"Veids, kā radu mūziku, ir vairāk kognitīvs, nekā intuitīvs. Tas viss nāk no prāta, ne instinktiem. Mūziku redzu horizontāli, un mans darbs - piešķirt tam, ko dzirdu, vizuālu reprezentāciju. Nevaru vienkārši paļauties uz savām ausīm vai redzi. Man jāpaļaujas uz iztēli – uz atainojumu, kuru redzu prātā. Bērnībā, kad mēdzu spēlēties ar lego klucīšiem, man patika taisīt simetriskas lietas. Nevarēju ciest asimetriskas ēkas! Ja cēlu zilu ēku, pašā vidū tai nekad nebija sarkans klucītis – visam bija jābūt zilam," intervijā Jānim Šipkēvicam un Rolandam Pēterkopam atzīst franču izcelsmes videomākslinieks un mūziķis Woodkid, īstajā vārdā - Yoann Lemoine.

Visa sāls - sabalansēt to, ko dzirdi, ar to, ko redzi

"Nespēju radīt mūziku, ja man prātā nerosās vizualizācijas. Es to nedomāju gluži tā, ka, dzirdot iespaidīgas bungas, tas izsauc asociācijas ar pērkona negaisu - tas ir dziļāk. Ir runa par kaut kādu zemāku prāta darbības slāni.

Mans prāts strādā tā, ka es mūziku redzu horizontāli un mans darbs ir piešķirt tam, ko dzirdu, vizuālu reprezentāciju. Nevaru vienkārši paļauties uz savām ausīm vai redzi. Man jāpaļaujas uz iztēli – uz atainojumu, kuru redzu prātā.

Man jāiztēlojas katrs slānis, līdzīgi tam, kā tas notiek digitālās apstrādes programmās (jeb DAW darbstacijās). Tas man palīdz saprast mūziku. Man tas vispār ir raksturīgi – man vajag kaut ko analizēt un apstrādāt, pirms es varu to saprast vai piešķirt tam emocijas. Ja to nedaru, man grūti paļauties uz ausīm vien. Tādēļ, tas, ko daru, ir ļoti saistīts ar iztēli. Tas ir līdzīgi filmu režijai. Man jādomā par skaņas celiņa uzbūvi, kontrastiem, kāpumiem, kritumiem - katram elementam sevi jāattaisno. Nesen, strādājot pie kompozīcijas filmai, pamanīju, ka strādāju tikai ar skaņu – es darbam piegāju tā, ka man vienkārši jārada skaņas, kā to darītu mūziķis. Struktūrā, producēšanā, skaņu toņos kaut kas vienkārši nestrādāja un es nevarēju saprast – kas. Nekas neizdevās, līdz sāku iztēloties, kāds tam skaņas celiņam varētu būt mūzikas video. Es sāku iedomāties naratīvu vai emocionālu attīstību, kas vizuāli paskaidrotu to, ko dzirdu. Tiklīdz es to izdarīju, uzreiz sapratu, kur bija vaina un kā to atrisināt – vai tur jāievieto kāpinājums vai strauji sitaminstrumenti, vai kas. Es uz darbu raudzījos strikti audiāli un šķita, ka kaut kas līdz galam nav, bet tiklīdz es vizuāli iztēlojos to, ko dzirdu, uzreiz sapratu, ka man skaņdarbā jāsamazina emocionalitāte. Būtībā, visa sāls ir sabalansēt to, ko dzirdi, ar to, ko redzi.

Manas dziesmas ir diezgan popsīgas

Uzaugu ar deviņdesmito gadu kultūru. Godīgi sakot, kad biju jauns, neklausījos īpaši sarežģītu mūziku. Es klausījos populāro deju mūziku. To, ko grieza uz riņķi pa MTV. Es neteiktu, ka tā ir daļa no manas muzikālās izglītības, bet vienlaicīgi tomēr arī ir. Manas dziesmas savā uzbūvē un tajā, kā veidoju harmonijas, ir diezgan popsīgas. Vēlāk atklāju dažādu citu mūziku, piemēram, Filipu Glāsu – manā mūzikā noteikti var dzirdēt viņa ietekmes. Sākumā man tā īsti labi negāja iekšā, jo tā nebija tā kultūra, kuru pazinu – es uzaugu vidusšķiras ģimenē, kur neviens neko tamlīdzīgu neklausījās. Vai Stīvu Reihu, piemēram. Domāju, ka mūzika, kuru klausījos vēlāk, ietekmēja mani vairāk. Tie bija mani vēlīnie tīņu gadi. Popu klausījos bērnībā.

