sarunājusies Zane Ozola un Žanete Skarule. Sarunu tulkojis Oskars Jansons, ierunājis Reinis Semēvics. Mūzikas izvēle - Gregs Fokss, Rolands Pēterkops, Reinis Semēvics, montāža - Reinis Semēvics.

Greg Fox - Boiler Room In Stereo (Greg Fox) 7:20
Alice Coltrane - Shiva Loka (Alice Coltrane) 6:37
Pharoah Sanders - Colors (Pharoah Sanders) 5:37
Greg Fox - By Virtue of Emptiness (Greg Fox) 5:52
ZS - Wolf Government (ZS) 5:59
Don Cherry & Latif Khan - Air Mail (Don Cherry) 7:13
Greg Fox - The Gradual Progression (Greg Fox) 7:04
PC Worship - FM Outs (PC Worship) 1:07
ZS - Corps (ZS) 9:01
 EX EYE - Opposition Perihelion (Greg Fox Live) 3:20
 King Krule - A Slide In (New Drugs) 3:40
 Blood Orange - Christopher & 6th (Dev Hynes) 2:32