Islandiešu pianists un komponists Oulavūrs Arnalds (Ólafur Arnalds) savas karjeras pirmsākumos darbojies kā bundzinieks pankroka apvienībās Fighting Shit un Celestine, apvienojis spēkus elektroniskās tehnomūzikas grupā Kiasmos un paralēli pievērsies solo karjerai un skaņai, ar kuru atpazīstams visplašāk.

Viņš arī veidojis vairākus skaņu celiņus filmām, televīzijas šoviem un baletam. Šobrīd turpina savu solo pasaules turneju, paralēli veidojot sadarbības projektus ar citiem māksliniekiem. Oulavūrs ir mūziķis ar novitoriskām iezīmēm, kura mūzikā atspoguļojas eksperimentālā daba.

Intervijā Zanei Ozolai viņš atklāj, ko patiesībā nozīmē radošais process, kas kopīgs mākslai ar izklaidi un kāda ir mūzikas un mūziķa sadarbība ar klausītāju.

Raidījumā skan:

1. Olafur Arnalds - Doria (Olafur Arnalds) 3:22
2. Olafur Arnalds - Saman (Olafur Arnalds) 2:43
3. Olafur Arnalds - Undan Hulu (Olafur Arnalds) 5:08
4. Olafur Arnalds - Hands, Be Still (Olafur Arnalds) 3:39
5. Olafur Arnalds and Nils Frahm - 23-17 (Olafur Arnalds, Niels Frahm) 5:20
6. Olafur Arnalds - For Teda (Olafur Arnalds) 4:34
7. Olafur Arnalds - Only The Winds (Olafur Arnalds) 5:23
8. Olafur Arnalds, Alice Sara Ott - Eyes Shut (Olafur Arnalds, Alice Sara Ott) 6:42
9. Olafur Arnalds - ekki hugsa (Olafur Arnalds) 4:44
10. Olafur Arnalds, Alice Sara Ott - Nocturne in G Minor (Olafur Arnalds, Alice Sara Ott) 2:55
11. Olafur Arnalds - remember (Olafur Arnalds) 6:11
12. Olafur Arnalds, Alice Sara Ott - Verses (Olafur Arnalds, Alice Sara Ott) 4:03
13. Olafur Arnalds - Particles ft. Nanna Bryndis Hilmarsdottir (Olafur Arnalds) 3:56
14. Olafur Arnalds - Tomorrow's Song (Olafur Arnalds) 3:11

Mūziku izvēlējies un vizuālo noformējumu veidojis Rolands Pēterkops, montējis Reinis Semēvics, ar Oulavūru tikās Zane Ozola, sarunu tulkojis Oskars Jansons.

"Mani iedvesmo viss – tas ir kā tauriņa efekts." (Oulavūrs Arnalds)

Oulavūrs Arnalds: Pārsvarā nodarbojos ar mūziku, reizēm arī mākslu. Ar mūziku esmu nodarbojies kopš bērnības, tā kā nevaru norādīt uz konkrētu brīdi, kad sāku, – mūzika manā dzīvē bijusi vienmēr. Parasti viss sākas ar kādu ideju, spēlējot klavieres vai kādu citu instrumentu. Es improvizēju vai eksperimentēju, līdz atrodu kaut ko – melodiju, akordu progresiju vai vienkārši kādu skaņu, kas iepatīkas, – no kā var uzbūvēt kaut ko lielāku. Tie ir kā izejas punkti. Pēc tam seko aranžēšana uz datora vai ierakstu programmatūras, bet es to mēdzu darīt arī uz lapām. Grūti precīzi definēt, no kurienes rodas iedvesma. Manuprāt, tas ir kumulatīvi – mani iedvesmo viss, ko jebkad esmu klausījies, katra saruna par mūziku, katra filma, mākslas darbs. Tas ir kā tauriņa efekts. Grūti pateikt, kuram cilvēkam ir bijusi lielāka ietekme. Visticamāk, tie ir visi, ar kuriem jebkad esmu uzstājies, strādājis kopā studijā, ģimene, draugi.

Ko dot klausītājiem

Oulavūrs Arnalds: Es vēlos klausītājiem sniegt kādu īpašu mirkli. Nav runa par kādu vēstījumu vai sajūtu, bet mirkli, kurā iespējams būt klātesošam, šeit un tagad, it kā ārējai pasaulei tajā brīdī nebūtu nozīmes. Protams, cilvēki jutīs arī daudz ko citu, bet tas vairs nav atkarīgs no manis. Mans uzdevums ir piedāvāt šādu kopā būšanas brīdi. Izlemt, ko katram nozīmē māksla, nav manā ziņā. Es varu tikai pateikt, ko mana māksla nozīmē man pašam (smejas). Radīšanas baudu. Baudu, kad process plūst pats no sevis un tas kļūst svarīgāk par rezultātu. Kaut kā iepriekš neesoša radīšana. Komunikācija ar klausītāju.

Klusums

Mūzika bez klusuma nav iespējama. Lai radītu mūziku, ir nepieciešams klusums. Jēga ir autora ziņā. Vēlreiz: tas nav mans uzdevums definēt šos mākslas jēdzienus tā, ka tie attiektos uz visiem. Es varu tikai pateikt, kā es tos lietoju un saprotu, bet šiem jēdzieniem – klusumam, piemēram, – pašiem par sevi nav jēgas. Šo jēgu piešķir katrs autors, un viss atkarīgs no katra perspektīvas. Pateikt, ko klusums nozīmē visiem cilvēkiem uz pasaules, nav iespējams. Viss atkarīgs no tā, kā tu to izmanto un kā citi uz to reaģē. Tas ir kā instruments. Piemēram: nots do. Do nots pati par sevi neko nenozīmē, bet tajā iespējams ielikt jēgu un nozīmi.

Klasiskā mūzika un mūsdienu mūzika

Manā mūzikā varbūt ir klasiskajai mūzikai raksturīga instrumentu izvēle, bet es savai mūzikai nepieeju akadēmiski. Mums brīžiem ir kopīga instrumentācija vai paņēmieni, bet manai pieejai ir daudz vairāk kopīga ar popmūziku vai elektroniku: struktūra, uzbūve, arī melodijas, atkārtošanās. Es klausos ļoti daudz electro-pop un indie mūziku. Klasisko nekad tik daudz neesmu klausījies, bet tur ir šis tas, kas mani fascinē. Es agrāk spēlēju diezgan atšķirīgās grupās. Gala produkti šīm grupām mēdza atšķirties, bet process visām bija viens: rakstot pankroku vai elektroniku, vai to, ko daru šobrīd, – process allaž ir viens un tas pats. Tu centies kaut ko izpaust. Tas, kas tiek izpausts, var atšķirties, bet darbs studijā ir visai līdzīgs. Uzstāšanās dzīvajā gan katru reizi ir atšķirīgas – man mēdz būt grūti pārslēgties no viena projekta uz citu, jo tas, kā man jānoskaņojas, pirms kāpju uz skatuves, katrā projektā atšķiras. Manos solo koncertos un koncertos ar Kiasmos, piemēram, uz skatuves katrā gadījumā jākāpj ar citu prāta stāvokli. Man ir bijusi tāda virkne ar koncertiem, kur pamīšus jāspēlē solo, nākamajā dienā ar Kiasmos, tad atkal solo, un tas mēdz būt grūti. Kad esmu mājās vai studijā, tad šādi pārslēgties ir viegli, jo tur es varu darīt, ko vēlos. Ja gribu spēlēt tehno, spēlēšu tehno. Ārēju pienākumu pie kaut kā pieturēties nav.

Liela / maza auditorija

OA: Projekts, ar kuru šobrīd esmu koncerttūrē, labi piestāv lielām auditorijām. Mēs apzināti uz to gājām – uz lielu uzstāšanos, kurai piemīt liels vēriens. Tas attiecīgi labāk piestāv lielām skatuvēm. Bet esmu spēlējis arī ļoti intīmus koncertus, kur visa uzstāšanās ir pakārtota kam citam. Tas viss atkarīgs no uzstāšanās konteksta un nodoma. Man patīk abējādi. Ja auditorija ir liela, ir daudz vairāk iespēju no tā uztaisīt labu reklāmmateriālu. Šajos koncertos reizēm uz skatuves arī sanāk justies daudz brīvāk, bet – tad sanāk atteikties no intimitātes.

Vai mūzika stāsta par pieredzi vai emocijām

Es pārsvarā necenšos pārtulkot pieredzi vai emocijas mūzikā. Manā gadījumā mūzika ir kā atgriezeniska saite pati sev. Es daudz eksperimentēju, un sanāk, ka manis rakstītā mūzika ir par šo manu eksperimentēšanu, par šo procesu. Mana mūzika ir par manu mūziku. Protams, to visu ietekmē ikdiena, satiktie cilvēki, bet manā mūzika nav dziesmu tekstu, tādēļ konkrētus stāstus nestāstu. Stāsts gluži vienkārši ir par radošo procesu.

Vai mūzika dziedē

Pirmkārt, es neuzskatu, ka mana mūzika atstāj lielāku ietekmi uz cilvēkiem kā citas mākslas. Man šķiet, tas ir perspektīvas vai gaumes jautājums. Mana mūzika nemājo kādā augstākā līmenī, salīdzinot ar citām mākslām. Jebkāda mūzika var dziedēt. Es pazīstu daudzus, kurus dziedē popmūzika, kas manā uztverē ir muļķīga, bet citiem šīs dziesmas kaut ko nozīmē un spēj izmainīt viņu dzīves vai definēt kādu dzīves posmu. Mūzika spēj dziedēt, bet manā mūzikā šis potenciāls ir tikpat liels, cik citur.

Vai pievērš uzmanību apkārt esošajām skaņām

OA: Reizēm, ejot pa ielu, es sadzirdu kādu ritmu, jā. Tas mēdz būt jautri, reizēm rodas kāda ideja, ar kuru vēlāk paspēlēties. Manuprāt, tas ir līdzīgi tam, kā gleznotāji vēro pasauli. No otras puses es neesmu tāds cilvēks, kas tajā var pazust. Manuprāt, ir tādi cilvēki, kas mūzikā ir tik dziļi, ka viss, ko viņi apkārt dzird, pārvēršas mūzikā, un viņi nevar padomāt ne par ko citu. Man šķiet svarīgi spēt no šī atkāpties un to tā nedzirdēt. Kad savulaik daudz rakstīju mūziku filmām, man šķita, ka es vairs nespēju skatīties filmas kā agrāk, jo visu laiku pieķēru sevi domājam par skaņu celiņiem. Tas man sabojāja vairākas filmas, jo nemitīgi bija jādomā par to, kā mūzika mijiedarbojas ar bildi. Man tad nācās apzināti no tā kaut kā izvairīties. Tas pats attiecas uz dzīvi un mūziku: nevar taču staigāt apkārt un visur dzirdēt mūziku – tas būtu vājprāts. Manuprāt, ir jāspēj atkāpties no darba galda, lai vēlāk varētu pie tā atkal ar baudu piesēsties.

Labs / slikts

Manuprāt, nav tādu kritēriju. Nav nekas tāds sākotnēji labs vai slikts. Jautājums ir par to, vai man tas patīk. Ja man nepatīk, es to neklausos, un otrādi. Man šķiet, analizēt šos kritērijus, kā tu vērtē mūziku, arī nav veselīgi, jo tad tu tam centies pieiet objektīvi, bet tur nav nekā objektīva – tas viss ir subjektīvi. Tev vai nu patīk, vai ne. Nodošanās pārāk lielai analīzei sabojās pieredzi. Savukārt, pārāk analizējot pieredzi, radīsies tāda kā plaisa, kas mēdz izveidoties mūsu industrijā, kad cilvēki uzskata, ka viņu mūzika ir kaut kādā veidā labāka par citu, jo tā izpilda kritērijus, pēc kuriem kaut kas tiek “darīts pareizi”.

Izklaide / māksla

Neesmu drošs, vai atšķirība starp izklaidi un mākslu pastāv. Jebkurā gadījumā neesmu drošs, ka tas ir tik vienkārši. Izklaide var būt māksla, un otrādi. Māksla var arī būt vienkārši māksla un nekas vairāk. Ja domājam par mākslas definīciju, tad, manuprāt, autors nosaka, vai viņa vai viņas darbs ir māksla, jo autoram jāizlemj, vai darbam būs nozīme. Ja paņemam Marsela Dušāna tualetes podu par piemēru: visi taču piekrīt, ka tā ir māksla, pareizi? Jo tanī darbā bija jēga. Tur bija vēstījums, bet tas bija tikai tualetes pods. Tas pats attiecas uz izklaidi: vai tu radi kādu izklaides darbu, pamīšus domājot mākslas kategorijās? Domāju, ka 90% vai vairāk izklaides darbiem ir kaut kas kopīgs ar mākslu, jo mēs taču runājam par mūziku un kino, kas ir ārkārtīgi radošas profesijas, un radīt izklaidi bez mākslas šajā kontekstā nav iespējams. Pat vārds “vērtība” katram var nozīmēt kaut ko citu, turklāt mums ir tādas “kolektīvās vērtības”, kurām ir sabiedriska nozīme vai nozīme naudas izteiksmē, bet mums ir arī “personiskas vērtības”, un tas, kas var būt vērtīgs man, var nebūt vērtīgs tev, tādēļ neuzskatu, ka definēt, kurai mākslai piemīt vērtība, ir iespējams. Atkal: viss atkarīgs no perspektīvas. Šis arī ir tas iemesls, kādēļ mākslu mēdz būt tik grūti novērtēt, bet tanī pašā laikā tas ir tas, kas to padara tik interesantu, unikālu un mums tik īpašu, jo mēs varam caur to identificēties. Mēs kā indivīdi piešķiram lietām atšķirīgas vērtības, un tas ievieto mākslu identitātes diskursā, jo daudzi taču identificējas ar mūziku, kuru klausās. Viņi šajā mūzikā ir ielikuši savu perspektīvu, tā viņus ir padarījusi par indivīdiem. Iespējams, klausoties kādu konkrētu dziesmu kādā dzīves posmā, tavās smadzenēs starp šo dziesmu un attiecīgo posmu izveidojas asociatīva saikne. Piemēram: vecāki bērnībā mani spieda mācīties klavieres, man tas nepatika, bet es procesā atklāju kādu komponistu, kas man lika iemīlēt klavierspēli. Šis piemērs neattiecas uz mani, es vienkārši ilustrēju, kā cilvēki piešķir lietām nozīmi. Mēs lietas apaudzējam ar personīgiem stāstiem, un šeit man atkal gribas uzsvērt: mākslinieks nekad nespēs pilnībā definēt savu mākslu – viņš var tikai norādīt virzienu. Tas, kādu nozīmi klausītājs mūzikai piešķirs, ir atkarīgs no klausītāja.

Diskutēt par mākslu

Tas var būt aizraujoši, tomēr analizēt to, kādēļ mēs kaut kādā veidā jūtamies par mākslu kaut kādu spriedumu veidā nav produktīvi. Tas varbūt ir interesanti akadēmiķiem, bet es sevi pie tiem nevaru pieskaitīt, tādēļ es šādai diskusijai raksturīgus noteikumus izvirzīt nespēju. Lai cilvēki runā, kā grib. Pat sarunās ar draugiem… Viena lieta, kas mani allaž kaitina, ir kad kāds cenšas man raksturot kādu dziesmu – ka tur ir tādas un tādas bungas, ģitāra un tā tālāk – man šķiet, ka tā dziesma vienkārši jāklausās. Man nepatīk, kad cilvēki analizē vai cenšas izskaidrot mūziku. Mēs varam parunāt par to, kā man patīk šis tenors, bet tev cits – tās ir normālas sarunas, un tādējādi ļoti bieži gadās atrast kaut ko jaunu, jo, ja tev patīk A, tad tev varbūt patiks arī B. Var arī runāt par kādiem paņēmieniem vai toni, jo mēs esam mūziķi, un mani tas viss pat ļoti interesē, bet visa māksla nav domāta baudai. Reizēm mākslas mērķis ir pašizpausme, un viss, ko tu no tā saņem ­– baudu vai naidu – ir vērtīgs. Varbūt autors gribēja tevī rosināt naidu? Fakts, ka mūzika klausītājā izraisa reakciju, ir gana.

Vai māksla glābj pasauli

Man šķiet, ja māksla pazustu no pasaules, līdzi aizietu daudz jēgas. Mēs ar to jau izsenis nodarbojamies. Māksla bija labs instruments, lai saliedētu kopienas jau aizvēsturiskajā sabiedrībā. Piemēram, ar bungu ritmiem rituālos vai ceremonijās, kad cilts sanāk vienkopus ap uguni, bungo un dejo. Tas pats notiek mūsdienās, atskaņojot ērģeles bēru procesijas laikā, tādējādi palīdzot klātesošajiem kaut kur nokļūt, uzvedinot viņus uz kaut ko. Šīs lietas nekur nav pazudušas.