Manā albumā Stabat Mater ir skaņdarbs, kuru sarakstīju kopā ar Sebastianu. Manuprāt, mēs tur diezgan interesanti izmantojām kora balsis. Tas radīja interesantas dimensijas. Viņš [Sebastians] ir ļoti talantīgs komponists un mūzikas autors.

Mūzika man vēl aizvien ir kaut kas diezgan jauns

Mūzika man vēl aizvien ir kaut kas diezgan jauns. Ar to nodarbojos tikai septiņus gadus. Kad biju bērns, man visapkārt bija instrumenti. Es arī tos spēlēju, tomēr tas nebija kaut kas tāds, ar ko vēlējos nodarboties. Nedomāju, ka varētu ar to pelnīt. Tiesa, reizēm fantazēju, kā būtu atrasties uz lielas skatuves, bet šādas fantāzijas droši vien bijušas visiem. Katrā ziņā nedomāju, ka tas ir mans liktenis. Izvēle par labu mūzikai notika pati no sevis.

Jā, man ir metode, kā būvēju dziesmas. Līdzīgi tam, kā to dara elektroniskajā mūzikā, iepretim improvizētai saspēlei starp mūziķiem studijā. Šajā ziņā esmu diezgan nelokāms. Esmu dzīvojis kopā ar daudz citiem mūziķiem, kuri man reizēm likta justies tā, ka tas nav pareizi, bet tā nav - tas vienkārši ir veids, kā es pieeju tai lietai.

Veids, kā radu mūziku, ir vairāk kognitīvs, nekā intuitīvs. Tas viss nāk no prāta, nevis no instinktiem.

Man patīk mierīgi apsēsties, padomāt par to, ko darīšu, tad aizeju pie klavierēm, tad apsēžos pie datora, uztaisu pirmos uzmetumus. Nākamajā rītā šo to pamainu un nolieku malā uz kādu mēnesi. Šim procesam ir diezgan stingra struktūra. Es varbūt izklausos metodisks, bet man patīk. Elektroniskajā mūzikā vispār ir daudz materiāla, kas man šķiet strikti uzbūvēts. Man patīk šādi strādāt, bet man patīk arī sevi pārsteigt, tīši nonākt pretrunās, piemēram, vizuālajā mākslā es mēdzu izlemt: “Labi, analogo kameru likšu pie malas, tagad strādāšu tikai ar digitālo.”  Manuprāt, radošajā procesā reizēm ir būtiski kaut ko pilnībā palaist vaļā vai speciāli likt pašam zaudēt kontroli. Man šķiet, ka mūzikā neesmu atradis veidu, kā šādi atbrīvoties, bet ceru, ka pāris gadu laikā izdosies. Kontrasts ir būtiska lieta.

Bērnībā, kad mēdzu spēlēties ar lego klucīšiem, man patika taisīt simetriskas lietas. Nevarēju ciest asimetriskas ēkas. Ja cēlu zilu ēku, tai pašā vidū nekad nebūtu sarkans klucītis – visam bija jābūt zilam.

Beigu beigās, esmu diezgan rāms tips

Man patīk dabas skaņas. Smieklīgi, jo tieši vakar ar draugiem runājām par kaut kādiem kukaiņiem, kas netālu zumēja. Šķita smieklīgi, jo tā skaņa pati par sevi ir tik kaitinoša, tomēr tajā kontekstā tā nav. Jo tā kaut ko nozīmē – mēs bijām dabā. Ja es to dzirdētu savā Parīzes dzīvoklī, es droši vien juktu prātā. Jā, man patīk dabas skaņas, bet tās ir ļoti atkarīgas no konteksta vai vietas, kur tās dzirdi. Arī no situācijas. Es nevarētu dzīvot bez klavierēm un stīgām - tās ir ļoti patīkamas skaņas.

Beigu beigās, esmu diezgan rāms tips. Visi mani lielie singli ir diezgan trokšņaini un grandiozi, bet mūzika, kuru klausos ikdienā, pārsvarā ir mierīga.

