Iedvesmojoša saruna ar vienu no zināmākajiem skandināvu modes dizaineriem Henriku Vibskovu, kurš pagājušā gada nogalē bija Rīgā. Viņš ir modes dizaineris, mūziķis, mākslinieks ar plašu horizonta sajūtu. Beidzis Central Saint Martin College of Arts and Design, atgriezies Dānijā, dibinājis savu zīmolu, kam raksturīga izteikta vizuālā valoda. Regulāri piedalās modes skatēs Parīzē, veido kostīmus operizrādēm, instalācijas izstādēm, viņa darbi ir publicēti žurnālos The Face, Brutus, Dazed & Confused, i-D , Wallpaper, The Wall Street Journal.

Henriks Vibskovs:

"Es cenšos sevi izaicināt, man nepatīk ilgi darīt vienu un to pašu. Ja tu kādā nozarē strādā 20 gadus, vienā brīdī sāk gribēties meklēt jaunus materiālus un idejas. Pretējā gadījumā viss pārvēršas rutīnā. Šis ir ļoti būtiski, lai saglabātu motivāciju."

Intervija ietver plašu tēmu loku, kas atklāj Henrika Vibskova domu virzienu un darbības atspērienu. Kur beidzas robeža un kur sākas jaunais, cik svarīgi ir sevi izaicināt, izmēģināt dažādas lietas un spēlēties, darīt to, kas patīk; kas ir skaistums un gaume.

"Mūsdienu mode ir ar daudz ko saistīta. Tas ir arī dzīvesveids: ko tu ēd, ar ko tu nodarbojies, kur tu strādā, kādas filmas skaties. Man patīk vecā skola, kurā, runājot par modi, bija daudz interesantu vārdu un jēdzienu, piemēram: arhitektūra ķermenim. Tā bija cita perspektīva.

Vārds “mode” mūsdienās, manuprāt, ir pārāk novazāts un zaudējis jēgu. Es nevaru ciest tos angloamerikāņu vārdus, piemēram, clothing designer vai textile designer. Vārds “dizaineris” arī ir pārāk daudznozīmīgs.

Man šķiet skaisti, kad cilvēki izvēlas būt patiesi un godīgi tajā, ko dara. Tā kā dzīvojam tik mākslīgā pasaulē, kur ir tik daudz savstarpējās komunikācijas, bieži nekas cits neatliek. Cilvēki visu laiku ir aizņemti, ir tik daudz ballīšu, uz kurām jāaiziet, un tā tālāk. Tādēļ man šķiet skaisti, ja cilvēki no šī visa novēršas un dara to, kas viņus interesē, pat tad, ja sanāk kaut ko palaist garām, tā vietā nodarbojoties ar savām lietām. Lūk, tas ir skaisti.

Mēs dzīvojām informācijas pārpilnībā, ir tik daudz visa kā, kam jāseko līdzi, un tas ļoti vairo stresu. Turklāt tas arī nebūtu skaisti, ja cilvēki tam visam mēģinātu izsekot līdzi, regulāri mainot savu apģērbu vai tamlīdzīgi pieskaņojoties laikam. Man šķiet svarīgi būt patiesam un godīgam un nesekot līdzi tendencēm tikai tādēļ, ka tās ir aktuālas, – to, kam vērts sekot līdzi, jāizvēlas pašam.

Ja tev būtu jāmēģina izsekot tempam, ar kuru viss mainās, tev tāpat nekad nekas neizdotos. Šis ir tas iemesls, kādēļ cilvēki mūsdienās bēg no sociālajiem medijiem. No vienas puses viņi jūtas kā daļa no tā visa, bet no otras – nemitīgi nošķirti, jo tas viss paskrien garām tik ātri. Katru reizi, kad pieslēdzies un paskaties, kas jauns noticis, viss jau ir mainījies, un neviens nav laimīgs. Vismaz ne pa īstam. Cilvēki šausta sevi, ka kaut ko ir palaiduši garām, un jūtas iztukšoti. Tas ir kā reibums.

Dzīvot informācijas sabiedrībā ir apreibinoši. Tur ir milzīgs troksnis, un viss ir izplūdis. Tas ir kā plastmasas piesārņojums jūrā – tam visam grūti izpeldēt cauri, neiesaistoties dažādās savādās lietās un nezaudējot veselo saprātu. It īpaši saprātu.

Manuprāt, būtu vērts noturēt sarunu par to, cik agrā vecumā atļaut bērniem reģistrēties Facebook un saņemt “laikus”. Visiem bērniem skolās ir telefoni un sociālo tīklu profili. Tev nešķiet, ka viņi komunicē pārāk ātri? Man šķiet, ka mēs viņus pakļaujam visai šai informācijai pārāk agrā vecumā. Iespējams, telefonus vajadzētu aizliegt līdz piecpadsmit gadu vecumam, lai viņu smadzenes pagūtu lēnām attīstīties. Viņiem tik agrā vecumā jāseko līdzi, kam viņi patīk, kam patīk viņu sociālo tīklu profili, kas ir labs un slikts. Un kas to visu kontrolē?  Masas. Pūlis nosaka, kas iegūst visvairāk “laikus”, bet tas nav pareizi. Šī, protams, ir plašāka diskusija – kā pareizi izglītot mūsu nākotni. Ar skaitļiem vai ar dzeju?

Pastāvošā izglītības sistēma liecina, ka viņus jāizglīto ar skaitļiem. Viss atkarīgs no tā, cik labi tev padodas operēt ar skaitļiem, un radošās sfēras lēnām tiek izstumdītas pa kaktiem. Matemātika, matemātika, matemātika. Tanī pašā laikā visam tam, ar ko mēs kā sabiedrība vai kā cilvēce visvairāk lepojamies, nav nekāda sakara ar skaitļiem.

Tie ir autori, Šekspīrs; viss tas, kas definē mūsu kultūru, nav uzbūvēts uz skaitļiem, tomēr izglītības sistēma ir. Tev jābūt teicamniekam ar labām atzīmēm – tad varēsi iekļūt labā universitātē. Tas ir skumji. Manuprāt, varētu arī citādāk".

Raidījumu veidoja, mūziku izvēlējās - Rolands Pēterkops, Reinis Semēvics

Montāža - Rolands Pēterkops, Reinis Semēvics

Raidījumā skan:

Dev Hynes - Slim Calls Home

Dev Hynes - Slims Horse

Dev Hynes - Bed

Hildur Guðnadóttir - Following Sophie

Cass. & Gianni Brezzo - Instabubu

Floating Points - Sea-Watch

Okay Kaya - Ascend and Try Again

KARYYN - Segment & The Line

 Zsela - Noise

Tom of England - Suspension

Jessica Pratt - Poly Blue

Michael Kiwanuka - Piano Joint (This Kind of Love, Intro)

Michael Kiwanuka - Piano Joint (This Kind of Love)

Jenny Hval - Lions (feat. Vivian Wang)

Carla dal Forno - No Trace

juneunit - ntr

 Mega Bog - Shadows Break

Bedouine - Bird

Daniel Lopatin - High Life/Powerade

Solange - Binz

Kindess - Who You Give Your Heart To

Blood Orange - Something to Do/Berlin

Jercurb - Wishbones

Helado Negro - Running