Bieži klausos filmu mūziku, kaut ko tādu, ko likām šodien – klavieres ar stīgu kvartetu, lēnas legato kustības. Arī tas ir veids, kā notvert cilvēku uzmanību. Tas ir tas, kam tam jābūt. Ja tev ir vesela sitaminstrumentu daļa, kas ienāk ar maršu vai rīboņu, tad doma ir: “Ei, uzmanību lūdzu!”. Domāju, ka šo uzsaukuma elementu izmantoju arī savā mūzikā. Uzskatu, ka dzīvojam pasaulē, kur tādiem kā man nav īpaši daudz veidu kā reklamēt savu mūziku. Mani pārstāv neatkarīgs mūzikas leibls un mums nav ļoti daudz naudas, bet mēs gribam atstāt iespaidu, ka uz projektiem līdzekļus netaupām, lai gan dienas beigās mēs neko daudz nepelnām. Tas ir labi, jo tādējādi tavs galvenais instruments nav finansiālie līdzekļi, ar kuriem nopirksi savu seju uz vāka vai to, ka tevi raidīs MTV, bet tas, ko tu liec mūzikā, kam arī jāpiesaista cilvēku interese. Reizēm tas izklausās neadekvāti, tomēr šādi panāku, ka cilvēki vismaz nedaudz ieklausās manā mūzikā. Šāds rezultāts mani ļoti apmierina.

Paklausieties Filipu Glāsu!

Paklausieties Filipu Glāsu! Uzlieciet, piemēram, viņa dziesmu Pruit Igoe. Viņš ir ļoti interesants - mēs visi, protams, zinām viņa horizontālo struktūru un atkārtošanos, ar ko visi ir apsēsti. Bet, ja paklausās, kas viņa kompozīcijās notiek pa vertikāli - kā viņš liek kopā instrumentus, kā veido kombinācijas, saista atsevišķus orķestra elementus, kas parasti kopā neskan.

Tipiski Glāsa mūziku atskaņo piecu instrumentu sastāvs, un, ja ieklausās šajos piecos instrumentos jeb to kombinācijā, var dzirdēt, ka tie kopā izveido vēl citas skaņas. Skaņu toņus, kurus nekad iepriekš nebiji dzirdējis!

Līdz pat šodienai, ja runa ir skaņu nokrāsām, manuprāt, neviens nav pārspējis Glāsu.

Interesanti arī tas, kā viņš izmanto sintezatorus, lai reproducētu orķestra skaņas. Klarnetei līdzīgus toņus. Tas viss kopā rada diezgan unikālu tekstūru. Ja runa ir par skaņu, nekas nelīdzinās Glāsam. Pārsvarā cilvēki domā, ka Glāsu atpazīst atkārtoto struktūru dēļ, bet, manuprāt, cilvēki viņa mūziku acumirklī atpazīst dēļ viņa skaņas - tā ir ļoti unikāla."

Raidījumā skan:

1. Woodkid - Iron (Choir Version)
2. Chilly Gonzales & Jarvis Cocker - Room 29 (Reprise)
3. Woodkid - Stabat Mater (Woodkid)
4. Arca - Reverie (Arca)
5. Woodkid - Shadows (Woodkid)
6. Philip Glass - Cello Concerto (1937) (Philip Glass)
7. Woodkid - The Golden Age feat. Max Richter (Woodkid)
8. Sidi Larbi Cherkaoui & Woodkid - I Will Fall For You (Sidi Larbi Cherkaoui & Woodkid)
9. Woodkid - Iron (Woodkid)
10. Mount Kimbie - We Go HOme Together feat. James Blake (Mount Kimbie)
11. Woodkid - Run Boy Run (Woodkid)
12. Philip Glass - Pruitt Igoe (Philip Glass)

---

Raidījumu veidoja: Rolands Pēterkops, Jānis Šipkēvics, Reinis Semēvics
Woodkid intervēja Rolands Pēterkops un Jānis Šipkēvics
Tekstu tulkoja Oskars Jansons
Tulkoto tekstu ierunāja Reinis Semēvics
Vizuālais noformējums – Rolands Pēterkops

Pārraides tapšanu atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds